Aktrise Gunta Virkava.
Aktrise Gunta Virkava.
Foto: Anda Krauze, no G. Virkavas privātā arhīva

“Mēs abas ar Astrīdu Kairišu izmisušas vai vienā balsī pretim – nē, nekādu politiku!” Saruna ar košo Guntu Virkavu 3

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Ir aktrises karalienes, ir mīlētājas, ir dāmas… Par Guntu Virkavu, kura uz skatuves dēļiem aizvadījusi pusgadsimtu un šā gada janvāra beigās svinēs skaistu, apaļu dzimšanas dienu, gribas teikt, ka ilgus gadus uz Nacionālā teātra skatuves viņa mirdzējusi kā viena no spilgtākajām un košākajām paletes krāsām. Un tāda ir joprojām.

 

LA
LA
Kokteilis
“Līdz šodienai neesmu sapratis, kur aizgāja tie 60 miljoni,” Maestro pēc simtgades svinībām, kas beidzās 2021. gadā
20 stundas
LA
LA
Ziņas
“Ne visi darbinieki apzinās, cik viņi izmaksā darba devējam,” Uzņēmējs atklāj, kam būtu jāmainās, lai varētu maksāt lielākas algas
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
Neviena valsts to vairs nespēj! Dumpis par testēšanu un omikronu 112
1 diena
Lasīt citas ziņas

Suzanna izrādē “Trakā diena jeb Figaro kāzas”, Berta “Ceplī”, Liena “Smiltāju mantiniekos” – lomas un izrādes Nacionālajā teātrī un citās skatuvēs varētu minēt vēl un vēl. Gunta Virkava ir viena no sava laika vadošajām aktrisēm, kas vietu gan mākslas pasaulē, gan skatītāju sirdīs ieguvusi ne tikai ar skatuvisko pievilcību, bet arī harismu, temperamentu un emocionalitāti.

Uz mūsu sarunu skatuves māksliniece ierodas ar savu auto no mēģinājuma Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa jaunizveidotajā drāmas un mūzikas telpā “OratoriO”, kur patlaban lietuviešu režisors Rolands Atkačūns iestudē angļu dramaturga Ronalda Hārvuda lugu “Kvartets”. Izrādē iesaistītais aktieris Mārtiņš Vilsons teicis, ka spēlēs izrādē tikai tad, ja uzvedumā piedalīsies arī Gunta Virkava.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Jutos ļoti aizkustināta, tā negadās bieži, kad kāds aktieris saka, ka vēlas būt partnerībā kopā tikai ar tevi,” atklāj Gunta Virkava, “parasti izlasu lugu un tad vērtēju, vai ar lomu un darbu varu skatītājiem likt aizdomāties un kaut ko būtisku pateikt par cilvēkiem un pasauli mums apkārt. Tikai tad ir vērts. Bet šoreiz pat bez lugas lasīšanas teicu “jā”. Un luga, paldies Dievam, ir ļoti laba.”

 

Par ko tajā stāsts?

Par izbijušām zvaigznēm mūzikas pasaulē. Par dziedātājiem, kuri bijuši skatuves karaļi. Lugas darbība notiek Anglijā. Mūziķi, kas savus gadus uz skatuves nokalpojuši un nu aizgājuši pensijā, mitinās skaistā vietā senā pilī iekārtotā pansionātā – ar visiem instrumentiem, ar apkalpojošo personālu, greznu zāli, baltiem galdautiem un viesmīli restorānā.

Tā ir komēdija ar smeldzīgu pieskaņu. Bet ļoti daudzas lietas var pateikt caur smaidu, ne jau vienmēr sūkstoties un pārnopietnā balsī. Nē, kādreiz arī caur humoru var atklāt sāpīgas dzīves patiesības.

Kāda šķautne no šādām izjūtām jums pašai varētu būt ļoti tuva. Nu jau aiz muguras dzīves posms Nacionālajā teātrī, kur sākāt spēlēt jau studiju laikā un aizvadījāt četrdesmit sešus gadus.

Milzu cipars! Man mīļi visi kolēģi, katrs stūrītis Nacionālajā teātrī pazīstams, katra lietiņa, katra smarža nāsīs. Ko tur slēpt, aizejot no Nacionālā teātra, bija sirds grēmas, asaras, pārdzīvojumi… Bet esmu tam tikusi pāri. Jo es ļoti mīlu savu profesiju, tā man sniedz gandarījumu, ko man nevar atņemt neviens. Bet, lai uzrunātu skatītāju, nav jāstāv tikai uz lielās skatuves, “zelta rāmī” ietvertai.

Man pēdējos gados bijušas daudzas un skaistas lomas. Un vēl joprojām esmu ļoti aizņemta. Man ir piecas izrādes, kādreiz pat esot viena teātra štatā, tik daudz lomu vienā sezonā nemaz nebija. Esmu spēlējusi gan “Dirty Deal Teatro”, gan Ģertrūdes ielas teātrī.

Nupat “Austrumu robežā” neilgi pirms karantīnas nodevām izrādi “Nu, johaidī – Afēra!”. Ļoti provocējošs darbs. Mani uzaicināja spēlēt arī 28. janvārī. “Austrumu robeža” laikam nebija pamanījusi, ka tieši šajā datumā ir mana apaļā dzimšanas diena. Nu, okei! Svinēšu to ar skatītājiem, ja vien ārkārtas situācija ļaus. Lielākas balvas nevar būt.

Jūsu tēvs savulaik bija pazīstams cirka mākslinieks, žonglieris Alfons Virkavs. Droši vien būs iemācījis mest arī tos kūleņus, ko piespēlē dzīve…

Vienmēr esmu apbrīnojusi tēva sparu. Viņš nedzīvoja pārāk turīgi. Mitinājās pie manas krustmātes, savas māsas mazā mazītiņā istabiņā, kur taisīja savus rekvizītus. Dzīvoja ļoti pieticīgi un tikai mākslai. Tikai skatuvei, kam ziedoja vai visu savu laiku, un tā arī es vienu otru stundu tiku pavadījusi aiz ziloņa kājas.

Viss tika atdots cirka arēnai. Fanātiķis! Varbūt kaut ko raksturā esmu aizguvusi no tēva, arī es esmu darījusi daudz muļķību, nekādi eņģeļa spārni man uz muguras nedīgst (iesmejas). Bet kāds krievu mākslinieks reiz teicis – tie dullie jau ierakstīti zvaigznēs. Arī mans tētis bija dullais, “huligāns”… Bet, ja tā paskatās, viņi visi – Visockis, Majakovskis – tādi drusku nepareizi…

Un neaizmirstami…

Bet ne par to. Raksturā man šis tas no tēva, bet profesijā ārkārtīgi daudz devis un iemācījis mans pedagogs un mūsu kursa vadītājs, leģendārais režisors Alfrēds Jaunušans. Viņš reiz sacīja: Gunta, kad tu sāc strādāt, tu esi kā zirgs izplestām nāsīm! Man bijušas ļoti daudzas skaistas lomas, un man nav kauns teikt, ka Jaunušans mani izmīcīja kā mālu.

Par vienu no tādām virsotnēm uzlūkoju Spānijas Izabellu, kur dublējos ar Astrīdu Kairišu. Kādreiz dublanti cīnās katrs par savu līniju, kā nu kurš to tēlu traktēs, bet mēs ar Astrīdu tik ļoti sapratāmies, ka reiz vienā mīlas ainā, kad Jaunušans jauca kaut ko no politikas tur iekšā, mēs abas ar Astrīdu izmisušas vai vienā balsī pretim – nē, nekādu politiku, te ir tikai Izabellas greizsirdība uz Ferdinandu!

Jo viņš skatās uz citām sievietēm, jo viņam ir mīļākās… O, Jaunušans iesvilās – jūs abas esat sazvērējušās, vai? Bet mēs taču vienu lomu spēlējam! Tad režisors atmeta ar roku – nu labi, labi. Viņš varēja atzīt: Gunta, tev bija taisnība. Tikai ļoti ģeniāli cilvēki var pateikt otram – tev bija taisnība un nevis man.

Mazs cilvēks kā niekkalbis spītīgi turas pie sava, kaut jūt, ka nav viņam tiesa. Un vēl. Jaunušans lomas nekad nedalīja pa draugam. Varēja ar aktieri sastrīdēties līdz baltkvēlei, taču nākamajā sezonā iedot skaistu lomu: man tajā izrādē viņš ir vajadzīgs, un viss!

Tas viss tāpēc, ka Jaunušans arī pats bija lielisks aktieris. Nu kurš gan neatceras kaut vai viņa Rūdi no “Skroderdienām Silmačos”, kā viņš dziedāja par to, kā jūdza savu pletīzeri… Manas domas ir tādas – ja neesi labs aktieris, arī režisors tu nebūsi spējīgs. Pašam jau nav jāspēlē, bet gan perfekti jāsaprot aktieriskā skunste. Var jau teorētiski runāt ar aktieri, bet pašam jāmāk ar’ ko izdarīt uz skatuves.

Neilgi pirms karantīnas. Pāris minūtes līdz pirmizrādei “Nu, johaidī – Afēra!” ar partneri Ivaru Kļavinski.
Foto: Anda Krauze, no G. Virkavas privātā arhīva

Kad pieminat greizsirdību un mīlestību, nāk prātā, ka grāmatā “Gunta Virkava. Nakts sarunas” esat atklāti teikusi, ka jums pašai dzīvē trāpījušies vīrieši… ar sānu redzi.

Vai tagad kāds grāmatas arī lasa? Ak jā, bibliotēkā man sacīja, ka par mani uzrakstītā joprojām raisot interesi. Bet par to sānu redzi… Ja tāda ir vīrieša daba, nu lai tās izpausmes neredz sievas acs! Cits nodzīvo visu mūžu kopā, un dažu noslēpumu paņem sev līdzi kapā. Pirmā man bija acumirklīga mīlestība. Neticēju, ka var iemīlēties no pirmā acu skata. Bet var. Mana pirmā vīra Kārļa Hauka vairs nav šajā pasaulē.

No divdesmit vienu gadu ilgās laulības ar aktieri Rolandu Zagorski man ir meita Elizabete, mans lielais dārgums. Redz, māksliniekam jau ļoti grūti būt populāram. Sieviešu uzmanība tiek pievērsta tik liela, ka nav spēka pat atraidīt. Bet tie viscaur pareizie un pozitīvie – tie ir meli.

Gan jau kaut kur citās jomās tā vien skaties un brīnies, kā tā var… Esmu pārliecināta, ka cilvēkam vienmēr jādod otra iespēja. Taču vienu lietu es nepiedodu nekad. Un tā ir nodevība. Bet es, paldies Dievam, esmu gana pašpietiekama. Un tagad vēl jo vairāk man ir vajadzīga manis pašas telpa sev apkārt. Lai ir vieta pārdomām, radošai iedvesmai. Taču ir cilvēki, kuriem es gribētu pateikt – uz otra asarām nedejo. Paslīdēsi.

 

Pērn pavasarī ASV. Skats no augstākā debesskrāpja.
Foto: Anda Krauze, no G. Virkavas privātā arhīva

Jūs esat diezgan daudz ceļojusi, divreiz bijusi Amerikā. Kura būtu tā zeme, kurā jūs vēlētos atgriezties vēlreiz?

Tādas nav. Man arī filmu nepatīk skatīties divas reizes, lai cik laba tā būtu. Man tuvs cilvēks, ar kuru esam kopā jau piecpadsmit gadus, savās mājās Rojā uz lielā ekrāna iepatikušos filmu spēj skatīties kaut piecas reizes… Bet man apnīk. Mani arvien saista jaunais. Pasaule taču ir tik liela! Tad kādēļ atgriezties tur, kur esmu jau bijusi? Tagad mani vilina Austrumi, bet… Man nepatīk lidot.

Jūsu meitai ir tāds karalisks vārds – Elizabete.

Kādreiz viņa sacīja – ak Dievs, ko esat man vārdā ielikuši, nu tas man jānes un jāattaisno (iesmejas)! Bērnu mēs ar vīru ļoti ilgi tikām gaidījuši. Braukājām arī uz visādām procedūrām, es ļoti mocījos, pārdzīvoju, raudāju, domāju – kaut arī ir teātris, skaistas lomas, taču bez bērniņa dzīve nebūs piepildīta.

Un divdesmit deviņu gadu vecumā Dieviņš viņu atsūtīja. Kad meitai bija četrpadsmit gadi, pajuka ģimene. Palikām vienas. Bija bail: vai spēšu nosargāt meitu no nelabvēlīgām ietekmēm pusaudža vecumā? Paldies Dievam, meita man ļoti uzticējās. Atved mājās draugu un vaicā: mammu, nu kā tev šķiet? Par laimi, man ļoti precīzi strādā intuīcija. Un es tai ticu.

Arī teātrī jau pirmajā lasījumā intuitīvi izjūtu attiecības, man tēls it kā vizualizējas. Pēc tam sākas mēģinājumu process, dziļāka analīze, bet mani ļoti saviļņo tieši pats pirmais, šis meklējumu process. Kad meitai bija astoņpadsmit gadu, viņa satika savu pirmo mīlestību, pārkāpa pār mājas slieksni un teica: mammu, sveiki! Man otrs sāpīgs lūzums: kā, bija bērns un vairs nav? Bet es sev teicu: Gunta, ja mīli, tad palaid! Sākas viņas, tavas meitas, dzīve.

Un, jo vairāk gadu uz priekšu gājis, jo mēs esam kļuvušas tuvākas. Nu jau viena ar otru dalāmies tādās lietās, ko neuzticu pat savai tuvākajai draudzenei. Gadās, ka pastrīdamies, bet vai katru vakaru es gaidu meitas zvanu. Kādreiz viņa man teikusi – jūs ar tēti man tik ļoti trūkāt, bet jums bija darbi, darbi. Tagad es atsaku – tu, meitiņ, tik brīnišķīgi dziedi, tev ir skaisti koncerti, bet pie bērniem tāpat sēž auklīte. Tāda nu ir tā dzīve – vienā skrējienā.

Jums ir trīs mazmeitas.

Un katra nākusi pasaulē ar astoņu gadu starpību. Visi esam ziemas bērni. Vecākajai mazmeitai Loretai tūlīt, 16. janvārī, apritēs divdesmit. Otrai, Luīzei, drīz būs divpadsmit, bet 6. februārī mazulītei Emmiņai paliek tieši četri gadiņi…

Vai jūs priecātos, ja kāda no viņām izvēlētos aktrises ceļu?

… Jā. Un kāpēc ne? Starp citu, vecākā mazmeita ļoti daudz nāk skatīties teātra izrādes, kurās es spēlēju un kurās arī nespēlēju. Viņa pati bija iesaistījusies Improvizācijas teātrī, bet šogad tomēr izvēlējās Latvijas Universitāti. Loreta man liela lasītāja tāpat kā es – jau četrpadsmit gados, kad iestājos Kinoaktieru studijā, lasīju Ulisu, Freidu… Meitu un mazmeitas es ļoti mīlu. Viņas ir mana lielākā vērtība. Bet aktrises karjerā ārkārtīgi lielu lomu spēlē nejaušība un veiksme. Šajā ziņā es varu būt pateicīga liktenim.

Jūs ir ievērojusi arī kinokamera.

Tas būtu varējis notikt vairāk. Man patīk filmēties.

Jūsu vārds lasāms ne vienas vien latviešu kinofilmas titros. Pirms šīs sarunas uz labu laimi ielūkojos latviešu kinofilmu arhīvā. Trāpījās nupat restaurētā 1967. gadā uzņemtā Aloīza Brenča “Kad lietus un vēji sitas logā”. Ar Harija Liepiņa spēlēto Leinasaru, kuru no Zviedrijas iesūta Latvijā, un Eduarda Pāvula atveidoto Karnīti, kā padomju laikos teiktu, bandītu jeb nacionālo partizānu vadoni, kā mēs sacītu šodien.

Ak Dievs! Un jūs mani pamanījāt? Jā? Tajā vienā mazajā epizodē, kur spēlēju mazmeitu vectēvam, kuru tūlīt pakārs. Epizode filmā “Kad lietus un vēji sitas logā” bija mana debija kino. Man nāk prātā pirmā teātra izrāde, kurā Mihails Kublinskis mani paņēma vēl no fakultātes – masu skatos balkonā vajadzēja ar puķītēm rokās darboties. Kad vaicāju manai mammai, vai tu mani pamanīji, viņa atteica, meitiņ, nē… (iesmejas).

Bet vēlāk Mihails Kublinskis man iedalīja vienu no brīnišķīgākajām lomām manā dzīvē – Hedu Gableri, kuru var slēgt tik daudzām atslēgām un katrreiz citādi. Bet atceroties “Kad lietus un vēji sitas logā” – mūs toreiz grimēja cienījamā Biruta Magele, kura nupat aizgāja viņsaulē.

Tur bija kādi pieci vai seši dubli, mums bija jāskrien no mājas ārā, jākliedz: vectēv, vectēv! Man tā bija pirmā filmēšanas reize, nezināju, būs tuvplāns vai ne, katram dublim gatavojāmies kā pēdējam, un režisors gribēja, lai katrreiz raudam īstās asarās. Vēlreiz un vēlreiz! Nu, tur ar sirdi varēja slikti palikt.

Starp citu, runājot par kino un filmām, kur esmu redzama, nesen festivālā Rojā rādīja “Pilsētas atslēgas”, cilvēki sēdēja pie jūras un skatījās filmu uz lielā ekrāna. Tik lieliska noskaņa Man pašai pie sirds televīzijas uzvedums divās daļās “Klāra Vīka”. Tur spēlēju titullomu – komponista Šūmaņa dzīvesbiedri.

Varbūt šī loma man tuva tāpēc, ka radošajā mūžā vairāk tikušas raksturlomas. Daudz esmu spēlējusi komēdijās, bet komponista Šūmaņa sievas tēls bija ļoti romantisks, mierīgs, apgarots, skaisti tērpi…

Nupat sācies jaunais gads. Ko jūs novēlētu saviem talanta cienītājiem, mums visiem šajā pārbaudījumu laikā?

Veselību un izturību! Un nezaudēt ticību, ka varbūt uz labu mainīsies arī kādas garīgās vērtības. Mēs bijām palikuši par daudz merkantili, savā starpā nedaudz skaudīgi, arī nodevīgi. Laikam kaut kas tam Augstajam nepatika. Es vienmēr esmu teikusi, ka cilvēks meklē cilvēku, citādi mēs nevaram šajā pasaulē dzīvot.

Pirmajā pandēmijas vilnī pavasarī izgāju ārā no sava Vecrīgas dzīvokļa un pārņēma nelāga sajūta – visapkārt tukšums, ielās neviena cilvēka, tikai skaistās ēkas. Pabaisi. Domāsim vairāk par otru un atgriezīsimies pie cilvēciskā! Un nav lāgā, ja vieni greznojas ar zīmolu automašīnām un drānām, bet citi cieš trūkumu. Paldies Dievam, ka man ir darbs. Es ikvienam jaunajā gadā novēlu darbu vai arī mīļu nodarbi.

Jo, ja darbs tevi priecē, tas tevi atbrīvo no ciešanām. Tāpēc es nebrīnos par tām aktrisēm un aktieriem, kuri arī pēc tuva cilvēka aiziešanas tajā pašā vakarā kāpj uz skatuves un spēlē. Tu aizmirsties, tas tev atņem sāpes. Man arī brīžiem nav gājis viegli, bet vienmēr dziedējis darbs. Četrarpus gadu kopā ar kolēģiem aktieriem Aīdu Ozoliņu un Jakovu Rafalsonu braukājām pa novadiem ar uzvedumu “Sirēna un Viktorija”.

Laikā, kad man neklājās sevišķi spoži, bija uzgūlies kaut kas nelāgs, pēc izrādes kādā klubā publika aplaudēja, iznācām paklanīties vēl un vēlreiz, un tad piecēlās viens kungs, pienāca man klāt, iedeva ziediņu un klusi iečukstēja ausī: “Vienalga, mēs jūs tāpat mīlam!” Neviens man tā nebija teicis. Vai, kā veldzēja! Vairāk par skaļiem aplausiem un ziedu klēpjiem.

 

Gunta Virkava

SAISTĪTIE RAKSTI
Foto: Anda Krauze, no G. Virkavas privātā arhīva

Latviešu aktrise

Dz. 1951. g. 28. janvārī, cirka mākslinieka, izcilā žongliera Alfona Virkava (1909–1988) ģimenē.

1975. g. absolvējusi Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāti un kļuvusi par Latvijas Nacionālā teātra štata aktrisi – līdz 2017. g.

Galvenajā lomā filmā “Es, Francisks Skorina”, titullomā filmā “Donžuāns Tallinā” un citās.

Laulībā ar aktieri Rolandu Zagorski dzimusi meita, dziedātāja un aktrise Elizabete Zagorska.

Dzīvesstāsts lasāms Ainas Liepiņas grāmatā “Gunta Virkava. Nakts sarunas” (2013. g.).

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA
Kokteilis
“Līdz šodienai neesmu sapratis, kur aizgāja tie 60 miljoni,” Maestro pēc simtgades svinībām, kas beidzās 2021. gadā
20 stundas
LA
LA
Ziņas
“Ne visi darbinieki apzinās, cik viņi izmaksā darba devējam,” Uzņēmējs atklāj, kam būtu jāmainās, lai varētu maksāt lielākas algas
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
Neviena valsts to vairs nespēj! Dumpis par testēšanu un omikronu 112
1 diena
LA
LA
Ziņas
“Mums priekšā ir sešas līdz astoņas ļoti grūtas nedēļas,” stāsta zinātnieks Ambainis
1 stunda
LA
LA.LV
Stāsti
“Neiedomājos, ka suņa adopcija var izvērsties šādi”: “Ulubele” par 300 eiro adopcijā atdod neārstējami slimu suni
2 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA
Ziņas
“Mums priekšā ir sešas līdz astoņas ļoti grūtas nedēļas,” stāsta zinātnieks Ambainis
1 stunda
LA
LA.LV
Stāsti
“Neiedomājos, ka suņa adopcija var izvērsties šādi”: “Ulubele” par 300 eiro adopcijā atdod neārstējami slimu suni
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pirmdienas vētra Rīgā var būt postošāka nekā piektdien 2
38 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Jelgavā, Ogrē, Salaspilī un Kauguros decembrī augušas sērijveida dzīvokļu cenas 3
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Pirmdienas vētra Rīgā var būt postošāka nekā piektdien 2
10:26
II
Ivars Ijabs
Ziņas
Turpmākos sešus mēnešus vadības grožus ar saukli “Atjaunotne, spēks, piederība” ES Padomē turēs Francija
09:50
LE
LETA
Ziņas
Jelgavā, Ogrē, Salaspilī un Kauguros decembrī augušas sērijveida dzīvokļu cenas 3
09:43
LA
LA
Ziņas
“Mēs ārstējam arī narkomānus, tā ir mūsu nasta!” Latvieši par to, ka pasaulē ieviesīs nodokli pret Covid-19 nevakcinētajiem 14
18 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Stāsti
“Sensacionālās ziņas ļoti patika – ka kāds nomušīts, par zādzībām, visādām nelaimēm. Tieši tāpat kā tagad!” stāsta Vilks un Daija
3 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Robežu vairs nav! Septiņu stunda ilga operācija, kas uz mūžiem varētu izmainīt mūsu medicīnu
2 stundas
AB
Armands Broks*
Ziņas
Armands Broks: Bizness nevar atļauties ignorēt darbinieku emocionālo veselību
2 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Ziņas
Ar zaļo pāreju neiet gludi: sarūkot augu aizsardzības līdzekļu skaitam, aug to nelegālais tirgus
2 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Ziņas
“Pētījumos iezīmējas, ka 1989. gads bija viens no lūzuma punktiem,” Karušs uzskata, ka arvien biežāk piedzīvosim ekstremālus laikapstākļus
2 stundas
LA
LA
Ziņas
“Ne visi darbinieki apzinās, cik viņi izmaksā darba devējam,” Uzņēmējs atklāj, kam būtu jāmainās, lai varētu maksāt lielākas algas
18 stundas
KS
Kristīne Stepiņa
Ziņas
Īres tirgus kļūst pievilcīgāks! Atklāj, kas ir galvenais faktors īrnieka izvēlei par labu konkrētam mājoklim
3 stundas
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Katrā karā visas puses veic kara noziegumus – lielākā vai mazākā apmērā. Galvenais ir nebūt zaudētāju pusē
1 stunda
LA
LA
Kokteilis
“Līdz šodienai neesmu sapratis, kur aizgāja tie 60 miljoni,” Maestro pēc simtgades svinībām, kas beidzās 2021. gadā
20 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Plašķis, teicamas atzīmes, gari oficieru zābaki: Daniels Pavļuts parāda, kā viņš izskatījies 15 gadu vecumā 38
23 stundas
II
Ivars Ijabs
Ziņas
Turpmākos sešus mēnešus vadības grožus ar saukli “Atjaunotne, spēks, piederība” ES Padomē turēs Francija
1 stunda
LA
LA
Ziņas
“Amerikā ārsti, kuriem ir omikrons vieglā formā, turpina strādāt,” Aizsilniece norāda, kāpēc Latvija atkal “iebremzē” 240
23 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Šoferīšu bīstamais dancis ap nulli, kas beigsies tikai martā. Kā šobrīd braukt droši?
2 stundas
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
“Es sevi dēvēju par veselīga un laimīga dzīvesveida entuziasti!” Jaunā “Māmiņu kluba” vadītāja Kristīne iepazīstina ar savu ikdienu 25
1 diena
AL
Anda Līce
Ziņas
Anda Līce: Vecāki ir iedomājušies, ka skolotāji, tāpat kā oficianti, ir tikai un vienīgi apkalpojošās sfēras pārstāvji 44
1 diena
LA
LA
Ziņas
“Valdība māna mūs un mēs mānām valdību!” Brante emocionāli par to, ka nedrīkst cilvēkiem likt dzīvot mūžīgi aizliegumos 82
23 stundas
LE
LETA
Ziņas
Neviena valsts to vairs nespēj! Dumpis par testēšanu un omikronu 112
1 diena
VS
Viesturs Sprūde
Stāsti
“Ja jūra pēkšņi izskalotu kādu pamatīgu, vērtīgu koka vraku, tad gan mums būtu lielas pro­blēmas!” Saruna ar arheologu Jāni Meinertu 6
1 diena
KS
Kristīne Stepiņa
Ziņas
“Pasaules līderi mums teikuši, ka strādājam jau nākamajā gadsimtā!” Kā latvieši veido lietu interneta vēsturi 5
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Ja tiek skarti cilvēku maki, viņi uz lietām sāk skatīties citādi!” Politologi vērtē Kariņa izredzes vēlreiz vadīt valdību 45
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “To katram vajadzētu darīt brīvprātīgi, bet noteikti.” Iedzīvotāji izsaka viedokli par obligāto vakcināciju virs 60 gadiem 169
1 diena
VV
Vivanta Volkova
Praktiski
“Prieks, ka latviešu jaunās ģimenes vēlas te redzēt nākotni un sakārtot vidi!” Kā Agnese, divu bērnu māmiņa, “atdzīvina” virsnieku namu Karostā 5
1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Zvejnieks: Kas no Tūnbergas baidās, tas mežā neiet 16
1 diena