Mākslinieks, kas ir daudzu Latvijas mākslinieku paaudžu simbols! Janim Rozentālam – 160 0
Raksta autors: Pāvils Raudonis, dzejnieks un dokumentālo filmu producents
Latviešiem ir kāds mākslinieks, kura uzvārds ir kļuvis par daudzu Latvijas mākslinieku paaudžu simbolu. Pat tie, kas nav saistīti ar mākslu būs dzirdējuši par “Rozīšiem”. Tā par savu piederību tiem, kas mācījušies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā sacījuši daudzi Latvijas mākslinieki – gleznotājs Miervaldis Polis, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors gleznotājs Kristaps Zariņš, Oskara balvu saņēmušais “Straumes” režisors Gints Zilbalodis un vēl daudzi ar mākslu saistītie latvieši. Ja jau viņi ir “rozīši” un Jaņa Rozentāla Mākslas skolai ir šogad atzīmēta 80 gadadiena, tad kas tad ir pats Janis Rozentāls, kura uzvārds ir kļuvis par mākslinieku izglītības simbolu.
Arī Janim Rozentālam šogad ir apaļa jubileja – paiet 160 gadi, kopš viņš 18. martā 1866. gadā Saldus pagasta “Bebru” mājās ieradās šinī pasaulē. Ne viņa tēvs kalējs Miķelis ne mamma Lavīze, skatoties uz mazo puisīti nevarēja iedomāties, ka viņu dēls, kuru viņi nosauca par Jani būs zināms no Parīzes līdz Rīgai.
Rīgā, pēc pamatizglītības apgūšanas Saldū un Kuldīgā, Janis uzsāk savas darba gaitas modes preču veikalā par bufetes puisi un iekšā saucēju. Tā tas turpinās līdz Rozentāls var turpināt izglītoties daiļkrāsotāja amatā un Rīgas amatniecības skolā. Skolas gaitas beidzas ar to, ka Janis iegūst Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādē sudraba medaļu un tas nu ir kā likteņa pirksts, kas mudina Rozentālu kā brīvklausītāju apgūt glezniecību tai pašā Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
1894. gadā ar diplomdarbu “No baznīcas” viņš beidz savu mācību laiku akadēmijā.
Gleznā “No baznīcas” atainots mirklis, kad dievlūdzēji iznāk no Rozentāla dzimtās puses – Saldus baznīcas. Tur nu gleznā viņi
visi kurzemnieki ir – sākot no lepniem saimniekiem līdz nabadziņiem, kuri lūdz naudiņu iztikai un jaunām sievietēm no kurām viena sūta bērnu, lai tas iedod dāvaniņu nabadziņiem.
Tādi mēs latvieši esam un vēl šodien varam sev tuvus tēlus un radniecīgas dvēseles atrast Rozentāla gleznās, ne velti tās atrodas gan mūsu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gan iekļautas mūsu Latvijas mākslas kanonā.
Bet tā nav, ka Janis Rozentāls būtu pieņemams tikai latviešiem, viņa mākslu saprot visā Eiropā. Un Janis Rozentāls nebijās no citām tautām – par sievu viņš izvēlējās somieti, izcilu dziedātāju Elliju Forseli pēc laulībām Rozentāli.
Somijā Lielā pasaules kara laikā 26. decembrī Helsinkos Brendas salā tieši pirms 110. gadiem – 1916. gada 26. decembrī stāvot pie molberta ar otu rokās aprausies Jaņa dzīves gaitas.
Man ir laimējies Parīzē pavērot kāda ir reakcija uz Rozentāla gleznām Orsē muzejā. Tas notika tad, kad mūsu Latvijas mākslinieku darbi bija izstādīti grandiozā Baltijas mākslinieku simbolistu izstādē “Nepieradinātās dvēseles”. Šajā izstādē bija aplūkojama arī Rozentāla glezna “Pēc pirmajiem gaiļiem”. Gleznā attēlots kā rītausmā, gluži kā no latviešu pasakām izkāpusi, velnu ģimeni dodas uz savu mājvietu. Nu ne jau uz elli, bet tur, kur mīt mūsu latviešu pasaku tēli – uz mežu. Velna māte sev kukaragās uzmetusi mazo velniņu. Velna tēvs koku ratiņos velk līdz uz mājvietu veco velnu. Velna dakša, kas tēvam pārmesta pār plecu ir tipiska siena dakša, kādu latviešu zemnieki izmanto vēl šobaltdien. Gleznā – tumsa atkāpjas, rīts aust – tātad trešie gaiļi nav tālu – velniem jāsteidzas.
Es nostājies netālu no šīs gleznas vēroju skatītāju reakciju (bija izstādes atklāšana, prominentu viesu netrūka ieskaitot Francijas prezidentu Emanuelu Makronu ar kundzi un Baltjas valstu prezidentes un mūsu prezidentu Raimondu Vējoni).
Lielāko tiesu franču publikas sejā atplauka smaids skatoties uz Jaņa Rozentāla gleznu. Franču sarunās tika minēti vārdi Famille du diable, kas latviski būtu velnu ģimene un daži minēja, ka tas ir gleznots tā, ka atgādina style saxon kādu var redzēt Lejassaksijas Hanoveres muzejos, tātad, sakšu stilu, bet tomēr īsti latviski, tas bija vispārējs spriedums.
Bet, ja man jāatrod īstā Jaņa Rozentāla glezna, kura ir tuva manai dvēselei un kuru es esmu skatījis, gan Rīgas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, gan Tallinas Kumu muzejā, gan Parīzē Orsē muzejā, tad tā ir “Arkādija”.
Arkādija ir laimīgo ganu zeme, kuru apdzīvo skaistuma baudītāju civilizācija, kurā ir kopā gan skaisti cilvēki – gleznā skaistas sievietes un teiksmaini tēli amori. Arkādijas dzīve attēlota gaismas pielietā pļavā, kura atrodas starp mežu un jūru.
Manā latvieša apziņā tieši šī glezna atspoguļo dzīvi mūsu laimīgo ganu (dabas bērnu) zemē Latvijā starp Baltijas jūru un mūsu mežiem.
Janis Rozentāls ir Latvijas mākslas ģēnijs ar kuru mums lepoties. Ceru, ka arī “Rozīši” turpinās Latvijā radīt jaunas mākslas personības vēl un vēl, līdz mēs Latvijā visi dzīvosim ar mākslas gaismu pielietā valstī. Māksla ir tā, kas mūsu bērniem un mums atver prātu uz radošu un gudru pasauli. Savukārt radoši un gudri cilvēki rada mums Latvijā labu un darbīgu sabiedrību.
Par mūsu latviešu mērķiem un ilgām savos darbos vēsta Janis Rozentāls. Mēs viņu turpinām cienīt un sajūsmināties par viņa darbiem nu jau 160. gadus.
Jaņa Rozentāla jubilejas gadā TV24 ēterā demonstrēs filmu no dokumentālā cikla “Kas te tik laikmetīgs?” “Janis Rozentāls”. Filmu skatieties 2026 gada 18. martā pulksten 20:30
