Meierovics būtu pārsteigts: kā diplomātija šodien tiek spēlēta starp svaiņiem un miljardieriem 0
1918. gadā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, sākās brīvības cīņas, bet pagaidu valdībai, kuru izveidoja Kārlis Ulmanis ārpus tā bija viens galvenais uzdevums:
Panākt Latvijas starptautisko atzīšanu ne tikai de fakto, bet arī de iure pakāpē.
Laimīgā kārtā atradās perfektais cilvēks, kurš varēja koordinēt šos centienus. 1877. gadā dzimušais Zigfrīds Anna Meierovics. Ulmaņa valdībā viņš bija ārlietu ministrs. Iznesīgs, valodas prata, un tieši viņš bija tas, kurš devās uz sabiedroto valstu vēstniecībām un valdības namiem un aicināja tās saprast Latvijas neatkarību un nepieciešamību to atzīt.
Laika gaitā Meierovica kungs arī kļuva par Latvijas premjerministru. 1925. gadā viņš diemžēl gāja bojā autoavārijā, un man vienmēr ir bijis interesanti padomāt par to, kāda būtu mūsu valsts politiskā vēsture, ja tā tas nebūtu noticis.
Nevaram zināt, piemēram, kāda būtu bijusi viņa reakcija pret Ulmaņa apvērsumu 1935. gadā. Meierovica dēls Gunārs ar laiku kļūs par Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāju, 5. Saeimas deputātu un kandidātu uz valsts prezidenta amatu.
Ulmaņa autoritārās valdības laikā ārlietu ministrs bija Vilhelms Munters, un par viņa darbu varu ieteikt TV24 kolēģa Armanda Pučes grāmatu “Nodevējs.” Ja 1922. gadā toreizējiem diplomātiem izdevās panākt de iure atzinību no tā laika Antantes valstīm, tad brīvvalsts laikā tie izrādījās visai bezpalīdzīgi Eiropas lielo monstru priekšā.
Tikpat ātri, cik neatkarība tika panākta, tikpat ātri tā arī tika pazaudēta. Aukstā kara laikā Latvija saglabāja diplomātisko statusu ārzemēs, jo lielākoties rietumvalstis okupāciju neatzina.
Ilggadīgais Latvijas pārstāvis Vašingtonā Anatols Dinbergs amatā bija tik ilgi, ka viņš pavisam oficiāli tika noteikts kā diplomātu korpusa vecākais. Dinberga kungs amatā stājās 1970. gadā un devās atpūtā tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.
Latvijas situāciju ar diplomātiem un diplomātiju varam salīdzināt ar vienu konkrētu jautājumu mūsdienās. Proti – kas piedalās sarunās par Kremļa veiktā genocīda izbeigšanu Ukrainā?
Sarunās Ženēvā šonedēļ no Krievijas puses piedalās vēsturnieks vārdā Vladimirs Medenskis. Cilvēks, kurš laika gaitā ir sacerējis visādus traktātus ar “skaidrojumu” par to kāpēc Krievija ir visvarena, kāpēc Ukraina nenozīmē pilnīgi neko, un kā senās Kijivas statuss nozīmē Krievijas tiesības kontrolēt Ukrainas teritoriju neskatoties uz to, ko par to domā ukraiņu tauta.
Sarunu laikā Medenskis ir nācis ar gariem skaidrojumiem par šo lietu, tajā skaitā piedāvājot izdomātus citātus no tādiem karavadoņiem kā Napoleons un Oto fon Bismarks. Rakstu “izdomātus,” jo pētnieki Ukrainā nekur nav varējuši atrast pierādījumus par to, ka tā kaut kas būtu pateikts.
Taču katrā gadījumā šāda demagoga ielikšana sarunu vadītāja amatā acīmredzot norāda, ka Kremļa attieksme šajā lietā ir labākajā gadījumā nenoteikta, lai neteiktu ciniska un ļaunprātīga.
Savukārt Amerikas sarunu vedēji šajā un daudzās citās jomās ir divi cilvēki, kuriem ar diplomātiju nav ne mazākā sakara vispār.
Stīvs Vitkofs ir tas, kuru Amerikas prezidents sūta kā savu pārstāvi sarunās ar Kremļa fašistu un ar ukraiņiem, bet arīdzan jautājumos par Irānas kodolprogrammu, par Izraēlas veikto genocīdu Gazas joslā un par citiem starptautiskiem jautājumiem.
Vitkofs ir 1957. gadā dzimis nekustāmā īpašuma magnāts un miljardieris, kurš Amerikas prezidentu Trampu ir pazinis jau sen un labprāt ar viņu uzspēlē golfu.
Otrs kadrs šajā stāstā ir Džereds Kušners, kurš ir dzimis 1981. gadā un ir nekustāmā īpašuma jomā aktīvs jurists. Plus vēl cilvēks, kurš 2009. gadā apprecēja jaunkundzi vārdā Ivanka Trampa. Tādējādi kļūstot par korumpētā biznesmeņa svaini.
Korumpētā biznesmeņa pirmajā amata termiņa laikā Baltajā namā svainim tika uzticēti visādi pienākumi, tajā skaitā pārkārtot ASV administratīvo sistēmu, risināt jautājumu par Covid-19 un seku likvidēšanu, sakārtot attiecības starp Izraēlu un Arābu valstīm tā, lai Tuvajos Austrumos būtu miers u.tml. Lai arī Kušneram Baltajā namā nebija nekāda oficiāla statusa.
Neilgi pēc tam, kad sievas tēvs zaudēja 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās, svainis no Saūda Arābijas saņēma divu miljardu dolāru investīciju savā investīciju fondā, šķietami pateicībā par pozitīvām attiecībām starp abām pusēm laikā, kad vīra tēvs saimniekoja Baltajā namā.
Jēdziens nepotisms Amerikas pašreizējā režīma acīs nenozīmē neko. Tas ir režīms, kurš klaji ignorē aizliegumu ASV Konstitūcijā, ASV prezidentam pelnīt personīgu naudu kamēr viņš ir amatā. Kopš atgriešanās Baltajā namā pašreizējā prezidenta kabatā ir ieripojuši apmēram četri miljardi dolāru no kriptovalūtas tirdzniecības un citiem pasākumiem.
Cilvēks, kurš prezidentūru uzskata kā tikai un vienīgi sevis bagātināšanas procesu, nebūs tas, kurš ņems vērā ētikas prasības par radinieku nenodarbināšanu savā administrācijā.
Protams, šajā gadījumā var padomāt par īsu rezerves soliņu, jo būtu jādomā, ka patiešām profesionāli diplomāti no jezgas, kāda ir pašreizējā administrācija, vēlas turēties pēc iespējas tālāk prom.
Taču no Ukrainas viedokļa raugoties, golfa partneris un personīgais radinieks nav pārliecinoši dalībnieki sarunās par Ukrainas eksistenciālo nākotni.
Austrumeiropas procesu novērotājs un Baltijas valstu labais draugs zviedrs Anders Aslunds nesen rakstīja, ka viņaprāt, Ukrainas prezidentam būtu visas tiesības Ameriku no miera sarunu procesa padzīt, jo no amerikāņiem tajā nekāda īpaša labuma nav.
Ņemot vērā Amerikas prezidenta bērnišķīgo niķīgumu, diez vai tas ir kaut kas, ko Ukrainas prezidents apsver pat pa pusei nopietni.
Bet ir vērts padomāt, kā Latvijai būtu gājis, ja pagaidu valdības vadītājs būtu nolēmis, ka valsts tālākās attiecības ir kārtojamas viņa personīgam radiniekam. Ulmanis nekad nebija precējies, bērnu nebija un līdz ar to arī svaiņa nebija, un, kā jau minēju, jaunajā pagaidu valdībā atradās izcils diplomāts tālāku procesu virzīšanai.
Gan Amerika, gan Krievija stāstā par Ukrainu ir ar interesēm, kurām ar ukraiņu tautas nākotni nekāda īpaša sakara nav. Kremlis grib sagrābt teritorijas. Vašingtona lielākoties domā par Ukrainas derīgajiem izrakteņiem.
Un tāpēc no Krievijas demagogs vēsturnieks un no Amerikas gadījuma rakstura biznesmeņi.
24. februārī būs četri gadi, kopš Kremļa barbars uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā. Ukraina ir labi iemācījusies sist pretī un sevi aizstāvēt.
Bet vienalga būtu dikti jauki, ja Amerikā būtu cita administrācija, kura saprot, ka diplomāts nav nekāda gadījuma rakstura persona. Pagaidām Dievam žēl, bet tas tā pavisam un noteikti nav.
