Medību suņi. Bladhaunds – pasaules izcilākais deguns 0
Autore – Kate Šterna
Liels, šķietami lempīgs suns ar garām, nokarenām ausīm, krunkainu ādu un pamatīgu skeletu – bladhaunds pelnīti tiek uzskatīts par vislabāko degunu pasaulē. Tas spēj saost cilvēka vai dzīvnieka pēdas pat vairākas dienas pēc tam, kad tās atstātas. Turklāt ne lietus, ne vējš sunim neliegs atrast meklēto.
Bladhaunda oža ir tik attīstīta, ka šie suņi spēj atrast bojāgājušos pat zem ūdens. Slavenās ādas krokas uz galvas un kakla, kā arī garās nokarenās ausis ir radītas vienam nolūkam – koncentrēt smaržu ap suņa degunu un neļaut tai izgaist vai aizplūst garām. Kolosālas smaržu uztveres spējas savienojumā ar ārkārtīgi izteiktu pēdu dzīšanas instinktu radījušas šo ideālo dzinējsuni.
Vēsture. Precīzu ziņu par šīs šķirnes senčiem nav. Viena no ticamākajām versijām izklāstīta amerikāņu autoru Ketrīnas Brī un Lenas Rīdas grāmatā Bladhaunds, kurā kā šķirnes dzimtene minētas Mezopotāmija un Divupe. Protams, piesaucot vēsturiskas liecības: pergamentus, arhitektūras pieminekļus un ceļotāju un iekarotāju atstātos literāros darbus. Viduslaikos bladhaundi jau bija atrodami gan Anglijā, gan kontinentālajā Eiropas daļā. Slavenākais medību suņu bars bija Svētā Huberta klosterī Beļģijā. Tur audzētie suņi tiek uzskatīti par mūsdienu bladhaunda priekštečiem. Beļģijā šos suņus joprojām dēvē par Chien du St Hubert – svētā Huberta suņiem. Dižciltīgas izcelsmes vīrs Fransuā Huberts bija aizrautīgs mednieks. Mūku brālībai viņš pievienojās pēc sievas nāves, bet, arī atsakoties no laicīgām lietām, palika uzticīgs savai kaislībai – medībām un audzēja medību bladhaundus. Pēc viņa nāves klostera mūki turpināja aizsākto. Par laimi visiem medniekiem un šīs šķirnes cienītajiem visā pasaulē.
Viduslaikos Eiropā un arī mūsdienās šos suņus izmanto ne tikai dzinējmedībām, bet arī kā sargus un pēddziņus, meklējot noziedzniekus un pazudušos.
Standarts. Sākotnēji bladhaundi varēja būt jebkādā krāsā, bet mūsdienas paleti ierobežo šķirnes standarts. Mēdz būt melni lāsumaini, brūni lāsumaini, rudi vai brūni ar melniem plankumiem (uz muguras, ausīm un purna gala), tīri rudi un ar nelieliem melniem lāsumiem.
Suņi ir lieli – svars līdz 70 kilogramiem suņiem un līdz 50 kucēm. Dzīves ilgums diemžēl ir viens no īsākajiem. Suņi dzīvo vidēji 6 – 7 gadus. Vecākais zināmais bladhaunds nodzīvoja 12 gadu.
Veselība. Diemžēl bladiem ir izteikti raksturīgas divas nopietnas veselības problēmas. Lielbritānijā veiktie pētījumi liecina, ka 34% no visiem bladhaundu priekšlaicīgajiem nāves gadījumiem pie vainas bijusi kuņģa samešanās. Tā ir raksturīga visām lielajām un gigantiskajām suņu šķirnēm ar dziļu krūškurvi. Kuņģa samešanās notiek, sunim ar pilnu vēderu dauzoties vai lēkājot. Rezultātā barības vads un divpadsmit pirkstu zarna nosprostojas, kuņģī sākas rūgšana un pūšana, veidojas liels daudzums gāzu. Suns divu stundu laikā var iet bojā. Simptomi: suns ir nemierīgs, staigā, mēģina vemt, vēders pūšas aizvien lielāks, acīmredzami cieš sāpes. Arī ja izdodas laikus aizvest suni pie ārsta un veikt operāciju, dzīvnieks var iet bojā no sekām – audu nekrozes, kas sākas kuņģa sieniņās ļoti drīz pēc tam, kas tas sagriezies ačgārni.
Otra nopietnākā veselības problēma ir vēzis, kas britu veterinārijas speciālistu pētījumos minēts 24% gadījumu. Pilnīgi noteikti jāseko līdzi ādas un acu stāvoklim. Garās ausis ir jāsaudzē – regulāri jātīra, ne retāk kā 3 – 4 reizes nedēļā. Karstā laikā suņiem ir tendence pārkarst.
Audzējot kucēnu, bladhaunda saimniekam jāpievērš īpaša uzmanība barības kvalitātei, jo pamatīgais skelets, kas raksturīgs pieaugušiem suņiem, tā veidošanās procesā prasa daudz barības vielu un kalcija.
Foto – Shutterstock un Linda Dombrovska
Audzināšana. Bladhaundi ir kolosāli ģimenes suņi. Pacietīgi un maigi ar bērniem, toleranti, saprātīgi mājās, ārkārtīgi apķērīgi un ar kolosālām darba spējām medībās. Bet! Izteiktais dzīšanas instinkts var būt par kavēkli šīs šķirnes turēšanai pilsētā. Katrā ziņā sadzīvē jāatceras pieskatīt trauslas lietas un mazus bērnus, jo bladhaunds tomēr ir liels suns. Medībās labāk suni laist tikai pa asinspēdām un pavadā. Tīrību mīlošās mājsaimnieces varētu iedzīvoties nervu lēkmēs, jo suņiem ar tik lielām lūpām un nokarenu ādu vienmēr izdalās daudz siekalu. Bladhaundu kā katru suni ieteicams trenēt un apmācīt jau no mazotnes. Paklausība noderēs mājās un ārā. Pa pilsētu gan labāk pārvietoties, vedot suni pie pavadas.
Medību apmācību var sākt, kucēnam sasniedzot trīs mēnešu vecumu un arī vēlāk. Uzskati šajā jautājumā atšķiras. Par katru pareizi veikto uzdevumu kucēns jāslavē, bet par kļūdām nav jāsoda, tikai jāpalabo, lai viss process sagādātu prieku un nemazinātu suņa entuziasmu. Iesākumā var sagatavot pavisam īsas pēdas vai ļaut sunim meklēt pazudušu ģimenes locekli. Jau no paša sākuma sunim ieteicams vilkt speciālos iemauktus. Tie jāuzliek tieši pirms traniņa sākuma un jānoņem, kad uzdevums paveikts.
Tā iemaukti saistīsies ar konkrēto darbu un, jau tos uzliekot, ļausiet sunim noprast, kas viņu sagaida. Meklējot mantu, medījumu vai cilvēku, jāiedod sunim no sākuma paostīt smaržas avotu, piemēram, spalvu kušķi vai kādu lietu, kas pieder meklējamam cilvēkam (pat ja tas ir kāds sunim labi pazīstams). Kad suns atradīs meklēto, protams, kārtīgi jāslavē. Var pacienāt ar kaut ko gardu.
Trenējot suni iet pa pēdām, vedējam ir jāzina maršruts, lai nenojauktu suni no pareiza virziena vai neslavētu, kad tas iet nepareizi. Tomēr ar korekcijām nav jāsteidzas. Ir jādod sunim laiks pašam saprast, kur tas kļūdījies. Ja noiet greizi, nevajag raustīt suni vai rāt. Ieteicams apstāties, nevelkot un arī neatlaižot pavadu. Tas mudinās bladhaundu iet pa apli, atgriežoties uz pēdām. Kad pareizais virziens noteikts, atkal jāļauj sunim virzīties uz priekšu. Ar laiku vedējs iemācās saprast suņa ķermeņa valodu. Sunim jāmācās uzticēties savam degunam, bet saimniekam jāuzticas savam sunim.
Kad karstās, nesen atstātās pēdas apgūtas, jāsāk paildzināt to atdzišanas periodu. No pazīstamiem cilvēkiem un lietām jāpāriet uz jaunām, nezināmām. Pēcāk, kad suns jau labi tiek galā ar vecām pēdām, var sarežģīt uzdevumu. Pāri uzdotajai takai var veidot svaigākas cita cilvēka vai zvēra atstātas pēdas. Meklējamais cilvēks var savu ceļu veikt kopā ar vēl kādu cilvēku, kurš pēcāk aiziet prom, vai arī pa ceļam satikt kādu citu personu. Tas sunim mācīs šķetināt pēdu jūkli un izcelt tieši norādītās.
Tāpat ieteicams mainīt treniņu vietu, lai suns apgūtu dažādus apvidus. Ar laiku var sākt trenēties mitrājos, likt pēdas pāri strautiem vai slēpt meklēto zem ūdens. Protams, ne jau personu, bet mantas, beigtu medījumu. Pēdu mācībā var izmantot arī citus suņus un kaķus. ASV bladhaundus plaši izmanto pazudušo mājdzīvnieku meklēšanā. Un, ja šādi sarežģīti uzdevumi nogurdinājuši suni, entuziasma atgūšanai var atgriezties pie vienkāršākiem.
Oža. Bladhaunds var iet pa vairāku dienu vecām pēdām un veiksmīgi atrast meklēto. Optimālos apstākļos suņa deguns spēj uztvert pat vienu divas smaržas daļiņas. Bladhaunda deguna dobums, kur aromāts tiek identificēts, ir lielāks nekā jebkurai citai suņu šķirnei un tajā ir četri miljardi receptoru. Salīdzinājumam – cilvēkam ir tikai pieci miljoni, kaķim – divsimt miljoni, bet trusim – simt miljoni smaržas receptoru.
Ir daudz liecību par veiksmīgu bladhaundu darbu, meklējot pazudušos. Rekords pieder kādam sunim, kurš Oregonas štatā atrada veselu pazudušu ģimeni 330 stundas pēc tam, kad tika konstatēta šo cilvēku prombūtne.
Balss. Oriģināli bladhaunds tika radīts darbam pavadā. Suņa uzdevums bija sekot pa pēdām, atrast dzīvnieku. Bladhaundus visos laikos izmantoja gan individuālās medībās pa vienam, gan lielos baros. Un tad jau nu gan visai apkārtnei ir iespēja dzirdēt un novērtēt vienu no visiespaidīgākajām suņu balsīm. Bars medību sākumā sarunājas nepārtraukti. Sākoties kustībai, tie ir atsevišķi rējieni, ja pēdas uztvertas pareizi. Bladhaundiem kā jau dzinējiem ir raksturīga riešana ar pāreju kaucienos, līdzīgi kā bīgliem, bet tas skan daudz iespaidīgāk. Pēc suņu riešanas mednieki var novērtēt situāciju. Uz pareizās pēdas bladi padod balsi, bet, novirzoties no tās, apklust un meklē. Lielbritānijā par korektu balss padevi bladhaundu darba pārbaudēs ir arī īpaša balva.
Bladhaundi Latvijā. Mūsu valstī ir mednieki, kuri izmanto šos suņus darbam. Un ir arī audzētāji.
Audzētavas Forest Life īpašnieks Jānis Rudītis ir mednieks ar stāžu, bijušais mežsargs, viņš ir turējis, audzējis un strādājis ar vairākām medību suņu šķirnēm. Arī bladhaundiem.
“Tam, ko raksta dažādos medijos un grāmatās, ka bladhaunds var iet pa 5 – 7 dienas vecām pēdām, var ticēt. Medībās nav sanācis to novērot, jo parasti pēdas nav vecākas par divām līdz trim dienām. Suņi strādā ļoti labi. Pa pēdām iet ar balsi, bet ierejas ļoti reti. Viens aūuu. Pēc minūtes otrs vaūuu. Kad sāku darboties ar šiem suņiem, nebija neviena, kas dotu padomu, kā mācīt, kā strādāt. Daudzi no maniem bladhaundiem cieta medībās, jo ar pavadu dzinējos neiet. Vismaz pie mums. Ne jau katrās medībās suņi tika līdz mežacūkai, bet ļoti bieži sastapšanās beidzās ar ievainojumu. Esmu arī zaudējis suņus. Cik tad var… Tagad mūsu audzētavā ir palicis tikai viens bladhaunds. Un divas cienījama vecuma Bavārijas asinspēdu dzinēju šķirnes kuces. Jauns ir nesen paņemtais norvēģu aļņu suns.”
Salīdzinot šķirnes, J. Rudītis atzīst, ka bladhaundam ir visspēcīgākā oža, bet tas ir problemātisks suns. To varot turēt tikai pilnīgi nenormāls suņinieks. Bladam ir vajadzīga īpaša kopšana un pastāvīga uzmanība. Mēdz būt alerģiski. Ausis ir jāapkopj teju katru dienu. Kā reakcija uz nepareizu pārtiku var izkrist vilna.
Sadzīvē un sadarbībā bladhaundi ir ļoti pozitīvi, bet grūti mācās. Tāpat kā citi dzinēji mēdz aiziet pa pēdām uz ilgu laiku. Tad tikai jānoliek deķītis un jābrauc sunim pakaļ nākamajā dienā. Tas gan būtu novēršams, ja suns strādātu pavadā, bet agrāk jau to nemācīja un tādas tradīcijas Latvijā nav. Labi noder arī GPS suņa izsekošanas sistēma.
Bladhaunda nokarenās ausis un ar ādas krokām aizsegtās acis ir viens no iemesliem, kāpēc ar šo suni grūti komunicēt – tas slikti dzird un praktiski neko neredz. Orientējas bieži vien tikai pēc smaržas. Ņemot vērā spēcīgo dzīšanas instinktu un šīs fizioloģiskās īpatnības, no blada pat var sagaidīt, ka tas, dzenot pēdu, ieskries kokā. Kur nu runāt par klausīšanu? Pavisam cita aina ir ar bavāriešiem. Šim dzinējam var iemācīt pat sēdēt zem torņa un nepievērst uzmanību garāmejošiem zvēriem.
Ināra Pizika ir Latvijā un arī ārpus tās labi zināma bladhaundu audzētāja, kuras suņi ieņem godalgotas vietas Eiropas un pasaules izstādēs. Ļoti daudzi kucēni, kurus izauklējusi I. Pizika, kā arī viņas pašas suņi strādā medībās.
“Asinspēdām bladhaunds ir neaizvietojams! Viņš noteikti atradīs nošauto vai ievainoto dzīvnieku. Ja vēl izdodas iemācīt apriet atrasto dzīvnieku! Bet tas ir jādara ļoti agri. Vispār viss bladam jāmāca dzīves pirmajos mēnešos, jo ap pusgadu viņam jau sava galva strādā un pašam gudrs padoms.”
Jautāta par dzinējmedībām kā populārāko medību veidu Latvijā, I. Pizika uzsver vēl vienu iespaidīgu bladhaunda priekšrocību – balsi.
“Kad nonāk līdz mežam, viņi jau sāk padot balsi, bet, kad iet pa mastu, pilnīgi noteikti viss dzīvais no tā būs ārā – tik spalga, spēcīga ir viņu balss, ka visiem jābēg. Turklāt bladhaundi ir ļoti domājoši suņi. Paši izprāto, kā dzīt mastu, jo viņi jau labāk zina. Mani suņi parasti iet krustām viens otram un ļoti ātri izdzen visu medījumu tieši virsū šāvējiem. Bladhaundi ir ļoti aktīvi, strādāt griboši un ar kolosālu ožu apveltīti medību suņi. Vienīgi mūsu nekoptie meži ar biezo pamežu šiem suņiem ir tomēr par smagu.”
Vēl viens no retajiem Latvijas darba bladhaudiem – divus gadu vecā kucīte Jara – dzīvo Liepājā. Saimnieks Jānis Auziņš ir viens no tiem drosmīgajiem, kas paņēma retas medību šķirnes suni, paļaujoties uz internetā un citviet lasīto. Sak, vajadzēja labu suni dzinējmedībām un pēdām, bet gribējās kaut ko lielāku par bavārieti vai Latvijas dzinēju, jo pats arī neesot maza auguma vīrs.
Raksturojot šo suni, pirmais tiek pieminēts spīts. Suņu paklausības skoliņā esot gājis visai smagi. Turpretī, sākot medību mācības, Jara parādījusi savas spējas. Protams, ne jau uzreiz. J. Auziņš ir viens no šī gada asinspēdu treniņu semināra dalībniekiem. Lasītāji noteikti atceras reportāžu par šo pasākumu jūlijā un būs lasījuši interviju ar Zviedrijas ekspertu Janni Pāgenu Medību oktobra numurā. Viņš bija viens no diviem nometnes instruktoriem. Bladhaundu meitene Jara no Liepājas arī piedalījās šajās mācībās. Jānis atceras, ka sākumā bijis vajadzīgs viltīgs triks – uz asinspēdām izkaisīti kotletes gabaliņi, lai suns saprastu, kas darāms, bet pēc tam jau tā lieta aizgājusi. Kopš vasaras sākuma Jaras kontā ir vairāki atrasti nomedīti dzīvnieki.
Kolektīva biedri sākumā esot zobojušies par J. Auziņa nostāju – kamēr nav nošauts vai ievainots dzīvnieks, sunim jāsēž mašīnā! Bet ar laiku pieņēmuši to. Jo bladhaunds ir pēddzinis, nevis dzinējs. Un, kā jau mācīja zviedru lektori, pa asinspēdām jāiet pie pavadas. Tāpēc Jarai izpalikuši dzinējsuņiem raksturīgie ievainojumi, pazušana un citas likstas. Un var neuztraukties, ka nākamā satikšanās ar kuili vai alni varētu kļūt par pēdējo.
