“Mīļie cilvēki, kur jums loģika?” Margarita cenšas ieviest skaidrību par atvaļinājumu fenomenu 0
Vai divu nedēļu atvaļinājums mūsdienās tiešām kļuvis par greznību, nevis pašsaprotamu nepieciešamību? Sociālajos tīklos uzvirmojusi diskusija par darba un atpūtas līdzsvaru, atklājot pretrunīgus viedokļus — kamēr vieni uzsver likumā noteiktās tiesības pilnvērtīgi atpūsties, citi joprojām uzskata, ka ilgāks atvaļinājums ir pārmērība.
“Esmu saskārusies ar interesantu fenomenu — 2 nedēļu atvaļinājums mūsdienās tiek uzskatīts par kaut ko ļoti EKSTRA, gandrīz vai: “Kā tā drīkst, visi taču strādā?” Štrunts ar darbā likumā paredzētajām normām (1 reizi gadā 2 nedēļas pēc kārtas pienākas katram), bet, mīļie cilvēki, kur jums loģika? Jūs paši neatpūšaties? Ja nē, tad varbūt ir jāpārskata savas dzīves izvēles, nevis ar skaudīgu aci jāskatās — “ne visi jau var atļauties TIK ŠIKI (lasi — ilgi) ATPŪSTIES”. Ir jānormalizē normāla atpūta līdzās ražīgam darbam,” vietnē “Threads” raksta Margarita.
Arī citi darbinieki komentāru sadaļā labprāt dalās pārdomās par atvaļinājumu tēmu:
“Divas nedēļas atvaļinājumam no vietas reizi gadā ir pats minimumu minimums.”
“Es vairāk apbrīnoju tos, kas saka, ka ar nedēļu pietiek un ka divas nedēļas nav, ko darīt. Parasti ņemu 2 nedēļas jūlijā un 2 — pavasarī vai ziemā. Par maz. Man vajag mēnesi vasarā un mēnesi ziemā. Parasti atvaļinājums tik ātri paskrien…”
“Bija laiks, kad es gāju atvaļinājumā uz 5 nedēļām un patiešām atpūtos. Tās 2 nedēļas tagad ir tāda neliela atelpa.”
“Manā darba vietā HR vienkārši aizdzen, ja neesi bijis, + nevar izņemt papildu brīvdienas, kuras nodrošina darba vieta. Bet subjektīvi man šķiet, ka tās 2 nedēļas ir daudz par daudz. Nedēļa 4× gadā + darba piešķirtās 5 brīvdienas + valsts brīvdienas ir optimāli, nevis rukāt gadu pārgrieztām acīm, lai mēnesi pavadītu dāčā.”
“Manā darbavietā dzen atvaļinājumā pēc plāna, kā ierakstīts. Daži var pamainīt, bet vispār HR krietni uzrauga, lai atvaļinājuma dienas tiktu izņemtas. Bija tikko jāņem 2 nedēļas, paņēmu vienu — viņai jau ir pierakstīts, kad prasīs par nākamo. Ir kolēģis, kurš vienkārši ņem 4 nedēļas no vietas — visi to zina un rēķinās.”
“Darba devējam var uzlikt sodu, ja darbinieki gada laikā nav bijuši 2 nedēļas nepārtrauktā atvaļinājumā.”
“Ar prieku atceros savu iepriekšējo darba vietu, kur atvaļinājums man katru gadu bija mēnesi no vietas, turklāt vasarā.”
“Tā nav ekstra, bet likuma prasība, kaut gan tā netiek īsti pieskatīta. Ja gana laicīgi piesaki (neatceros termiņus), uzņēmumam būtu jādod. Ja nevar vienoties ne par kādu laiku, tad tā ir uzņēmuma vaina.”
“Mums regulāri atsūta, cik mums ir atvaļinājuma dienu, un atgādina, lai izdomājam, kad gribam iet. Ja uz gada beigām tās netiek pietiekami izmantotas, tad jau var teikt, ka dzen.”
Darba likums ir skaidrs
Kā norādīts Valsts darba inspekcijas mājaslapā, saskaņā ar Darba likuma 149.panta pirmo daļu ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendārām nedēļām (28 kalendārām dienām), neskaitot svētku dienas. Līdz ar to, atvaļinājuma laika periodā, kuru pieprasa darbinieks, nav ieskaitāmas svētku dienas, jo atvaļinājums sastāv no parastām kalendārām dienām (parastas darba dienas, kas nav uzskatāmas par svētku dienām un parastas brīvdienas – sestdiena, svētdiena, kas nav uzskatāmas par svētku dienām).
Vienlaikus arī darbiniekam, kuram ir noteikts nepilns darba laiks, arī ir tiesības uz četru nedēļu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kā to paredz arī Darba likuma 134.panta trešā daļa, kas nosaka, ka uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku.
