Kārlis Streips: Minhenes drošības konference ir pasākums ar bārdu 0
Minhenes drošības konference ir pasākums ar bārdu. Konferenci visai tālajā 1963. gadā nodibināja nacistu oponents no 2. Pasaules kara laikiem, eleganti nosauktais Ēvalds Heinrihs fon Kleists-Ščmenzins, cerībā, ka dalībnieki spēs nodrošināt, ka globāla kara šausmas vairs nekad cilvēci nepiemeklēs.
Pirmajā Minhenes konferencē piedalījās apmēram 60 delegātu, tajā skaitā amerikāņu akadēmiķis un vēlākais valsts darbinieks Henrijs Kisindžers, kā arī Vācijas nākamais kanclers Helmūts Šmits. Tobrīd pastāvēja nevis Eiropas savienība, bet gan Eiropas kopiena. Sešas dalībvalstis. NATO alianse dibināta 1949. gadā, un brīdī, kad notika pirmā Minhenes konference, dalībvalstu bija 15 (pēdējā bija Rietumvācija 1955. gadā, un nākamā dalībvalsts būs tikai 1982. gadā).
Laika gaitā Minhenes drošības konference ir bijusi vieta, kur pasaules grandi ir nākuši ar dažādiem paziņojumiem. Formāts ir ierobežotāks nekā Davosa konferencē, kura nāk ar līdzīgu skaidrojumu par savu būtību.
Trīsreiz kopš pirmsākumiem konference atcelta. Pirmoreiz 1965. gadā, kad vienkārši bija grafiku problēma iespējamo dalībnieku starpā. 1991. gadā konference atcelta tāpēc, ka bija sācies pirmais Persijas jūras līča karš. 1997. gadā tāpēc, ka pensijā bija aizgājis foruma dibinātājs un dvēsele. Laikā kopš tam ir bijuši trīs citi foruma vadītāji, tajā skaitā NATO kādreizējais ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš uzsāka darbu, bet tad mājās Norvēģijā bija varas maiņa, un viņš kļuva par savas valsts finanšu ministru. Reiz termiņš būs beidzies, Stoltenberga kungs sola atgriezties Minhenes drošības konferences vadībā.
Minhenes drošības konferences iegansts ir jēdziens “miers caur dialogu,” un tur piedalās vecākie politiķi, diplomāti, kā arī militāro un drošības lietu eksperti no NATO un ES dalībvalstīm, kā arī no valstīm ārpus tām – Ķīna, Indija, Irāna, Japāna, Dienvidkoreja, kādreiz arī Krievija.
Konference ir privāts pasākums, nevis valstisks, un cita starpā samitu dalībnieki nekad nesacer un neparaksta kopējo komunikē par tur spriesto. Tāpat kā citos lielos pasākumos arī Minhenes drošības konferencē notiek sarunas aizkulisēs. Tā, piemēram, 2011. gadā ASV un Krievija konferences pēdējā dienā apmainījās ar jauna kodolieroču ierobežošanas līguma ratifikācijas dokumentiem.
Diezgan bieži politiķi Minhenes drošības konference izmanto kā platformu, kur paust kritiku par citiem. Tā, piemēram, 2003. gadā Vācijas toreizējais ārlietu ministrs Joška Fišers par ASV skaidrojumiem par nepieciešamību karot Irākā teica šādus vārdus: “Piedodiet, bet neesmu pārliecināts.”
2007. gadā konferences rīkotāji nolēma uz pasākumu ielūgt Krievijas diktatoru Putinu. Konferences vadītājs skaidroja, ka Putinam bija pateikts, ka viņš varēs runāt atklāti un skaidri. Publikā būs redzamas personas, kuras teikto varēs interpretēt un paust tālāk.
Uzruna bija kareivīga. Putins paziņoja, ka starptautiskā kārtība absolūti nebija pareizā, ja to vadīja Savienotās valstis un rietumi plašākā nozīmē. Runas sākumā diktators skaidroja, ka konferences formāts nozīmējot, ka viņš varēs “izvairīties no pārmērīgas pieklājības un no spodrinātām, jaukām, bet tukšām diplomātiskām banalitātēm”.
Sevišķi skarbs Krievijas prezidents bija par Ameriku un to, ko viņš aprakstīja ar vārdiem “vienpusīgs monopols pasaulē.” Viņš apgalvoja, ka tas esot ne tikai “nevajadzīgi, bet arī neiespējami.”
Te atcerēsimies, ka 2007. gadā ASV prezidents bija Džordžs Bušs jaunākais, kurš tobrīd bija sava otrā termiņa beigu posmā.
Putins arī jutās ērti kritizējot Ameriku par “pieaugošu starptautiskā likuma pamatprincipu ignorēšanu. Tikai viena valsts – Savienotās valstis, ir ikkatrā jomā pārkāpusi savas nacionālās robežas.”
Attiecībā uz NATO paplašināšanu, Putinam bija vecā dziesma dziedama: “Manuprāt ir skaidrs, ka NATO paplašināšanai nav nekāda sakara ar alianses modernizāciju vai ar drošības nodrošināšanu Eiropā. Tieši pretēji, tā ir nopietna provokācija, kura samazina kopējo uzticības līmeni. Mums ir tiesības jautāt – pret ko šī paplašināšana ir vērta? Kas notika ar solījumiem no mūsu rietumu partneriem pēc Varšavas pakta likvidācijas? Kur palikušas toreizējās deklarācijas? Neviens pat to neatceras.”
Krievija nereti izvēlas pieeju savā domāšanā, pie kuras tā pieturēsies arī tad, kad ir pierādīts tieši pretējais. Doma, ka Aukstā kara beigu laikā Krievijai esot stingri apsolīts, ka NATO nekad nepaplašināsies austrumu virzienā, Krievijas historiogrāfijā ir iecementēta kā absolūts fakts, bet nekas neliecina, ka tā tas būtu bijis.
Tāpat nesenāk Krievijas ārlietu dienests ir sācis minēt “Ankoridžas” principus jautājumā par genocīda izbeigšanu Ukrainā. Atsauce uz sarkano paklāju, kādu ASV pašreizējais prezidents izklāja starptautiski krimināli apsūdzētā noziedznieka priekšā. Kremlis apgalvo, ka tur esot apsolīts, ka Krievijai būs tiesības saglabāt kontroli apstrīdētajās Ukrainas daļās, un nekas to no šīs kļūdainās domas nespēs atturēt.
2021. gadā Minhenes konference Covid-19 pandēmijas laikā bija neklātienē. Nākamajā 2022. gadā ierobežots dalībnieku skaits, bet togad konference notika vien dažas dienas pirms Kremlis uzsāka savu tā dēvēto “speciālo militāro operāciju” kaimiņvalstī Ukrainā. Konferencē ANO ģenerālsekretārs bilda, ka situācija pasaulē bija saspīlētāka nekā iepriekš. ASV viceprezidente Kamala Harisa solīja smagas sankcijas, un Ukrainas prezidents Zelenskis klātesošajiem atgādināja, ka 1994. gadā parakstīts Budapeštas memorands, kurā starptautiski garantēta Ukrainas drošība un robežu neaizskaramība pret to ka Ukraina piekrita atteikties no savā valstī dislocētajiem kodolieročiem.
Varam jautāt, vai Kremlis būtu uzdrīkstējies iesūtīt tankus Krimā, ja Ukraina būtu bijusi kodolvara. Nemaz nerunājot par genocīdu, kādu Krievija tur ir veikusi kopš 2022. gada.
Pērn Minhenes konferencē piedalījās ASV viceprezidents Džeidī Venss, kurš ļoti skarbā uzrunā Eiropai pateica, ka tā nekam neder, tai draud iznīcība tāpēc, ka tā neprot kontrolēt migrācijas plūsmu, un visvairāk – ka Eiropas uzstājība uz soctīklu un interneta regulēšanu nozīmēja nevajadzīgu un kaitīgu iejaukšanos personu brīvībā, tajā skaitā un konkrēti runas brīvībā.
Venss arī nolādēja Eiropas līderus par to, ka tie bija pieļāvuši Rumānijas valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu anulēšanu 2024. gada beigās. Pirmajā kārtā negaidīti vislabākos rezultātus izcīnīja ļoti trokšņains populists un brēcējs, un ātri vien izrādījās, ka viņam ļoti bija nākusi palīgā Krievija un tās hakeru armija, un tāpēc pēc vairākus mēnešus ilgiem protestiem Bukarestē un citur, Rumānijas Konstitucionālā tiesa (ne Eiropas līderi, kā apgalvoja ASV viceprezidents) rezultātus anulēja.
Šogad galvenais Amerikas pārstāvis Minhenē bija ārlietu ministrs Marko Rubio, kura uzruna bija krietni miermīlīgāka nekā iepriekšējā. Amerika grib atjaunot stabilas attiecības ar Eiropu, tā skaidroja ministrs, jo tām esot kopējas vērtības.
Te protams vērts atcerēties, kas ir Rubio kunga priekšnieks. Tas pats, kurš nesen Davosā paziņoja, ka visu laiku kopš dibināšanas 1949. gadā, NATO ir bijusi organizācija, kurā visu finansējumu uz saviem pleciem ir nesusi Amerika, pārējās dalībvalstis nav sniegušas neko. “Mums neviens neko nedod,” tā Amerikas prezidents nopūtās tā, it kā viņš būtu pusauga meitene, kurai draugs ir iedevis kurvīti.
Ne tikai tā bija melošana, tas bija skarbi aizvainojoši visām tām valstīm, kuras piedalījās Amerikas avantūrās Afganistānā un Irākā. Arī latviešu puiši tur nolika galvu starptautisko principu vārdā.
Tas arī ir tas pats kadrs, kurš pēdējā laikā ir izaicinājis sabiedroto valsti Dāniju jautājumā par Grenlandes nākotni.
Minhenē šogad cita starpā radās saruna par to, vai un cik lielā mērā Eiropā būtu jāizmanto kodolieroči, lai pārliecinātu Kremļa fīrerus, ka būtu pārāk bīstami iebrukt tur.
Mūsu valsts premjere Evika Siliņa bija Minhenē un šai domai deva savu atbalstu un piekrišanu.
Eiropā ir tikai divas valstis, kuru arsenālā ir kodolieroči – Francija un Lielbritānija. Laikā kopš genocīda sākuma Ukrainā konkrēti Austrumeiropā ir bijušas sarunas par to, vai tās varētu savu kodolvairogu paplašināt vēl tālāk uz austrumiem, lai tas arī nosegtu NATO un ES dalībvalstis, kurām kodolieroču nav un gandrīz noteikti nekad nebūs.
Vēl šonedēļ pāris vārdu par Olimpiskajām spēlēm Milānā. Visi lasītāji jau zina, ka Latvijas sportisti līdz šim ir izcīnījuši divas medaļas. Sudraba medaļa kamaniņu sportā Elīnai Botai un bronza ātrslidošanā Robertam Krūzbergam. Elīna ar partneriem komandu sacensībās tika pie ceturtās vietas, bet Roberts citā distancē izcīnīja piekto vietu.
Man personīgi visinteresantākais līdz šim Olimpiskajās spēlēs ir bijis daiļslidošanas fināls. Skatījos tajā vakarā, kad bija garā programma. Neredzēju mūsu Denisa Vasiļjeva priekšnesumu, bet zinu, ka viņš galu galā izcīnīja 18. vietu.
Pieslēdzos tad, kad uz ledus bija pēdējais sešinieks un jau bija noslidojis pirmais no slidotājiem. Nākamais bija Mihails Šaidarovs no Kazahstānas. Puisis noslidoja pavisam tīru programmu ar vairākiem četrkāršiem lēcieniem un visu pārējo, bet kopējā toņkārta komentētāju starpā bija tāda, ka noteikti nākamie četri slidotāji visi noslidos labāk un tāpēc Šaidarovs paliks piektajā vietā.
Šogad zālē bija īpašs krēsls, kurā sēdēt tam, kurš attiecīgajā brīdī bija vadošajā pozīcijā, un tā nu Mihails apsēdās tur.
Nākamais slidotājs sāka spēcīgi, bet vienā lēcienā pakrita. Punktu skaits bija zemāks nekā Mihailam, un līdz ar to kazahu sportistam šķita garantēta ceturtā vieta.
Palika viens kanādietis, viens japānis un vakara galvenais favorīts Iļja Malinins no Amerikas, kurš nebija zaudējis nevienās sacensībās iepriekšējo divu gadu laikā.
Kanādietim programma bija ar kļūdām. Zemāks punktu skaits nekā Šaidarovam. Puisis savā krēslā sēžot blisināja lielas acis – laikam bronza.
Arī japānis pāris reizes pakrita un paklupa, un arī viņam punktu skaits zemāks. Lielās acis kļuva vēl lielākas.
Tad uz ledus ar plašām urravām parādījās Malinins. Pirmais četrkāršais lēciens – neizdevās. Otrais – neizdevās. Arī Malinins vienubrīd nokrita zemē. Un galu galā saņēma nevis pirmo, bet gan astoto vietu.
Pieļauju kazaham tas bija vienreizējs pārsteigums – noslidoja labi, bet bez visiem tiem trikiem, kādus demonstrē citi slidotāji, bet nu uzreiz zelta medaļa! Turklāt Kazahstānai šajās Olimpiskajās spēlēs līdz šim vienīgā medaļa.
1994. gadā Albērvilā kazahu distances slēpotājs Vladimirs Smirnovs izcīnīja vienu zelta un divas sudraba medaļas dažādās distancēs. 98. gadā Smirnovam tajā pašā sporta veidā atkal bronza, un bronzu arī saņēma kazahu ātrslidotāja. 2010. gadā sudrabs biatlonistei no Kazahstānas. 2014. gadā daiļslidotājs Deniss Tens izcīnīja bronzu. 2018. gadā bronza brīvā stila slēpošanā Jūlijai Gališevai. Un nu šogad zelts Mihailam Šaidorovam.
Vēl lielāks sasniegums bija kalnu slēpotājam Lūkasam Pineheiro Brātenam, kurš savā disciplīnā izcīnīja zelta medaļu. Tā bija Brazīlijas un arī Dienvidamerikas pirmā medaļa no Ziemas sporta spēlēm.
Tam ir savs skaidrojums, jo Brazīlija nu nekādi nebūtu uzskatāma par slēpošanas Meku. Lūkass piedzima Norvēģijā, tēvs norvēģis, māte brazīliete. Kādu laiku bērnībā viņš dzīvoja Brazīlijā, bet pusaudža gados atgriezās Norvēģijā un labu laiku sportā pārstāvēja to. Pirms pāris gadiem Lūkass no lielā sporta aizgāja, bet pērn viņš nolēma startēt vēlreiz, šoreiz pārstāvot Brazīliju – un sanāca zelts!
Tā, lūk, ir sporta burvība, jo nekad nevar zināt. Var sanākt tā, ka piepeši vienugad Latvijas hokeja valstsvienībai izdodas izcīnīt bronzas medaļas pasaules hokeja čempionātā.
Var sanākt tā, ka pirmoreiz Olimpiskajās spēlēs piedalās BMX riteņbraucēji, un uzreiz pogas citiem izgriež latvietis Māris Štrombergs. Kurš turklāt četrus gadus pēc tam rezultātu atkārtos vēlreiz.
Var sanākt tā, ka pirmoreiz Olimpiskajās spēlēs piedalās 3×3 basketbolisti, un arī tur uzreiz vislabākais rezultāts sanāk konkrēti Latvijas komandai.
Kazahs var noslidot spēcīgu programmu, uzskatīt, ka sanāks piektā vieta, bet citu sportistu neveiksmes rezultātā tiek pie zelta.
Un brazīlietis uzvar zeltu kalnu slēpošanā. Ej nu kāds pasaki, ka sportā rezultāti allaž ir zināmi jau iepriekš!
