Man patīk dienas bez vēja. AKTRISES Ineses Kučinskas veselības receptes 0
“Dzīvoju ar smaidu uz lūpām. Saku paldies par to, kas man dots,” atklāj Inese Kučinska. Viņa spēj būt gan vīriešus tracinoša vellata, gan līdz neprātam mīloša māte teātra lomās, gan maiga psihoterapeite televīzijas seriālā. Dzīvē – sieva un četru bērnu mamma, ļaužu mīlēta un kritiķu atzīta Liepājas teātra aktrise. Spēku smeļas savā dzimtajā pilsētā, jūras klātbūtnē, cilvēkos. Atpūšas kustībā, nevis mierā.
Pacilājoši ienirt viļņos
Jaunībā mans dzīvesveids bija ļoti vētrains, organisms tika nesaudzīgi notriekts. Imunitāte vāja, baterijas pa nullēm. Tādēļ bieži saaukstējos, mocīja bronhīti. Viss mainījās, kad sāku ziemas peldes. Septiņus gadus neslimoju, nezināju pat, kas ir iesnas.
Reiz jūrmalā, kad jau bija vējains un nepatīkams, ieraudzīju sirmu onkulīti nākam laukā no ūdens. Vaicāju, vai vajag peldēties. Viņš atbildēja – septembrī, oktobrī un novembrī jāiet katru dienu, bet ziemas mēnešos pietiek ar reizi nedēļā. Tā arī sāku.
Atradu kompāniju, gājām trijatā. Ja trūkst gribasspēka saņemties, ir labi, ja kāds pamudina. Peldējām putenī, lietū, vējā, arī tad, ja jūra bija uzkāpusi līdz kāpām.
Iesildos minimāli, lai nebūtu sviedru. Paskrienu. Tā siltums vienmērīgi izdalās pa visu ķermeni. Noberžos ar dvielīti. Tad metos jūrā, divreiz noskaitu Tēvreizi un sprūku laukā.
Aukstajā ūdenī pazūd viss – nogurums, uztraukums, stresi. Jūtos stipra.
Diemžēl šoziem nepeldējos. Liela slodze teātrī, un pietrūka uzņēmības. Kad esmu nogurusi fiziski un garīgi, visu laiku ir auksti, gribas sasildīties. Tad vairs netīkoju līst ledainā jūrā.
Katru dienu gan eju kontrastdušā, kas, protams, trenē asinsvadus un izturību. Tomēr iemesties jūrā ir pavisam kas cits, nekā atrasties siltā vannas istabā.
Izjust Liepājas smaržu
Liepāja ir īpaša pilsēta, esmu tai absolūti piederīga – te piedzimu, skolojos un strādāju, te ir mana ģimene. Man gadījusies tik veiksmīga vieta, kur dzīvot uz šīs pasaules, ka negribu to mainīt. Te pat gadalaiki ienāk citādi. Rīgā jau plaukst ķirši, bet pie mums vēl ir auksts. Toties rudeņos siltais laiks ievelkas daudz ilgāk. Vienīgais, ar ko nevaru sadzīvot – vējš.
Pilsētai burvību piešķir mūzikas un jūras klātbūtne. Vienīgi Liepājā ir tāda pludmale – tik vieglas, baltas un tīras smiltis.
Reizēm vējš iegriežas tā, ka visa pilsēta smaržo pēc jūras un svaigām zivīm. Apstājos ielas vidū un dziļi ievelku elpu. Tā ir mana Liepāja!
Vēl viena raksturīga vieta ir tirgus. Iepērkos diendienā, tāpēc mani tur labi pazīst. Kāds piegādā ābolus, atved gaili buljonam, vēl citam pasūtu jaunās nātrītes. Īpaši patīk laiks, kad sākas pirmie zaļumi. Tirgū no rīta viss ir tik svaigs un mikls, zaļumi spirgti, tā vien tiecas pretī saulei. Viss tā uzrunā, ka sapērkos vairāk nekā vajadzīgs. Bet nekas, ģimene liela, visu notiesājam.
Mierīgi apskaut spilvenu
Man ir ļoti svarīgi kārtīgi izgulēties, lai varu labi justies. Gadiem ilgi esmu cēlusies naktī pie bērniem, miegs allaž bija saraustīts. Joprojām reizēm gluži instinktīvi raujos augšā, organisms vēl mostas pēc inerces. Pieceļos, apskatos – visi mierīgi guļ, un liekos atpakaļ zem segas.
Bērni jau lieli, no rīta paši var pagatavot sev tēju. Piever durvis, lai netraucētu mammai. Es to izmantoju un izguļos.
Uzdāvināt svaigu gaisu
Mani bērni pirmsskolas vecumā neslimoja. Ja tomēr sasirga, veikli tika galā. Tas tādēļ, ka jau kopš mazotnes viņus rūdīju. Rūdīšanās stūrakmeņi ir svaigs gaiss, pareizs uzturs un fiziskās aktivitātes.
Vecākais dēls bija visai slimīgs. Biju ļoti jauna, pret daudz ko izturējos infantili, tomēr vienu sapratu – ir jānorūdās. Atceros, kā vēsā vasaras dienā, satinusies jakā, drebinājos krastā, bet puika plunčājās jūrā. Ņēmu līdzi citus pagalma bērnus, rīkoju visādas atrakcijas un rotaļas, lai būtu prieks ņemties pa vēso ūdeni.
Nav tādu laika apstākļu, kuros nedrīkstētu iet laukā. Vecāko meitu Katrīnu kārtīgi sasedzu un izstūmu ratiņus ārā, 20 grādu salā. Svaigajā gaisā mazulis gulēja ilgi. Kaimiņi dauzīja pie durvīm un vaimanāja, ka nosaldēšu bērnu. Bet man ir veselīgs meitēns.
Arī pati, ja devos pastaigā uz jūru, nevis sēdēju uz soliņa, bet ar visiem ratiem skrēju vieglā riksītī. Apstājos, pavingroju un atkal skrēju.
Baudīt ģimenes svētdienu
Atgriezos no viesizrādēm un uz galda atradu brīnišķīgu zīmīti. Mazais tikko iemācījies rakstīt un ar sarkanu flomāsteru uz papīra skrandiņas uzvilcis: mammu, es ļoti ilgojos pēc tevis…
Man ļoti patīk brīvdienu rīti, kad bērni salien ap mani gultā, kad varu nekur neskriet, nesteigties. Svētdienās man netīk spēlēt teātri. Ja jau Dievs ir iekārtojis šo brīvdienu, svētu dienu, tā atbilstoši jānodzīvo. Tā dota, lai nepazaudētu saikni ar sevi, neapmaldītos skrējienā, ko sauc par dzīvi.
Bērni ir lielākā laime, ko Dievs man devis. Edgaram ir 24 gadi, lielais dēls ir no pirmās laulības. Katrīna ir vienīgais plānotais bērns, viņai jau 16 gadu. Dāvidam ir deviņi, bet Terēzei astoņi gadi.
Gribētu, lai bērni izaug spēcīgāki par mani, dvēselē stiprāki. Es tāda trausla.
Gribētu, lai cienīgi pieņem visus dzīves sitienus un atrod labus cilvēkus sev apkārt.
Skriet dabas skaņās
Man patīk skriet – kopš skolas laikiem, tā ir mana meditācija, galva lieliski iztīrās. Labprātāk izvēlos garos gabalus, ne sprintu, jo īsā distancē pat īsti nepaspēju ievilkt gaisu, kad ir jau finišs. Esmu gan kampaņveidīga skrējēja, nedaru to katru dienu.
Kad apmeklēju pilates, trenere mācīja – vingrojot jādomā par katru muskulīti, kas iesaistīts, ar domām jāpalīdz tam. Līdzīgi ir skrienot – koncentrējos uz elpošanu.
Man patīk skriet gar jūru, tā ir apbrīnojama enerģētiskā vide. Kliedz kaijas, šalc viļņi… Nesaprotu, kā var uzlikt austiņas un liegt sev to prieku būt klātesošam.
Nu jau vairākus gadus mans uzticamais draugs ir velosipēds. Braucu jebkuros laika apstākļos, vienīgi trakā putenī ne vai tad, ja ielas ir galīgi slidenas.
Ražot slepenu kokteili
Lietoju ļoti daudz šķidruma, tā ir organisma nepieciešamība. Rītu sāku ar puslitru citronūdens, daudz dzeru zāļu tējas un dažādas sulas. Tad rodas sajūta, ka it kā kļūstu tāda vieglāka, galva skaidrāka.
Man garšo zaļais kokteilis – sablendēju nātres, dilles, tomātu, ķiplociņu kopā ar kefīru. Ar to aizstāju vienu ēdienreizi. Arī bērniem gatavoju veselīgu kokteili, tā viltīgi un klusu saražoju. Kefīrā iekuļu zemenes un banānus, arī svaigas paipalu oliņas, vērtīgo olu čaumalu pulveri, citus labumus. Bērns jūt tikai zemenes un izdzer gardu muti.
Ir zināms vecums, līdz kuram vari ielikt bērnā pamatu visai dzīvei. Arī izvēloties veselīgu ēdienu. Kad sāk iet skolā – vairs ne. Ēdināšana tur ir tik aplama, ka nav jābrīnās, ja bērni iedzīvojas kuņģa problēmās. Allaž iesaku savējiem, lai izvēlas tikai vienu ēdienu, nevis apēd visu, ko piedāvā.
Man vienmēr gribējies būt perfektai mammai. Pat ja neesmu mājās, vienalga, cenšos visu strikti organizēt, tajā palīdz aukle vai kāds no tuviniekiem. Jābūt brokastīm un pusdienām, bērniem jātiek svaigā gaisā… Smejos, ka mūsu mājās ir gluži kā fabrikā, viss norit pēc plāna.
Nomierināt satrakoto dvēseli
Aktieris nevar atļauties ilgstoši dzīvot psiholoģiskā līdzsvarā un labsajūtā. Darba instruments ir emocijas, sirds, dvēsele, tādēļ ir nepieciešams radoša nemiera stāvoklis.
Visu laiku dzīvoju kā uzasināta, un no tā, protams, nogurstu. Tādēļ meklēju veidus, kā nomierināt savu satrakoto dvēseli.
Patīk vienai pašai ar riteni aizbraukt līdz jūrai. Parunāties ar sirdsdraudzeni, kopā iemalkot glāzi vīna.
Pēc dabas esmu karstgalvīga, strauja, neapvaldīta. Agrāk vispār ne mirkli nemācēju būt rāma, pat mierīgi grāmatu nespēju palasīt. Pamazām esmu iemācījusies sadzīvot ar sevi.
Mīlēt un būt mīlētai
Labprāt sarunājos ar nepazīstamiem ļaudīm, ātri atrodu kopēju valodu. Patīk vērot cilvēkus ielās, īpaši, kad sanāk paceļot. Kad biju Amerikā un staigāju pa Ņujorku, šķita, ka mīlu visu pasauli. Kopenhāgenā – tur dzīvo draugi – apsēžos pilsētas laukumā un varu stundām skatīties uz cilvēkiem. Jūtos tik labi, atbrīvoti un gaiši.
Agrāk biju pārliecināta, ka pasaule mani mīl tikpat ļoti, cik to mīlu es. Diemžēl nācās saprast, ka dzīvoju pašas uzburtā ideālā vīzijā. Un tomēr – joprojām nevēlos zaudēt to tīkamo sajūtu, ka visi ir labi. Dzīvoju ar smaidu uz lūpām. Tas man šķiet ļoti būtiski.
Man ir savi burvju vārdiņi, ar kuriem pasaku paldies par dzīvē doto. Un dots ir daudz… Ja sākas melnā strīpa, man ir, kur rast spēku. Ģimene, draugi, teātris. Esmu mīlama un pati mīlu. Vai tad tā nav laime?
