Ilze Ķuzule-Skrastiņa: “Mums vajadzētu ļoti novērtēt mūsu izvēles iespēju. Īpaši šobrīd – kara kontekstā.”
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: “Mums vajadzētu ļoti novērtēt mūsu izvēles iespēju. Īpaši šobrīd – kara kontekstā.”
Publicitātes (Aigas Rēdmanes) foto

„Mēs visi esam kā rezervisti”. Saruna ar Dailes teātra aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu 16

Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Lasīt citas ziņas

 

Svētdien, 9. oktobrī, Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos, iespējams, viena no šīs sezonas provokatīvākajām izrādēm – “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” Mārtiņa Eihes režijā. Izrādes veidotāji sola gluži politnekorektu mēģinājumu attaisnot Jūdu, lielāko nodevēju kristietības vēsturē. Galvenajā, Jūdas advokātes, lomā iejutusies viena no Dailes teātra spožākajām un daudzpusīgākajām aktrisēm – ILZE ĶUZULE-SKRASTIŅA.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sarunā pirmizrādes priekš­­vakarā aktrise atzīst, ka domājusi par to, vai kādai skatītāju daļai stāsts nebūs par ķecerīgu, tomēr nu ar pārliecību teic – aiz krietnas melnā humora fasādes izrādē ieskanas mūžīgie jautājumi par mūsu brīvo gribu un ikdienas izvēlēm. “Ticīgs vai nē – ja patiešām esi domājošs, inteliģents cilvēks, tu spēj uz šādām diskusijām skatīties atvērti,” saka aktrise.

 

– Vispirms vēlos pavaicāt, vai tev tagad ir sajūta, ka pēc ilgāka saraustītā laika, atceļot un pārceļot izrādes, teātrī beidzot ir pilnvērtīga sezona, kurā ienirt ar pamatīgu vasarā uzkrātu enerģiju?

I. Ķuzule-Skrastiņa: – Man bija ļoti laba, forša vasara. Tiešām jūtos atpūtusies un ir uzkrāts pietiekami enerģijas, lai varētu strādāt. Reizē ir skaidrs, ka kopš kovida atnākšanas mūsu teātra rutīna vairs nebūs tāda kā agrāk. Ja kāds aktieris negaidot saslimst, cits vai nu lec lomā, vai pārceļam izrādi. Visu laiku esam sakaros ar teātri, nedrīkstam būt vairāk nekā simt kilometru attālumā no Rīgas.

Kādreiz varēju nospēlēt izrādi ar 39 grādu temperatūru, bet kovids to neļauj, lai neapdraudētu citus. Mēs visi esam kā rezervisti, gatavi jebkurā brīdī darboties. Ir beigušies laiki, kad viss notika pēc plāna. Ir apziņa, ka viss var nojukt jebkurā brīdī. Pie šīs jaunās, trauksmainās sajūtas vēl neesmu pieradusi. Neraugoties uz to, ir forši, ka varam strādāt, ka skatītāji nāk, ka cilvēkiem joprojām vajag teātri, pat ja biļetes ir dārgākas. Aktieri šobrīd to ļoti novērtē. Tā ir kovidlaika labā mācība.

– Dailes teātra vadība šo sezonu pieteica ar solījumu, ka visas izrādes būs eksperimentālas un provokatīvas. “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” autors (Stīvens Adlijs Girgis) pulcē raibu kristīgās tradīcijas pārstāvju pulku no Mātes Terēzes un Marijas Mag­dalēnas līdz Jūdam un Svētajam Pēterim, bet tevis spēlētajai Advokātei jāaizstāv neviens cits kā Jūda. Jau pieteikums šķiet gana ķecerīgs.

– Ir arī Poncijs Pilāts un, protams, Jēzus… Darbība notiek šķīstītavā, bet Jūda ir nokļuvis Dantes elles devītajā, skarbākajā, lokā. Luga tiešām ir provokācija – sākotnēji jau autora provokācija. Pats autors ir dzimis un audzis katoļu ģimenē, un, kā tas nereti notiek, viņam pieaugot radās daudz jautājumu, iespējams, kā pretestība pret uzspiestiem reliģiskiem kanoniem, kādi mēdz būt katoļu ģimenēs.

Neraugoties uz šo šova formātu un reizēm ļoti melnu humoru, te tiek risināti dziļi teoloģiski jautājumi. Strādājot pie materiāla, tikāmies ar katoļu priesteri Jāni… Mans jautājums viņam bija – vai jūs kā dziļi ticīgu cilvēku šis izrādes stāsts neaizvaino un nešķiet pārāk ķecerīgs? Viņš atbildēja, ka nē, jo tiek risināti jautājumi, par ko joprojām diskutē teologu aprindās. Mūžīgie jautājumi. Es domāju, ja cilvēks spēj būt atvērts un pasmieties gan par sevi, gan par visu pārējo, tas tikai palīdzētu šo skatīties. Ticīgs vai ne – ja patiešām esi domājošs, inteliģents cilvēks, tu spēj uz šādām diskusijām skatīties atvērti.

– Kā aizstāvēt nodevēju?

– Jā, iznāk, esmu gandrīz Sātana advokāte. Tomēr mans jautājums tiesai ir pamatots – ja reiz viss, kā eksistējam, ir lielais Dieva plāns, tad vai šajā plānā jau nebija iekļauta Jūdas nodevība. Bez tās Kristus netiktu sists krustā. Varbūt Jūda bija tikai lielā Dieva plāna instruments un tikai izpildīja savu lomu? Vai mums vispār ir brīva griba? Man ir sajūta, ka kaut kāda kosmiska cenzūra liedz mums atbildēt uz šo jautājumu. Man pašai šī izrāde ir ļoti labs un vērtīgs process, jo man patīk strādāt ar lielām tēmām, es no tā tikai iegūstu.

Publicitātes (Aigas Rēdmanes) foto

– Kā tev šķiet, kā šis stāsts rezonē ar mūsdienām, ar mūsu dzīvi?

– Brīvās gribas jautājums. Mūsu izvēles. Kaut vai tikko notikušajās vēlēšanās…

– Te jāpiebilst, ka lūdzi pārcelt mūsu sarunu uz vēlāku laiku, jo tev bija svarīgi starp intensīviem mēģinājumiem pagūt nobalsot.

– Ja es nebūtu nobalsojusi, man patiešām būtu lieli sirdsapziņas pārmetumi. Diemžēl, skatoties uz iznākumu, tagad saprotu, kādā burbulī dzīvoju. Atsevišķu Latvijas reģionu izvēle mani šokē. Gribas pajautāt – mīļie cilvēki, par kādu brīvību mēs te runājam? Ko mēs īsti gribam? Mūsu lugā ir teksts, ka Dievs radīja cilvēku un piešķīra tam brīvo gribu kā tādu paškorekcijas funkciju. Mums ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, jābūt kritiski domājošiem – mēs nevaram būt aitu bars. Kā varam vēlēt par cilvēkiem, kuru līderis burtiski sēž cietumā? Mums vajadzētu ļoti novērtēt mūsu izvēles iespēju. Īpaši šobrīd – kara kontekstā. Mēs varam runāt par izvēli vēlēšanās, bet varam – arī par savu cilvēcisko izvēli. Mēs varam nodot kādu, bet varam izvēlēties arī nenodot.

– Par ticību un politiku nevajagot jautāt, bet tomēr, spēlējot šādā izrādē, pašai ir vajadzīga ticības pieredze?

– Atzīstu, ka Bībeles stāstus bērnībā man atklāja ilustrētā Bībele. Reizē man ir grūtības ar kristīgo baznīcu kā institūciju, bet citu pretenziju pret kristietību man nav. Esmu ticīgs cilvēks, kristīts luterānis. Esmu precējusies baznīcā. Un man bija ļoti svarīgi precēties baznīcā, bet reizē man bija ļoti svarīgi to darīt vienā ļoti konkrētā Krimuldas baznīcā.

Es nespētu to darīt vietā, kurā ir daudz zelta un spožuma, kur ir naudas klātbūtne – tādā ēkā nav sajūtas, ka Dievs mani sadzirdētu. Savulaik, kad studēju Kultūras akadēmijā, svinējām Jāņus pie mana kursabiedra, tagad Nacionālā teātra direktora Jāņa Vimbas, viņa mājas bija pretī Krimuldas baznīcai.

Jāņu rītā gāju pastaigāt pa Gaujas senleju viena pati, un tur tā pēkšņi bija – Krimuldas baznīca! Durvis bija vaļā – 24. jūnijā, sešos no rīta! Iekšā deg sveces… Esmu viena pati, sajūta – viss ir balts, uz grīdas – Jāņu zāles. Es tur kaut ko piedzīvoju. Sajutu, ka man ir dialogs ar kaut ko. Tomēr savu pārliecību nodalu no tā, kas ir uz skatuves, nodalu dzīvi no darba.

Esmu domājusi par to, kas būtu tas, ko es kategoriski atteiktos darīt uz skatuves, un saprotu, ka laikam mana sarkanā līnija ir diezgan tālu. Varbūt diskutētu, ja redzētu kādu muļķīgu režisora pašmērķi, kas ir pretrunā ar materiālu vai manu būtību. Reiz “Laulības dzīves ainās” Regnārs Vaivars lika sēdēt uz poda Dailes teātra lielās zāles pašā priekšā, bet tiku tam pāri un papildus tam noķēru vēl kolosālu nekaunības sajūtu. Es nekad arī nevarētu dzīvē pateikt to, ko uz skatuves saka mana varone, jo dzīvē neesmu tāda. Uz skatuves to varu.

– Tev šobrīd ļoti dažāds lomu loks – Felicita Ertnere “Smiļģī”, dumpīgs pusaudzis puika izrādē “Ārsts”, tikumības aizstāve Anna izrādē “Esiet sveicinātas, skumjas”. Vai jūti, ka tavos aktrises uzdevumos, lomu piedāvājumā kaut kas ir mainījies Dailes teātra “jaunajos laikos”? Zvaigžņu laiks esot beidzies, nu pienācis aktieru ansambļa laiks.

– Paldies Dievam, ka varu spēlēt. Tāda zvaigžņu laika te patiesībā nekad nav bijis, šis stāsts ir uzpūsts kā milzīgs zilonis. Bija ļoti mulsinoši dzirdēt, ka Dailes teātrī nav ansambļa, bet ir zvaigznes. Ansamblis ir bijis vienmēr. Varbūt pēdējā laikā šis ansamblis ir ieraudzīts. Varbūt kādam vajadzēja atnākt un to vairāk izcelt gaismā. Tagad ir laba kopības sajūta. Un laba brīvības sajūta. Mēs nerunājam kaktos, bet viens ar otru, acīs skatoties. Dažkārt ļoti asi, varbūt nepatīkami, ja tas ir vajadzīgs. To var salīdzināt ar attiecībām – šobrīd esam tajā fāzē, kad tiek izrunātas lietas. Līdz ar to ir sajūta, ka ir vieglāk elpot.

– Kā tev ar teātra spēlēšanu un būšanu aktrisei sokas šajā laikā, kad notiek karš?

– Kad tas sākās, tas, ko darām, likās drausmīgi bezjēdzīgs. Vēlāk, kad bijām spiesti pielāgoties šai situācijai, sapratu, ka tieši mūsu darbs ir vajadzīgs. Cilvēkiem tagad vairāk nekā miera laikā vajag vietu, kur viņi var kaut drusciņ nedomāt par kaut ko citu. Dailes teātrī vairāk nekā divus mēnešus dzīvoja Kijivas teātris, un arī viņi teica to pašu.

Es redzēju, kā viņi novērtē katru sekundi, ko var būt uz skatuves, spēlēt teātri, ka var piedalīties mēģinājumā, ka var elementāri iet vingrot, iet uz runas nodarbībām, strādāt ar sevi. Tāpēc esmu priecīga, ka Dailes teātris šobrīd neiekapsulē sevi kā kaut kādu mistisku teātra vidi, uz ko neattiecas apkārt notiekošais. Mēs esam tagad, Latvijā, Rīgā, notiek karš, un mums ir sava pozīcija attiecībā uz to. Par to nekaunas runāt mūsu vadība, Viesturs Kairišs, mēs esam līdzdarbīgi.

– Te man jādomā par to, ka tava mamma, dzejniece Māra Zālīte, ir bijusi atmodas sirdsapziņa, uzrunājot daudzus. Tu sevī arī jūti kaut no viņas, šo vēlmi izmantot iespēju iestāties par kaut ko?

– Noteikti jā. Man ir viedoklis, un es novērtēju to, ka varu to paust un ka man ir iespēja to paust, turklāt mani par to nevar ielikt cietumā. Šobrīd esmu diezgan nacionālistiski noskaņota un gribētu teikt – ziniet ko, tur neko nevar darīt. Tagad ir tāds laiks, šaubām nav vietas. Esmu ļoti daudz domājusi par to, kā bija maniem vecvecākiem, maniem vecākiem.

Manu vecāku izvēles vērtēju ārkārtīgi augstu. Nespēju iedomāties, kā es rīkotos tāda spiediena situācijā, kādā savulaik bija viņi. Viņiem bija mājās divi mazi bērni – es un brālis –, un divi bērni tagad ir man. Viņi noturēja savu pozīciju, un es to apbrīnoju. Nedod dievs kādreiz tādu pārbaudījumu man… Es gribētu par sevi labi domāt, ka es tomēr noturētos.

SAISTĪTIE RAKSTI

– Šogad kopā ar Kārli Lāci izveidoji mammas jubilejas koncertprogrammu, nesen tā izskanēja Liepājā.

– Liepājā tas bija mammas dzejas vakars, kur mēs “piekabinājāmies”. Tas bija ļoti īpašs brīdis, jo pirmoreiz bijām kopā ar mammu uz skatuves vienā – performētāju – statusā. Viņa lasīja dzeju, arī es kaut ko drusciņ runāju. Es ļoti priecājos, ka mamma ieguva milzu atgriezenisko enerģiju no cilvēkiem. Rakstniekam tomēr ir ļoti vientuļš darbs, sēžot vienatnē pie sava rak­stāmgalda. Šādās tikšanās reizēs ir liels prieks, ka nāk cilvēki, dalās domās. Es ceru, šo vēl turpināsim.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Judina kungs, vai Jūs pēc izglītības esat docents?” Deputāte Liepiņa izgāžas Saeimas sēdē 3
FOTO. Nevar ne pazīt! Mūziķis un komponists Guntars Račs pārvērties līdz nepazīšanai
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
Kam jāatmaksā dēla ņemtais kredīts, ja pats to vairs nevar izdarīt? Vai vecākiem?
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7
Lasīt citas ziņas
Kā veidojas Dziesmu un Deju svētku izmaksas? Skaidro pasākuma režisors
“Aizsardzības dienests būs prestiža lieta!” Saruna ar Pabriku
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu. Tu tādu vēlētos? 1
Ar ko Covid-9 ir tik īpašs? Kāds skatītājs ir neizpratnē par balstvakcīnām
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi”
10:47
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu. Tu tādu vēlētos? 1
10:21
LTRK prezidents: Gaidas par nākamajiem četriem gadiem nav īpaši augstas
10:12
FOTO. Kaspars Roga pametis Latviju; “Prāta vētra” skaidro, kurš spēlēs koncertus viņa vietā
APTAUJA. Vai, jūsuprāt, Eiropas valstis, Latviju ieskaitot, nesalūzīs grūtās ziemas laikā un nesāks mazināt atbalstu Ukrainai? 20
Septiņas vērtīgas un spēcinošas tējas pret saaukstēšanos un klepu
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi”
Saldā našķa valdzinājums! Diētas ārste atklāj, kāpēc šokolāde sev nav jāaizliedz
VIDEO. Atbrīvotā ciema iedzīvotāji Mikolajivas reģionā apraksta nežēlīgos krievu okupantus
Ekonomists skaidro, ko darīt iedzīvotājiem, ja viņiem tiek palielināts hipotekārā kredīta maksājums bez brīdinājuma
LTRK prezidents: Gaidas par nākamajiem četriem gadiem nav īpaši augstas
“Esmu stāvoklī. Strādāju fiziski smagu darbu. Vai drīkstu priekšniekam prasīt vieglāku darbu?” – satraukta lasītāja
Vai tiešām operdziedātāji pirms uzstāšanās dzer jēlu olu?
Planētas Noslēpumi. Sadedzinātās zviedru raganas jeb Velna Antesera dzīres
Šoferi gavilē! Rīgā un Viļņā degvielas cenas turpina kristies
Logu nomaiņa – viens no efektīvākajiem veidiem, kā taupīt siltuma enerģiju
“Balets ir visa mana dzīve!” Saruna ar balerīnu Evelīnu Godunovu
“Ukrainā krituši 100 000 karavīru.” Slaidiņš komentē fon der Leienas “diezgan stulbo” paziņojumu 53
“Soli pa solim uz atjaunojošo lauksaimniecību!” Saruna ar zemnieku Māri Freimani
Kā atšķirt nepanesību, nepatiku vai pārliecību?
VIDEO. Maestro Raimonds Pauls: “Mēs esam tajās pēdējās vietās, un kas tad pie tā ir vainīgs?”
“Ievācos jaunā dzīvoklī, kuram iegādājos plīti, cepeškrāsni, ledusskapi utt.” Cik svēra to lietošanas instrukcijas?
Kā šobrīd klājas Lietuvas zemessargiem?
Levits: Patlaban neredzu nepieciešamību aizsardzības ministra biedra amata izveidei
VIDEO. Bučā pagaidu mājās mītošie iedzīvotāji cīnās ar zemajām temperatūrām un elektrības padeves pārrāvumiem 19
“Tā ir īsta laimes spēle…” Olga Valciņa par medikamentu pieejamību onkoloģijā 1
Vāc ziedojumus Haralda Sīmaņa izvadīšanai: “Lai godam varam atvadīties no leģendārā dziesminieka” 7