Juris Putrāms, “Kamikadze – propagandists”. 1990. Tērauds. No topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas.
Juris Putrāms, “Kamikadze – propagandists”. 1990. Tērauds. No topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas.
Foto: Timurs Subhankulovs

Mūra krišanas atspulgi. Eduards Dorofejevs recenzē LNMM jauno ekspozīciju “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991” 0

Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
RAKSTA REDAKTORS
“Viņiem ir advokātu aizmugure, par kādu es pat sapņot nevaru!” Darbavieta nelikumīgi sagrauj Baltkrievijas pilsones gadiem veidoto dzīvi Latvijā 25
Lasīt citas ziņas

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs līdz 2025. gada 12. janvārim apskatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”.

1989. gada 9. novembrī beidza pastāvēt robeža starp Austrumu un Rietumu Vāciju. Berlīnes mūris vēl nebija fiziski nojaukts, bet jau krita simboliski, kad tūkstošiem vāciešu no abām pusēm varēja atkal apkampties kā viena tauta. Aukstais karš jeb, daudzuprāt, Trešais pasaules karš bija beidzies ar PSRS sakāvi, un tāpēc Berlīnes mūra kā totalitārās sistēmas tēla gruveši kļuva par vienu no galvenajiem Rietumu demokrātijas uzvaras simboliem. Jaunā LNMM izstāde “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991” atskatās uz 80. gadu beigu turbulento periodu Latvijas vēsturē un meklē atbildi uz jautājumu – kāds bija latviešu mākslinieku pienesums simboliskā mūra krišanai un kā atmodas laika sociāli politiskās realitātes atspoguļojās viņu mākslas darbos.

CITI ŠOBRĪD LASA
Helēna Heinrihsone, “Daiļslidotājs”. 1991. Audekls, eļļa. Autores kolekcija.
Foto: Timurs Subhankulovs

Šo izstādi var uzskatīt arī par daļu no pamatekspozīcijas, kas hronoloģiski noslēdz stāstu par Latvijas mākslu no 19. gs. līdz 20. gs. beigām. Reizē tā ir 2016. gadā atklātās “Perestroikas perioda” ekspozīcijas pārveidotā sadaļa. Salīdzinot ar iepriekšējo versiju, neapšaubāmi ir vairāki uzlabojumi, kaut gan pārstāvēto mākslinieku pamatsastāvs palicis gandrīz tas pats.

Pirmkārt, tas ir pats stāsts, kas kļuvis daudz kodolīgāks un skaidrāk artikulēts. Līdzšinējā ekspozīcija mēģināja parādīt Latvijas mākslas transformāciju dažādos līmeņos, kur blakus jauniem radikāliem censoņiem varēja vērot vecmeistaru meklējumus jaunajos apstākļos un blakus vietējiem avangardistiem stāvēja latviešu diasporas mākslinieki. Tās galvenais uzdevums bija parādīt stilistisku un tematisku daudzveidību un entropiju, kas pieauga proporcionāli dzīves nesakārtotībai. Jaunā versija fokusējas tikai uz politiskām norisēm un mākslas darbiem, kas tieši vai netieši reflektēja par sociāli politiskiem procesiem, pauda protestu pret PSRS ideoloģiju un tās ietekmi uz visdažādākajām dzīves sfērām. Otrkārt, jaunā ekspozīcija kļuvusi vizuāli daudz dinamiskāka un teatrāli intriģējošāka. Pateicoties mākslinieces Daces Džeriņas iekārtojumam, izstādei parādījusies vizuāla vilkme, kas no atsevišķiem darbiem uzbur pārmaiņu un meklējumu laika atmosfēru. Tematiskais sašaurinājums paplašinājis mākslas darbu formu diapazonu. Iepriekšējā ekspozīcijas versijā dominēja glezniecība, bet šobrīd par apmeklētāja uzmanību nepārtraukti konkurēs glezniecība, grafika, tēlniecība, instalācijas, fotogrāfijas, performanču un izstāžu ieraksti un dokumenti, žurnāli, kā arī kuratoru un mākslinieku komentāri.

Komentāri ir ļoti vērtīgs instruments, lai iezīmētu dziļāku kontekstu katram darbam un raksturotu vēsturisko situāciju kopumā. Turklāt tie var kļūt par brīnišķīgu vielu pārdomām un diskusijām. Izstādes nosaukums atsaucas ne tikai uz pašu Berlīnes mūri, bet arī uz ļoti konkrētu 1987. gada Kristapa Ģelža videoinstalāciju “Mūra nojaukšana”, kurā mākslinieks ļoti skaidri pauda savu nostāju, demonstrējot, kā viņš ķieģeli pa ķieģelim brucina mūra sienu. Plašākā kontekstā izstādes kuratores Līna Birzaka-Priekule, Arta Vārpa un Agnese Zviedre uzsver, ka visi mākslinieki, kuru darbi ir eksponēti, piedalījās šā mūra brucināšanā un ne tikai reflektēja par padomju ideoloģiju, bet arī veicināja pārmaiņas. Šī pārmērīgi romantizējošā attieksme pret mākslinieku lomu sociāli politiskajos procesos caurvij visu ekspozīcijas garu.

Stends ar žurnāliem “Avots” pulcē daudz interesentu.
Foto: Timurs Subhankulovs

Neapšaubāmi, liberalizācijas procesi, kas sākās kultūrā, deva iespēju māksliniekiem iziet ārpus iepriekš stingri uzraudzītiem cenzūras rāmjiem. Mākslas darbi tika ietērpti ekspresīvi brutālās formās kā agresīva un enerģētiski uzlādēta laika atspoguļojums. Tajā pašā laikā sarkastiski deformēti tēli, kariķēšana, ironija un groteska bija dabiska reakcija uz demon­stratīvo socreālistisko optimismu. Izmisums un vienlaikus cerības uz pārmaiņām mudināja māksliniekus meklēt jaunas izteiksmes formas publiskajā telpā. Iepriekš rafinēti atstrādātās Ēzopa valodas vietā jaunie mākslinieki piedāvāja saspringtu nervozitāti un vaļsirdīgu savu domu izteikšanu. Piemēram, Latvijas karogs sāka parādīties māk­slinieku darbos, skaidri paužot viņu nostāju un ideālus. Un tomēr ir divas atšķirīgas lietas: māksla par politiku un māk­sla kā politika. Mākslas darbi, kur politiskā realitāte ir tikai sižets, bieži vien ass un kritisks, tomēr paliek tikai emocionāli piesātināts apkārtējās realitātes atspoguļojums. Protams, ka romantisku jūtu pieplūdums, ko vienmēr izraisa radikālu pārmaiņu laiki, dzen uz priekšu nemiera pārņemtus māksliniekus no riebīgās tagadnes uz idealizēto nākotni. Bet, neskatoties uz to, cik tālu raugās avangarda mākslinieki, romantiskās fantāzijas vienalga nepretendē uz dzīves izmaiņām. Māksla kā politika nes pavisam citu impulsu. Tās ir dažādas aktīvisma prakses, kuru aicinājums ir ne tikai reflektēt, bet arī transformēt realitāti. Starp spožākajiem šāda tipa piemēriem var minēt atsevišķu stendu ar žurnāliem “Avots”, kas, iespējams, izsita visievērojamāko caurumu padomju ideoloģijas “sienā”. Brīvības manifestācija, ko var redzēt un lasīt katrā lappusē, padomju tēlainības dekonstrukcija grafiskajā noformējumā un pārliecinošs piemērs visiem, ka var domāt patstāvīgi un nebaidīties – tas viss patiešām revolucionāri ietekmēja tūkstošu lasītāju apziņu un deva papildu impulsu atmodas cīņai. Bet “Avots” nebūtu iespējams bez tiem māksliniekiem, kas veido šīs jaunās izstādes kodolu. Tāpēc var piekrist, ka dažiem māksliniekiem neapzināti izdevās pārtapt spoguļos, kas nežēlīgi izsmēja padomju režīma kroplību un vienlaikus parādīja idealizēti romantisku brīvības vīziju, kurai vienmēr ir vērts sekot.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.