Larisa Semorizumenko: “Skatītājiem ir būtiski atslēgties no negatīvā, smagām emocijām, vai, tieši pretēji, viņi vēlas vēlreiz pārdzīvot notiekošo kā psihoterapijā.”
Larisa Semorizumenko: “Skatītājiem ir būtiski atslēgties no negatīvā, smagām emocijām, vai, tieši pretēji, viņi vēlas vēlreiz pārdzīvot notiekošo kā psihoterapijā.”
Foto: Karīna Miezāja

“Skatītājiem ir būtiski atslēgties no negatīvā, smagām emocijām!” Saruna ar ukraiņu režisori Semirozumenko, kura iestudēja izrādi Latvijas Nacionālā teātrī 5

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Lasīt citas ziņas

Ceturtdien, 29. septembrī, Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē notika pirmizrāde ukraiņu dramaturģes Marinas Smiļanecas ģimenes drāmai “Suņa māja”. Izrādes stāsts skatītāju aizveda uz Ukrainu pie trim brāļiem, kuri mēģina atrast zaudētu saikni vienam pie otra. Izrādi Rīgā iestudē ukraiņu režisore Larisa Semirozumenko.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņa pirmizrādes priekšvakarā stāsta par savu ceļu uz Latviju, par jauniestudējumu sakot: “Izrāde ir mans pienesums Ukrainai un Latvijai. Šī ir ukraiņu luga, kurā spilgti redzama ukraiņu mentalitāte – vēlos ar to iepazīstināt latviešu skatītājus tieši, jo diemžēl līdz šim starp mums bijusi krievu kultūra.”

 

Larisa, kāds šobrīd ir jūsu ceļš uz Latviju? Saprotu, Rīga nav jums sveša?

L. Semirozumenko: Mana apzinātā bērnība pagāja Rīgā. Tēvs šeit dienēja, pēc tam vecāki pārcēlās uz šejieni. Te pabeidzu 24. vidusskolu Purvciemā. Tagad atjaunoju piemirstās latviešu valodas zināšanas – valoda nav viegla, taču es arvien to jūtu ļoti labi. Kad 1991. gadā sabruka Padomju Savienība, mani vecāki nolēma atgriezties dzimtenē, Kijivā, bet saites ar Latviju nepārtrūka, jo šeit palika māsa, laiku pa laikam braucām apciemot viņu šeit, viņa mūs – Ukrainā. Pēc 24. februāra notikumiem veselu mēnesi šaubījos, vai aizbraukt no Kijivas.

Māsa lūdzās, pārliecināja, lai braucam, taču vecāki bija kategoriski pret. Viņi ir cilvēki gados, negribēja atstāt mājas, bet es negribēju atstāt vecākus. Vīrs ir iesaucamajā vecumā, tāpēc, protams, neizbrauca. Lēmumu pamest Kijivu pieņēmu tikai tad, kad sākās aktīvi uzbrukumi pilsētai. Vairākas diennaktis dzirdēju, kā Kijivas pievārtē – Bučā, Moščunā – dārd sprādzieni, lido raķetes. Baidījos par savu dēlu, viņš ir invalīds, un sapratu, ka okupantiem nevarēšu paskaidrot, kāpēc viņš uzvedas neparasti, viņš būtu apdraudēts, tāpēc kopā ar dēlu devāmies prom. Brīdī, kad izbraucām no Kijivas, burtiski virs mūsu galvām pretgaisa aizsardzības sistēma notrieca raķeti.

 

Kas jums palicis Kijivā? Varbūt šobrīd tur teātra, kultūras procesi atjaunojas?

Kijivā mani gaida vīrs, viņš ir aktieris, mans teātris, universitāte, kurā pasniedzu aktiermeistarību (I. Karpenko-Karova vārdā nosauktā Kijivas Nacionālā teātra, kino un televīzijas universitāte. – A. K.), ir iesākti projekti, ko šajā rudenī turpināšu. Kijivā teātri pašlaik meklē jaunu eksistences veidu, jo ir skaidrs, ka teātris ir mainījies, tas vairs nevar būt tāds, kāds bija pirms kara.

Tagad skatītājiem ir būtiski atslēgties no negatīvā, smagām emocijām, vai, tieši pretēji, viņi vēlas vēlreiz pārdzīvot notiekošo kā psihoterapijā. Ir parādījusies vēlēšanās skaidrot, saprast notiekošo, pārvērtēt notikumus, ko agrāk izjuta citādi. Diemžēl vairāki mazie teātri ir aizvērušies, kamēr valsts teātrus, paldies Dievam, valsts atbalsta, kā var.

Ļoti daudzi aktieri, arī mani paziņas, cīnās frontē, citi ir brīvprātīgie. Reizēm aktieri pārbrauc no frontes, nospēlē izrādi un dodas atpakaļ. Jau pierasts, ka izrāžu laikā skan gaisa trauksme un visi dodas uz patvertni, bet pēc trauksmes atsaukšanas nospēlē izrādi līdz galam. Mans teātris, “Teatr Pochaina”, ir neliels privāts teātris, kas darbojas pagrabtelpās – tās jau automātiski ir kā patvertne. Pašlaik mūsu kolektīvs ir mazliet izklīdis, tāpēc teātrī notiek literāri lasījumi.

 

Kāds šobrīd noskaņojums Kijivā, reaģējot uz pēdējo dienu jaunumiem, piemēram, mobilizāciju Krievijā?

Es to sauktu par piesardzīgu optimismu, bet reizē – ir arī emocionālas šūpoles. Kad atbrīvoja Harkivas rajonu, bija eiforija, bet, kad atklāja noziegumus Izjumā, tā noplaka. Vasarā man bija izdevība būt Kijivā, kur sapratu, ka daudz trauksmaināk ir dzīvot Latvijā, kur vienīgais informācijas avots ir ziņas. Kijivā, neraugoties uz gaisa trauksmēm un komandantstundām, jutos mierīgāk. Pilsēta cenšas dzīvot normālu dzīvi – atjauno komunikācijas, transporta struktūru, kursē metro. Ukraiņi prot saņemties, mobilizēties.

To sapratām jau pirmajos “maidanos” – spējam solidarizēties, par spīti tam, ka reizēm strīdamies, pat ienīstam viens otru, esam karstasinīgi, tomēr kopējā nelaime vieno. Atceros arī 2013. gadu, kad Kijivā uzsniga ārkārtīgi biezs sniegs un pilsētas dienesti netika galā – cilvēki paši atraka auto, tramvajus, traktorus, pieveda sniegā iestrēgušajiem tēju, benzīnu. Mēs esam stipra tauta. Mana vecmāmiņa pārdzīvoja 1933. gada badu, bet viņu nesalauza.

Viņas tēvs, mans vecvectēvs, bija garīdznieks, kuru izsūtīja uz Vorkutu, bet viņš atgriezās dzimtajā ciemā pēc Otrā pasaules kara un līdz pēdējai dienai neatzina komunistisko varu un ne dienu nenostrādāja kolhozā. Protams, kādu arī salauza. Šobrīd karadarbībā esošie Ukrainas austrumi ir tā teritorija, kurā cilvēki tolaik izmira no bada un viņu vietā tukšajos ciemos no visas Krievijas atveda kaut kādus cilvēkus.

 

Kā nokļuvāt tieši Nacionālajā teātrī?

Vietējie brīvprātīgie iepazīstināja ar aktieriem Rīgā, savukārt viņi atveda mani uz teātri. Paldies teātra direktoram Jānim Vimbam, kurš saredzēja mana iestudējuma iespēju. Šeit iepazinos arī ar Elmāru Seņkovu, kurš piedāvāja strādāt Kultūras akadēmijā ar jaunajiem aktieriem, arī divām mūsu studentēm, kas šeit ir bēgļu gaitās. Teātrī ir sajūta, ka mani nēsā uz rokām – palīdz, mīl, atbalsta. Šeit ir brīnišķīga izrādes komanda, aktieri – sirsnīgi, smalkjūtīgi. Esmu pateicīga, ka tagad varu būt šeit, tomēr reizē nespēju aizmirst, par kādu cenu tas noticis.

 

Kas jums palīdz radoši strādāt šajā laikā?

Gudri cilvēki ir teikuši – lai kas notiktu, dari, kas tev darāms. Tad nu es daru. Šobrīd iestudēju lugu. Savā veidā šī izrāde ir mans pienesums Ukrainai un Latvijai – šī ir ukraiņu luga, kurā spilgti redzama ukraiņu mentalitāte, un es vēlos ar to iepazīstināt latviešu skatītājus tieši, jo diemžēl līdz šim starp mums bijusi krievu kultūra. Agrāk neesam viens otru īsti pazinuši, šķita, esam tālu viens no otra. Priekšstats par Ukrainu nereti bija kā par kādu “Ņedorossiju” (gandrīz Krieviju), tāpat kā šo pusi mēdza saukt par “Pribaltiku”, nevis Baltijas valstīm.

Uzskatu arī, ka teātrim ir jānes gaiša doma. Arī pēc visasiņaināko traģēdiju izrādēm finālā skatītājam jāpiedzīvo pārdzimšana. Katarse, kā teica senie grieķi. Man patīk gaiši, sirsnīgi, iedvesmojoši stāsti ar labām beigām. Es pati cilvēkos vispirms ieraugu pozitīvo, un man patīk to atklāt citiem. Gribētu atrast recepti, kā pārvarēt ļaunumu, un, man šķiet, māksla nodarbojas ar šo meklēšanu.

 

Man šķiet, nevilšus esam pietuvojušās jūsu topošajam iestudējumam Rīgā. Tas ir stāsts par trim brāļiem, kuri pazaudējuši ceļu cits pie cita.

Jā! Trīs brāļi satiekas Ukrainas laukos, kādā ciemā, un, šķiet, ir zaudējuši saikni cits ar citu tādā mērā, ka, liekas, viņiem vairs nav nekā kopīga. Tikai pretenzijas vienam pret otru, dažādi “skeleti skapjos”, negatīvas atmiņas.

Viņi nezina, ko iesākt ar viņu ģimenes veco māju, vecajām lietām, kas nevienam nav vajadzīgas, un galu galā – ar veco suni, kurš aiz vecuma nespēj riet. Tomēr izrādās, ka viņiem atrodas kopīgas atmiņas par labo, par viņu mājām, rotaļlietām, bērnības albumiem – un suns, kurš nerunā, ir kā spilvens, kurā paraudāt, viņš uzklausa visus. Šis ir stāsts par ģimenes saitēm, saitēm ar vecākiem, savu dzimto māju, dzimto zemi. Kad piedāvāju šo lugu Jānim Vimbam, viņš teica, ka tā ir arī latviešiem saprotama situācija.

Lugas autorei Marinai Smiļanecai bija tikai 25 gadi, kad viņa to uzrakstīja 2017. gadā. Lai arī tā tapusi pirms 24. februāra, karš Ukrainā notiek kopš 2014. gada. Luga savā ziņā ir pravietiska – aktieru tekstos ir replikas, kuras liek noskurināties – piemēram, viens no varoņiem saka – “nesauciet mani par brāli – ja tevi nosauc par brāli, gaidi nelaimi”. Ukraiņus krievi arī dēvēja par brāļiem…

 

Kā latviešu aktieri tiek galā ar ukraiņu temperamenta atainojumu?

Protams, latviešu mentalitāte ir citāda. Ukraiņi vispirms darbojas un tikai tad domā – vispirms sit, tad atvainojas –, bet latvietis vispirms atvainosies un tad rīkosies. Latviešu aktieriem ir jāpielāgojas šai mentalitātei, tomēr es neteiktu, ka latvieši nav temperamentīgi, tas vienkārši ir cits temperaments.

 

Kāds ir jūsu iespaids par Latvijas teātri?

Kad pavasarī atbraucu uz Latviju, biju stresa stāvoklī. Šķita, man nav tiesību izklaidēties, skatīties teātri. Domāju: “Mums notiek karš, bet es šeit staigāju pa teātriem…” Tomēr mani šeit “atdzīvināja” tas pats teātris – Elmārs Seņkovs uzaicināja uz izrādi Liepājā, Māra Ķimele – uz Valmieras teātri, biju uz izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī, Dailes teātrī noskatījos Kijivas Drāmas un komēdijas teātra viesizrādi “Sliktie ceļi”.

Skatos izrādes Nacionālajā teātrī un saprotu, ka man tuvs ir gan šī teātra gars, gan estētika. Iesaistījos arī citos projektos – kopā ar Andreju Osokinu veidojām viņa festivālu Ukrainas atbalstam, piedalījos “Satori” rīkotajos Ukrainas dzejas lasījumos kopā ar Gunu Zariņu un Ģirtu Krūmiņu.

 

Ko sagaidāt no Latvijas publikas?

Zinu, ka Latvijā publika ļoti mīl teātri. Man ļoti gribētos, lai cilvēki redzētu mūsu stāstu un katrs tajā atrastu kaut ko sev.

 

Izrādē “Suņa māja” piedalās arī suns?

Jā! Viņa lomā iejutīsies mani iemīļotie latviešu aktieri – Ģirts Jakovļevs, par kuru bērnībā jūsmoju, skatoties filmu “Pūt, vējiņi!”, kā arī leģendārais aktieris Jānis Skanis. Savulaik redzēju viņu Joskes lomā “Skroderdienās” – nevaru aizmirst to skatienu, ar kādu viņš raudzījās uz Ivetas Braunas spēlēto Zāru. Atceros, toreiz nodomāju – kaut uz mani tā kādreiz kāds raudzītos! Abi šie aktieri savā veidā ir saikne ar manu bērnību šeit, Latvijā.

 

SAISTĪTIE RAKSTI

Aicina palīdzēt ukraiņiem

Gaidot pirmizrādi, Nacionālais teātris 19. septembrī kopā ar biedrību “Tavi draugi” uzsāk labdarības akciju un aicina skatītājus nest uz teātri jaunas, siltas vīriešu zeķes un cimdus, ko 19. oktobrī nosūtīs Ukrainas karavīriem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Lasīt citas ziņas
Policija rosinājusi sākt kriminālvajāšanu pret četrām personām Bunkus slepkavības lietā 11
Par vārda brīvību turpmāk lems Saeimas deputāte Glorija Grevcova, kura Krievijas un Baltkrievijas medijos nomelno Latviju 71
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
LPB Bank peļņa trešajā ceturksnī sasniegusi 3,1 miljonus eiro
16:05
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
14:48
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
14:42
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Sirdi plosoši: Ukrainā zemes klēpī guldīts jaundzimušais, kuru nogalināja krievu raidītā raķete 65
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
VDD sācis kriminālprocesu par vēršanos pret Latvijas amatpersonām un citām sabiedrībā zināmām personām 4
Putniņš par finansējumu onkoloģijai: “Nauda ir iedota, bet tā ir iedota par maz”
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Uzņēmumi var zaudēt tūkstošus: banka aicina uzņēmējus un uzņēmumu grāmatvežus šobrīd būt īpaši modriem
VIDEO. Populāri Latvijas dziedātāji aktualizē tēmu par cilvēcību – kā atšķiras cilvēks no robota?
Mājsaimniecībām ar nelielu gāzes patēriņu izmaksas būtiski neaugšot
Tarifu kara ministre, cietums tuvojas, akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā? Nedēļas notikumu apskats
Politologs: Šaubos, ka jaunā valdība būs ilglaicīga 8
VIDEO. “Es toreiz nokreņķējos…” – Sanda Dejus atklāj – nožēlo to, ka savulaik piekrita erotiskai fotosesijai
Krievi zina, ka nespēs liegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem šķērsot Dņepru
VIDEO. Autobusa avārijā Ainažos cietuši 26 Ukrainas karavīri; viņi bija ceļā uz Poliju 81
Pēc Krievijas raķešu triecieniem Kijivā izdevies gandrīz pilnībā atjaunot elektroapgādi
Piespiedu zemes nomā – visiem īpašniekiem viena likme
Ukraina atklāj, ar kādu nolūku tiek izplatīta informācija par it kā gatavoto Baltkrievijas uzbrukumu 21
Valdības deklarācija būs kosmoss, kurā atklās vēl neapgūtas teritorijas. Egila Līcīša feļetons
Vai ir samazināta PVN likme tūrisma naktsmītnēm, ja tās rezervē caur booking vai airnb?
Spageti sacepums ar spinātiem un baziliku