Ja tas ir “tikai” parks, tad varbūt tikai normāli izlaist tur cauri tramvaja līniju? 14
Protams, ka ne! Jau Senču ielu paplašinot, praktiski būvēja uz cilvēku kauliem! Un vēl stāsti, kā buldozers 60. gadu beigās šķūrējis nost zemes slāni un viss, kas nāca ārā, mests lielās kaudzēs un kāda smaka no turienes nākusi…
Ja sabiedrībā būtu pēctecības apziņa un mūsu visu apziņā tā teritorija būtu neaizskarama, tad arī tagad mūsu rīcībā būtu skaidri argumenti, kāpēc to nedrīkst. Nevienam nerastos pat tik perversa doma laist tur cauri tramvaju. Bet, kad es skatos Rīgas domes nākotnes plānos, kur iezīmēts vēl pagarinājums Indrānu ielai un Mazajai Klijānu ielai, tad kļūst skaidrs, ka tālākie plāni ir vēl lielāki. Salīdzinot neorganizēto sniega šķūrēšanu šogad novembrī Lielajos kapos un ieraugot 1967. gada plānus par tramvaju, un uzklausot cilvēku stāstus par braukšanu pāri kauliem, man radās dežavū sajūta. Arī tagad kapos palaida smago tehniku, lai tā gandrīz vai dara tur, ko grib. Man tas ļoti sasaucās ar tā laika drastiskajām darbībām, kas kopā ar kapakmeņu aizvākšanu faktiski bija šīs teritorijas izvarošana.
Varbūt pietātes trūkst tāpēc, ka tie lielā mērā tomēr bija vācbaltu kapi? Un viņu pēcteču šeit vairs nav?
Nu labi, piederīgie ir kaut kur tālu prom, bet vienalga – tur taču atdusas mūsu tautas lielas personības! Kad sāku pētīt Lielo kapu problēmu, man bija pārliecība, ka latviešos kapu kultūra ir diezgan dziļa, vecmāmiņu ieaudzināta un tā tālāk… Jā, šīs vietas vēsture ir samudžināta un Rīgas pilsētas izpildvara ļoti ilgi nav zinājusi, ko ar šo teritoriju iesākt. Padomju okupācijas gados ir bijuši vairāki teritorijas attīstības priekšlikumi, kas paredzēja arī kapos būvēt, taču nekas no tā pilnībā nerealizējās.
Šodienas situācijā, kad Rīga ir sarūkoša pilsēta, joprojām paliek jautājums, kādēļ Lielie kapi ir kā “karsts kartupelis”. Nu nevar to tik ilgi atstāt kā baltu plankumu kartē! Tā ir milzīga teritorija praktiski pilsētas centrā – vairāk nekā 20 hektāru. Atstāt to arī turpmāk gaidīšanas režīmā? “Lielo kapu draugi” saka, ka tur jāturpina apbedījumi, ka jāliek apkārt žogs. Manuprāt, likt žogu būtu pārāk agresīvi. No vandalisma tas tāpat nepasargās. Nav jau 1962. gads. Un ikvienas grupas, arī “Lielo kapu draugu” entuziasms ar laiku apsīkst. Tātad tas ir jautājums pašai pilsētai: kā tā šo vietu grasās izmantot, kāda ir tās vieta pilsētplānošanā? Tramvaja laišana vai nelaišana Lielajos kapos neatrisinās pašu šo kapu problēmu. Turklāt viens tramvajs gar kapiem jau iet. Tad ko, palaidīsim vēl vienu, šķērsām kapiem? Ko gan var veicināt tramvajs? Cilvēku plūsmu? Un arī tikai iespējams, jo tāda veida cilvēku plūsma, kāda projektā iecerēta, nemaz nav raksturīga mūsu pilsētai. Visi, kas iesaistīti “kapu tramvaja” jautājumā, vairāk vai mazāk zina, ka tā nebija primāri attīstāmā transporta līnija Rīgā. Bija iespēja paņemt ES naudu? Ņemam! Kāds būs rezultāts? Nezinām! Uzbūvēs, tad skatīsies.
Tad kā šīs vietas nākotni redzat jūs?
Mans ideālais variants ir turpināt pēctecību, uzturēt domu, ka šī teritorija bijusi svarīga mūsu senčiem un to nevar iesaistīt kaut kādā sterilā pilsētplānošanas projektā. Tā ir meditatīva, Rīgas pilsētai unikāla vieta. Meditatīvs, izglītojošs, kultūrvēsturisks parks ar sakrālu auru, kādu nav citiem parkiem. Eiropā ir kādi 18 apbedījumu jeb sepulkrālās kultūras muzeji. Īpaši daudz to ir Vācijā, tāds ir arī Vīnē. Ja mēs ietu tajā virzienā, uzverot pēctecību un mūsu kapu kultu kopumā, vajadzētu muzeja ēku ar vairāk uz sajūtām balstītu vēstījumu. Rietumeiropā šīs vietas veido, dodot iespēju cilvēkiem iepazīties ar, piemēram, bēru modi. Tas vispār ir interesants fakts, ka Vīne 18. gadsimtā noteica bēru modi.
Būtībā tas ir tas, ko vēlējās nu jau nelaiķis, Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis.
Upmanis lielā mērā ietekmējās no apbedījumu kultūras muzeja Vācijas pilsētā Kaselē. Vācijā pie kādas privātās medicīniskās augstskolas ir arī specifisks muzejs, kurā apkopoti mākslas darbi par nāvi. Vēl citā vietā ir kapiem domāto metālkalumu muzejs – krusti, žodziņi. Būtībā Lielajos kapos tas viss jau ir. Upmanis domāja, ka muzejs varētu būt kā uz pāļiem pacelts, jo tam, lai būvētu tieši kapos, mūsu sabiedrība laikam īsti nav gatava. Manuprāt laba vieta būtu Klusās un Miera ielas stūrī vai tālāk uz Brasas pusi, kur ir pietiekami daudz brīvāku vietu. To vajadzētu darīt, gan respektējot kapus, gan arī reizē tos it kā izceļot saulītē. Es gribu ticēt, ka sabiedrībai ir spēks, lai sniegtu varai tādus argumentus, ka tā pārdomātu. Un tāpat gribu ticēt, ka visa šī ažiotāža ap “kapu tramvaju” būs pietiekami laba reklāma, lai pievērstu uzmanību arī tam, ko nākotnē darīt ar Lielo kapu teritoriju.
