“Nākotnē, iespējams, produktu klās apēdams apvalks.” Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs 1
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs intervijā “Latvijas Avīzei” par pārtikas mešanu ārā, par iepakojuma nākotni un jauno depozīta sistēmu.
Vai Latvijas mazumtirgotāji domā par to, kā saimniekot maksimāli draudzīgi videi vēl ārpus tām prasībām, ko nosaka normatīvie akti?
H. Danusēvičs: Pēc sešus gadus ilgām diskusijām esam beidzot vienojušies ar Zemkopības ministriju par to, ka daļu mazumtirdzniecības veikalos tirgotās pārtikas, kuras derīguma termiņš ir beidzies, būtu mērķtiecīgi atdot labdarības organizācijām vai iedzīvotājiem, kam šī pārtika varētu būt nepieciešama.
Mazumtirdzniecības nozare šādu risinājumu vēlējās panākt jau krietni pirms tam, kad Eiropas Komisija pieņēma direktīvu par pārtikas atkritumu samazināšanu.
Savukārt pretimnākšana no ministrijas puses tika sagaidīta jau pēc EK direktīvas pieņemšanas. Sākotnēji tika noteikts, ka šāda palīdzība iespējama tikai ar labdarības organizāciju starpniecību.
Taču tādas pārtikas atlikumi, kuru būtu iespējams atdot arī pēc noteiktā derīguma termiņa beigām, veikalos parasti ir nelieli, un to savākšana vienuviet, vēl papildus transportējot, nav dabai draudzīgs pasākums.
Tādēļ centāmies panākt, ka noteikumi tiek laboti. Tas arī tika izdarīts, un tagad pats mazumtirgotājs var organizēt šādas pārtikas atdošanu.
Kādu pārtiku mazumtirgotājs tagad pilnībā legāli drīkst atdot mazturīgajiem iedzīvotājiem arī pēc tās derīguma termiņa beigām?
Lielākoties tie ir produkti, kuru vienīgais mīnuss pēc derīguma termiņa beigām ir ne tik izteikts aromāts un vājākas garšas īpašības, piemēram, kafija vai tēja, tāpat dažādi graudaugu produkti – kā makaroni un citi.
Pašlaik diskutējam, kā samazināt ātri bojājošos produktu nonākšanu atkritumos. Tomēr jāteic arī, ka pārtikas produktu atlikumi Latvijas veikalos parasti neveidojas lielos apjomos.
Mums arī nav tādas sistēmas, kā daudzviet Eiropā, kur veikalu atkritumu urnas ir pieejamas iedzīvotājiem.
Tur šie pārtikas atlikumi iepriekš tiek šķiroti, vienu no tvertnēm marķējot ar norādi “Pārtika lietošanai”, bet otru – ar uzrakstu, ka šie produkti vairs nav lietojami.
Un ir sabiedrības grupas, kas šo iespēju paņemt vēl lietojamu pārtiku aktīvi izmanto. Tomēr nedomāju, ka šāds risinājums būtu piemērots Latvijai.
Manuprāt, optimāls ir tikko iedibinātais modelis, kad mazumtirgotājam pašam ir iespēja lemt, ko iesākt ar noteiktu grupu pārtikas produktiem, kuriem beidzies derīguma termiņš, bet kas tādēļ nav kļuvuši kaitīgi cilvēka veselībai.
Vai sabiedrība šobrīd pieprasa no mazumtirgotājiem zaļāku pieeju iepirkšanās procesa organizēšanā?
Pagaidām vēl ļoti maz ir klientu, kas, iepērkoties veikalā, vēlas izmantot otrreizējo taru. Tādu nav vairāk par 6–9%.
Lielākoties cilvēki ir ieradinājušies nākt uz veikalu ar saviem iepirkumu maisiņiem. Taču te ir runa tikai par maisiņu, kurā var salikt visu, ko iecerēts iegādāties.
Tas, ka atkārtoti tiktu izmantoti mazie maisiņi – tādi, kuros iesver gurķus vai ābolus, – pagaidām vēl nav populāri.
Jāteic gan, ka daudz atsaucīgāk nekā iepriekš pircēji izvēlas iegādāties papīra iepirkumu maisiņus.
Kāds, jūsuprāt, būtu optimālākais veids, kā padarīt videi draudzīgāku pārtikas iepakojuma segmentu?
Līdz šim Latvijā pastāvēja brīvprātīgā iepakojuma depozīta sistēma, kur tika vāktas stikla dzērienu pudeles un burkas. Iedzīvotāji tās varēja nodot atsevišķos veikalos vai arī taras pieņemšanas punktos.
Tomēr problēma bija tā, ka ražotāji savākto taru nevēlējās pieņemt regulāri, bet tikai aktīvās sezonas laikā. Tas radīja sarežģījumus taras pieņēmējiem, jo viņu noliktavas nereti bija pārpildītas.
Pašlaik, ražotāju lobēti, ir tikuši pieņemti grozījumi Iepakojuma likumā – par obligāto depozītu.
Līdz ar to iedzīvotājiem, pērkot dzērienu stikla tarā vai skārdenē, būs jāsamaksā papildus arī par iepakojumu, un šo naudu viņiem būs iespēja atgūt, kad iztukšotā tara tiks nodota savākšanas punktā.
Paredzams, ka iepakojuma savākšana tiks organizēta dažādos veidos – gan ar automātu starpniecību, gan arī taras punktos un atsevišķos veikalos.
Precīzi, cik daudz vietās būs iespējams nodot tukšo taru, vēl nav zināms. Tomēr ir skaidrs, ka šāda sistēma izmaksās dārgāk nekā pašreizējā. Ir atsevišķi deputāti, kas uzskata, ka cilvēkam ir svarīgi nodot pudeli, tiklīdz viņš ir spēris soli ārpus mājas.
Mēs savukārt domājam, ka ir jābūt saprātīgam attālumam līdz taras pieņemšanas punktam. Jo vairāk būs taras pieņemšanas punktu, jo dārgāka būs sistēma un līdz ar to arī lielāks depozīts, kas cilvēkam būs jāsamaksā par taras apriti.
Tāpat arī tirgotājam nebūs izdevīgi katrā nelielā veikaliņā izvietot taras pieņemšanas punktu. Turklāt nepatīkama šāda risinājuma blakusparādība neizbēgami ir smaka.
Arī Latvijā ir cilvēki, kas ienākumus izdzīvošanai gūst, revidējot atkritumu urnas, un tur atrastās tukšās pudeles ir lielā vērtē.
Kāds tad būtu labākais risinājums preču iepakojuma savākšanai?
Mēs jau sākotnēji uzskatījām, ka daudz mērķtiecīgāk valstij būtu ieguldīt atkritumu šķirošanā. Līdz ar to atsevišķi tiktu sašķirots visu veidu iepakojums: vai tā ir depozīta tara vai arī nav.
Pašreizējā depozīta sistēma lielu daļu taras atstās ārpus otrreizējās aprites, jo pēc būtības depozītu sistēmas ietvaros tiks pieņemtas vienīgi alus, kā arī minerālūdens pudeles un skārdenes.
Savukārt cita veida stikla un arī PET pudeles, tāpat kā stikla burkas paliks ārpus šīs aprites.
Depozīta sistēmas ietvaros netiek paredzēta arī iespēja savākt sadzīves ķīmijas iepakojumu – plastmasas taru, kurā tiek tirgots, piemēram, automašīnu vējstiklu šķidrums, veļas mazgāšanas līdzekļi vai šampūni matu mazgāšanai.
Kā zaļo kursu mazumtirdzniecībā ir ietekmējis Covid-19?
Tā vietā, lai domātu par iepakojuma samazināšanu, pēdējā periodā mazumtirgotāji diemžēl ir bijuši spiesti iet pretēju ceļu. Ja runājam par preču tirdzniecību zālē, tad pašlaik visām piedāvātajām precēm ir jābūt fasētām.
Covid-19 ir pilnībā apturējis iepakojuma samazināšanas tendences mazumtirdzniecībā.
Tas, ko šajā laukā joprojām varētu darīt, ir samazināt paša iepakojuma apjomu vai arī veidot to vieglāk pārstrādājamu. Diemžēl pagaidām ražotāji šajā virzienā strādā ļoti gausi.
Pašlaik Eiropas Komisija strādā pie jaunas kārtības, kas liks ražotājiem pārvērtēt savu iepakojuma politiku – mērķis ir panākt, lai preču iepakojums būtu maksimāli viendabīgs pēc sastāva.
Tāpat ir iecerēts novērst nevajadzīgu iepakojuma apjoma ražošanu, kas rada pircējam maldīgu priekšstatu par saturu.
Nereti šāda pieeja ir, piemēram, atsevišķiem saldumu ražotājiem, kas mēdz iespaidīga lieluma kastē izklaidus izvietot vien dažas konfektes.
Eiropas Komisija ir lēmusi, ka ceļā uz klimatneitralitāti līdz 2050. gadam transporta radītās CO2 emisijas jāsamazina par 90%. Vai mazumtirgotāji šajā kontekstā plāno vairāk orientēties uz īsākiem piegādes attālumiem?
Te jāizšķiras, vai mēs vēlamies ļaut darboties Eiropas tirgum, par kuru paši esam balsojuši, izvēlēdamies pievienoties Eiropas Savienībai, vai arī zaļās ideoloģijas vārdā sākam šo tirgu ierobežot.
Turklāt mūsdienīgas kravas automašīnas ir aprīkotas ar moderniem degvielas katalizatoriem, tādēļ vēl ir jautājums, vai šī autotransporta radītās emisijas ir tik ievērojamas.
Būtu nepieciešams izsvērts pētījums par to, cik daudz CO2 emisiju Eiropā rada kravu pārvadājumi un cik – lauksaimniecība. Tikai tad, balstoties uz kompleksu risku izvērtējumu, var runāt par efektīvu CO2 emisiju samazināšanu.
Domāju, ka tad, kad tiks pabeigts “Rail Baltica”, aizvien lielāka loma pārtikas piegādēs varētu būt arī dzelzceļa transportam.
Kādas aktivitātes vēl varētu padarīt mazumtirdzniecību kopumā par videi draudzīgāku?
Runājot par loģistiku, noteikti jāmin standartizācija. Ja tiek izmantoti, piemēram, standartizētie paliktņi, to aprite kļūst mazāka. Mums nav jāšķiro, kurus paliktņus piegādājis viens un kurus kāds cits ražotājs, un jāveic lieki pārvadājumi.
Ja visi izmanto viena veida paliktņus, tie var atrasties kopējā apritē.
Arī noliktavu un veikalu telpas tiek plānotas, rēķinoties ar konkrētiem standarta paliktņu lielumiem, līdz ar to resursi tiek izmantoti taupīgi. Iepriekš šādi standartizēta bija arī iepakojuma tara, ko diemžēl atcēla.
Tagad tas sadārdzina tirdzniecību, jo plaukts ir jāveido dažādiem produkta iepakojuma lielumiem. Turklāt šī brīvība ļauj nedaudz krāpties arī ražotājam, kurš vizuāli līdzīgā iepakojumā var fasēt nevis 500 gramus, bet, piemēram, 450 gramus produkta.
Lai arī šādās situācijās cena par kilogramu produkta nereti ir augstāka nekā konkurentiem, iepakojuma vienība, kurā neuzkrītoši iepildīts nedaudz mazāk kā citiem, rada maldīgu priekšstatu par lētāku preci.
Iepakojuma ražotājiem noteikti būtu jādomā par jauniem, videi draudzīgiem iepakojuma materiāliem, kā arī par tādu iepakojumu, kas ir viegli pārstrādājams. Diemžēl bioplastmasa sevi nav attaisnojusi.
Lai arī tā sadalās, šī materiāla mikrodaļiņas kā piesārņojums tomēr paliek vidē, tādēļ pēc būtības problēma nav atrisināta.
Nākotnē, iespējams, tiks izgudrots iepakojums, kas klās produktu kā caurspīdīgs apvalks un nodrošinās tā higiēnisku pārvadāšanu un uzglabāšanu, taču ar aci nebūs redzams.
Savukārt patērēt šādu produktu būs iespējams, to apēdot kopā ar iepakojumu.
Vai tas būs dabisks? Drīzāk ne.
Tomēr skaidrs, ka lielai daļai produktu, kas ir maksimāli dabiski, iepakojums ir īpaši nepieciešams, jo tie ir vairāk tendēti bojāties.
Līdz ar to nākotnē varētu sadurties beziepakojuma produktu un dabiskas pārtikas piekritēju intereses.
