“Mēs riskējam zaudēt ļoti spējīgus jauniešus,” Inga atklāj vēl kādu Latvijas izglītības problēmu – nespēju parūpēties par gudrajiem
0
Pirms vairāk nekā nedēļas publicēju rakstu ar kādas skolotājas pārdomām par pašreizējo izglītības sistēmu. Stāsts izsauca tiešām plašu rezonansi, daudzi ar to dalījās, komentēja. Saņēmu arī vairākas vēstules ar vecāku un skolotāju pārdomām par tēmu.
Tas viss apliecina, ka izglītībā problēmas ir, tās nepieciešams risināt, lai, iespējams, jau no nākamā mācību gada jaunieši varētu sajust uzlabojumus.
Publicēšu vienu no vēstulēm, ko saņēmu pēc iepriekšējā raksta publicēšanas. To atsūtījusi Inga, kura pati jau četrus gadus strādā skolā, paralēli studējot pedagoģiju. Viņa savu darbu veic ar entuziasmu un patiesu ieinteresētību. Inga pati ir mamma diviem dēliem. Viņas personīgā pieredze radījusi virkni pārdomu par izglītības tēmu.
“Mans vecākais dēls nespēja iekļauties lielajā skolā, taču, par laimi, atradu skolu, kur viņam attīstīja ne tikai akadēmiskās prasmes, bet arī sociālās iemaņas. Savukārt ar otru dēlu situācija ir sarežģītāka. Viņam ir neparasti augsts intelekts, viņš ir piedalījies olimpiādēs, taču viņš nespēja iekļauties skolas vidē.
Šajā situācijā esmu palikusi viena — skolai un pašvaldībai nebija resursu, lai palīdzētu. Šobrīd viņš mācās attālināti (7. klase), bet nav pieejams mentors vai cita veida atbalsts.
Esmu pat meklējusi palīdzību pati, ievietojot sludinājumus,” Inga dalās pieredzē.
Strādājot skolā, viņa pamanot, ka šādi gadījumi nav reti. Daudz tiek runāts par mācīšanās grūtībām, bet krietni mazāk – par bērniem ar augstu intelektu un viņu vajadzībām. Tādējādi šie bērni netiek saprasti un dažkārt pat tiek “pazaudēti” sistēmā.
Inga turpina: “Esmu novērojusi arī, ka ģimnāzijās skolēni bieži ir pārslogoti, lai uzturētu augstus reitingus. Tajā pašā laikā jaunākajās klasēs nepietiekami tiek attīstītas sociālās un emocionālās prasmes. Skolā mēs labi izmērām akadēmiskās zināšanas, bet mazāk runājam par klases vadību, attiecību veidošanu un bērnu emocionālo attīstību.”
Jautājums ir arī par skolotāju noslodzi — pārslogots klases audzinātājs bieži vien nevar pilnvērtīgi pievērsties šiem jautājumiem. Vai tiešām visi skolotāji var un spēj būt klases audzinātāji šādos apstākļos?
“Zinu arī gadījumu, kur ģimnāzijas skolēns saslima ar depresiju, un ģimenei nācās smagi cīnīties, lai skola piešķirtu nepieciešamos atvieglojumus. Tas liek domāt, cik gatava sistēma ir atbalstīt bērnus krīzes situācijās,” aizdomājusies Inga.
Viņa labi apzinās, ka nav vienīgā mamma ar šādu pieredzi: “Mēs riskējam zaudēt ļoti spējīgus jauniešus, jo vecākiem trūkst atbalsta un skaidru risinājumu. Skolām un speciālistiem būtu jābūt tiem, kas palīdz ģimenēm meklēt risinājumus, nevis nosoda.
Esmu pat apsvērusi iespēju doties uz citu valsti, lai bērnam nodrošinātu piemērotāku izglītības vidi. Zēns skolā ļoti labi mācījās. Šobrīd man zēns ir pazaudējuši interesi mācīties, es ļoti ceru, ka viņš iegūs izglītību.”
Kāda ir pieredze ar pašreizējo izglītības sistēmu jūsu ģimenē? Varbūt arī ir kāds stāsts, kas piedzīvots “uz savas ādas” un ar ko jūs būtu gatavi padalīties? Labprāt uzklausīšu, ja rakstīsiet uz [email protected]. Vai arī spiediet uz banera zemāk, lai ziņu nosūtītu anonīmi:
