Gunārs Bībers
Gunārs Bībers
Foto: Karīna Miezāja

“Ziņotāji visu laiku sēdēja auditorijā!” Saruna ar izcilo literatūrzinātnieku un kritiķi Gunāru Bīberu 16

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Lasīt citas ziņas

Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram, izcilajam literatūrzinātniekam un kritiķim GUNĀRAM BĪBERAM 9. decembrī apritēs deviņdesmit.

Šopavasar viņam divas mūža balvas. Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā (LALIGABA) balvu pasniegs parīt, 30. aprīlī.

CITI ŠOBRĪD LASA

Savukārt Teātra dienā piešķirta Jēkaba Dubura balva par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm.

Vai visi zināmie latviešu vidējās paaudzes kritiķi, aktieri, teātra un kino režisori, dramaturgi, laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāji ir Gunāra Bībera skolēni.

Profesors ir daudzu desmitu rak­stu par latviešu dramaturģiju, kā arī grāmatu “Latviešu padomju dramaturģija” (1976), “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978) un “Drāmas teorijas jautājumi” (1986) autors un vairāku literatūras vēstures līdzautors.

“Kad nodzīvo tādu garu mūžu, seni notikumi šķiet vakardiena,” iesāk Gunārs Bībers, “Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijā mans tēvs, atnācis no zirgu staļļa, viendien apsēdināja mūs ar māti un teica: mans brālis, aizsargs, izmucis no krievu gūsta, mums viņš tagad jāslēpj… Varējām tikt pazudināti vienā dienā.

Vai otra situācija – pirms tam vācu laikā manam tēvam pienāk paziņojums par nosūtīšanu uz Vāciju darba dienestā, un skaidri uzrakstīts: jūs savā dzīvesvietā nekad vairs neatgriezīsieties. Vai to var aizmirst? Absolūta šodiena… Tāpēc, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no universitātes Pedagoģijas fakultātes pārejot uz jaundibināto Kultūras akadēmiju, – tā bija garīga brīvlaišana!”

– Kultūras akadēmijā jūs lasījāt lekcijas no 1991. līdz 2011. gadam, kad jums palika astoņdesmit…

G. Bībers: – Kaut pirms Kultūras akadēmijas man jau tuvojās pensijas gadi, tā bija kā otrā elpa. Veidojām jaunas programmas, kur beidzot bija vieta Porukam, Birzem… Viss kā diena pret nakti, agrāk, piemēram, ne ar teikumu taču nedrīkstēja pieminēt, ka Rainis un Stučka bija nāvīgākie ienaidnieki…

Un tu domā: kā es agrāk to nepateicu? Vai tiešām tik daudz dūšas nebija? Bet ziņotāji visu laiku sēdēja auditorijā. Tagad jau studentu un pasniedzēju vārdi, kuri par mani speciāli interesējās, zināmi.

No darba universitātes Filoloģijas fakultātē (1968–1985) tiku atlaists par studentu ideoloģiski aplamu ietekmēšanu. Māra Zālīte un vēl daži uzrakstīja mani aizstāvošu vēstuli rektoram. Turpināju Pedagoģijas fakultātē (1985–1991).

Tajos notikumos daudz neskaidrību, visi nepatīkamie papīri iznīcināti.

Bet jaunībā dzīvē bija citi sapņi un nodomi. Vēlējos kļūt par aktieri! Ceturto reizi mūžā būdams Rīgā, atradu vietu, kur pieņem dokumentus. Stāvu vadmalas uzvalkā, pastīdzējis, bāliem vaigiem, uztraucies…

Vīrs lauzītā krievu valodā saka: sudraba diploms? Aktieros jums nav ko meklēt, varat iet uz jebkuru citu fakultāti! Universitātes drāmas ansamblī, ko vadīja Nora Katlapa, lugas iestudēja Nacionālā teātra aktieris Žanis Katlaps, ārkārtīgi smalks cilvēku pazinējs.

Tā patiešām bija nopietna augstskola literatūras un mākslas izpratnē. Gorkija lugā “Sīkpilsoņi” tēloju dakteri, bet mani grimēja Alfrēds Jaunušans, teica: es no tevis iztaisīšu askētu!

Kad sāku strādāt par skolotāju Pumpuru vidusskolā, neteikšu, ka iestudēju, bet iemācīju trīs pilnmetrāžas izrādes, no kurām viena bija Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasara”, kas skolēniem ļoti patika.

Paralēli attīstījās otrs sapnis – vēlējos kļūt par rakstnieku un dzejnieku. Mana vecmamma jau Ulmaņa laikos pieradināja pie literatūras. Viņa bija Apsīšu Jēkaba skolniece, mācījusies Velēnas draudzes skolā.

Šķiet, vai visu mūžu vakaros petrolejas uguns pustumsā lasīja man priekšā nevis pasakas, bet Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, Māteru Jura “Sadzīves viļņus” un Andrieva Niedras “Līduma dūmos”. Nojautu, tas ir kas ļoti interesants, bet no lasītā gan nesapratu nekā.

Alūksnes vidusskolā trīs skolotāji Latvijas Universitāti bija beiguši vēl Ulmaņa laikā. Viens no viņiem, uzvārdā Dzedonis, vārdu neatminu, bija Endzelīna skolnieks, sarakstījās ar viņu, un 1949. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju.

Valodnieks, pētnieks, kuram man jāpateicas par domrakstu prasmi. Dzejoļus sūtījām Valdim Luksam uz Rakstnieku savienību kā jauno autoru konsultantam. Viena no Luksa idejām – ar lielu darbu vien var panākt visu!

Absolūti traģiska kļūda, kas mums tika iemācīta! Bet abi mani naivie jaunības sapņi, par laimi, nepiepildījās.

– Kur meklējama literatūras un mākslas lielā pievilcība?

– Tā ir viena no cilvēces lielākajām grūti atminamajām mīklām. Tāpat kā jautājums – kas ir cilvēka būtība? Ja šo sajūtu, ka cilvēks ir mīkla, noslēpums, izdodas ienest literatūrā, teātrī, tas ir aizraujoši un vilinoši.

– Pēc Dailes teātra izrādes “Noslēpumainais misters Riplijs” kāda no skatītājām man teica – nu kādēļ vesela izrāde jāveltī tam, lai parādītu, kā viens cilvēks cenšas iznīcināt otru, lai iegūtu viņa identitāti un dzīvi? Cik lielā mērā mākslā drīkst parādīt ļauno, lai aicinātu cilvēkus nekad nerīkoties tā, kā izrādes varoņi?

– Līdz tādai pakāpei, lai skatītājos rastos absolūta opozīcija un riebums pret ļauno! Ja pa pusei, var iznākt, ka notiek tieši pretējais, un skatītājs var uztvert, ka tāda ir cilvēka daba un tur neko nevar darīt.

Pēdējā gadā pirms pandēmijas tiku redzējis visas Dailes teātra izrādes Lielajā zālē. Māksliniekam ļoti jāvairās no skepses un cinisma. Māk­slā tas atsaldē, jo mākslai vajag dimensiju.

No idejas, kuras vārdā ziedo dzīvību, no mīlestības augstās dziesmas līdz sarkasmam, par kādu iepriekš runājām. Bet, līdzko tu nonāc līdz melodrāmai – pažēlošu, palutināšu, tā māksla noplok.

Un rodas nepiepildītības sajūta. Tu domā: talantīgs režisors, talantīgi veidota izrāde, bet – nu un?

– Jūsu lekcijās un jo īpaši Dramaturģijas sekcijā LU Filoloģijas fakultātē ar teātra mīlestību uz mūžu “saslima” daudzi toreizējie studenti. Teātra kritiķes Silvija Radzobe, Guna Zeltiņa un Valda Čakare tieši jūs sauc par savu pirmo teātra skolotāju, kura vadītās dramaturģijas analīzes nodarbības un neformālās teātra izrāžu apspriešanas radījušas iespaidu par teātri kā pārsteidzošu un aizraujošu pasauli. Vai prasmi saskatīt to, ko režisors vēlējies pateikt, var iemācīties vai arī tam ir vajadzīgs talants?

– Un kāds vēl! Nepozējot varu teikt, viņas pārauga mani. Silvija ātrāk, drīz vien no studentes kļūstot par padomdevēju, domubiedru, kuras viedoklis gan bieži vien atšķīrās no manējā, jo viņa ārkārtīgi lielas cerības lika uz jaunajiem, aizrāvās un sapņos redzēja to, kas vēl nebija piepildījies.

Ja sekmējās, brīnišķīgi, tas jaunajiem deva spārnus, bet, ja pēkšņi neveiksme, kā, piemēram, visi notikumi ar Kasparu Zāli… Viņš arī tika ļoti saslavēts. Un viņa talanta spēku – vai tas ir vai nav – droši vien tik drīz neuzzināsim.

Guna Zeltiņa, izcila zinātniece, viņas pētījums par Šekspīru ir notikums, citām valstīm tāda nav, izņemot pašus angļus. Valda Čakare izvērtusies par izcilu pedagoģi.

Teātra kritiķa lielais talants ir saskatīt režisora ieceri, godīgi pateikt, kā izdevies, un, ja pamanīts, kas tajā stāstā, kompānijā vēl būtu derējis, ja vēl mazliet varēts to ceļu turpināt… Un tad sākas saruna par personisko gaumi.

Bet gaumes problēma ir ārkārtīgi sarežģīta lieta. Tāpēc arī pedagoga darbs ir ellišķīgi grūts.

Padomju laikos kritiķim bija jāpatīk visam sociālistiskā reālisma principiem atbilstošam. Tagad ir otrādi. Ja sev patīc, ja tas, ko dari, patīk kādai grupiņai, tas ir kritērijs: esmu citāds, “visiem” patīku, esmu mākslinieks! Bet robeža, kur beidzas diletantisms un sākas māksla, ir tik trausla.

Saskatīt studentā citādo un veicināt to ir pedagoga sūtība. Taču drūzmā, kur tik daudzi, tik grūti ieraudzīt.

Šķiet, tas būs aktieris, bet vai nu viņš maina profesiju, metas režisēt, kur ne viss sanāk, vai citu nepamana režisori, kādu izcilu skolotāju ar savu “es” direktors neieredz, visu laiku pa zaram vien lauž tavu savdabību.

Viduvējības vērtē pozitīvi, bet skolotāji ar savu skatienu tiek nīcināti.

Bet lielais trakums pedagoga darbā, ar ko galīgi nebiju rēķinājies, – lasi gudras lietas par kādu darbu, bet, pirms ej auditorijā, jābūt gatavam ko pateikt no sevis. Citādi lekcija neizdodas, jo esi kā cilvēks no malas, kas ne par ko nedeg, neko nepieņem, neko neaizstāv un neko nenoraida.

– Sērijā “Es esmu” Andris Akmentiņš uzrakstījis romānu par Jāni Ezeriņu “Ezeriņu meklējot”, Inga Gaile laidusi klajā romānu “Rakstītāja” par latviešu rakstnieci Ivandi Kaiju, Andris Zeibots romānā “Krauklis” atklājis dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka personību, Māris Bērziņš tūlīt pabeigs romānu par Vili Lāci. Kā vērtējat to, ka viens rakstnieks iejūtas otra ādā?

– Šo sēriju vērtēju ļoti augstu! Jo latviešu tautai būtiski apzināties kultūras mantojuma vērtējumu katrā nākamajā paaudzē, svarīgi ieaugt tajā. Paaudzes izjūta jānofiksē, citādi literatūras pētnieki nekad nevarēs redzēt procesu kopumā.

Milzīga vērtība tam, kas nepieciešams nākamajai paaudzei. Atceros, ka Gunārs Priede sava mūža pēdējos brīžos ārkārtīgi gaidīja, ko jaunā paaudze izmantos no viņa trīsdesmit četrām lugām.

– Tā kā jūsu meita Ilze Lokmane un mazmeita Lauma Šime arī ir pasniedzējas Latvijas Universitātē, esat jau pedagogi trešajā paaudzē. Ko jūs lasījāt priekšā savai meitai un mazmeitai bērnībā?

– Ilzei patika pasakas, bet Lauma mazotnē teica, ka viņai tīkot dzirdēt, kā vārdi mainās. Jau triju četru gadu vecumā iemācījāmies ar mazmeitu visas deklinācijas un konjugācijas, ko cits skolā pat astotajā klasē nespēj apgūt.

Mums tas bija kā spēle, anekdote un humors reizē. Priecājos, ka Lauma ar savu vīru Krišjāni dejo “Dancī”. Varam ierakstā paskatīties “Sarkandaiļa roze auga” – Ritas Spalvas horeogrāfija ar Edgara Lindes mūziku. Lauma tur ir soliste!

Tik ļoti dzīvoju līdzi visiem tautas deju koncertiem, ka šķiet, pats piedalos.

– Kas jūs pašu šobrīd aizrauj?

– Operu mūzika un koncerti. Studiju gados kādu brīdi strādāju Operā par skatuves strādnieku. Mūsu Baltajā namā gāja Ofenbaha “Hofmaņa stāsti”, Verdi “Aīda”, Helēnas Tangijevas-Birznieces balets “Romeo un Džuljeta” ar Haraldu Ritenbergu galvenajā lomā. Man ir četri diski ar vairākiem simtiem operu un koncertu ierakstu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Esmu pārlūkojis divdesmit divus dažādus operas “Traviata” ierakstus, skatos, kā kurā risināta Alfredo un Violetas tikšanās aina otrajā cēlienā. Reizēm izdodas tik precīzi modernizēt, ka prieks, bet citreiz tas atņem jēgu visam darbam.

Man gan vajadzīgi subtitri vācu vai krievu valodā, jo citādi pētniecība nav iespējama. Nē, nekādi akadēmiski raksti, vien apmierinu savu vēlmi, ko saprast operā – vissarežģītākajā no mākslām.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
Apinis: Kariņ, ļauj Pavļutam turpināt Golubevas darbu, paņems vēl Juhņēviču līdz, lai vada dzeloņdrāšu iepirkuma biroju
Lasīt citas ziņas
Podoļaks: Sarunas ar Krieviju ir apturētas
“Tā arogance!” Rostovskis atklāj, kurš pēc uzņēmēju domām ir neprofesionālākais ministrs
Pirmā tiesu instance attaisno autovadītāju krimināllietā par Rīgas mēra ģimenes locekļu sabraukšanu
Zviedrija parakstījusi pieteikumu par uzņemšanu NATO; Somijas parlaments atbalsta pieteikuma iesniegšanu
APTAUJA. Vai esat gatavi ziedot okupāciju simbolizējošā pieminekļa Rīgā nojaukšanai?
19:59
“Šī vieta nekad nav bijusi skaista…” Neatkarības laukums savu nosaukumu netur godā
19:22
TIEŠRAIDE. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
19:00
Ukrainas ministrs un “Azovstaļ” īpašnieki aicina Latvijas valdību atbalstīt DLRR
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
Krievija izstājas no Baltijas jūras valstu padomes
Trešdiena gaidāma saulaina
“Mums jāsaņem garantijas.” Turcija izvirza prasības sakarā ar NATO paplašināšanu
Nosauc ceļu posmus, pa kuriem no 20.maija varēs braukt ar 110 km/h ātrumu
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
Vīrietim par spiegošanu Krievijas labā piespriež piecus gadus cietumā
Aigars Rostovskis: Ja pretenziju pret Vitenbergu nav, tad lai viņš strādā
Policija vairākās krimināllietās atsavinājusi prāvus narkotiku krājumus, tostarp 16 kilogramus marihuānas
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
FOTO. Rīgā atklāj vidusskolēna Ralfa veidotu soliņu. Ar ko tas tik īpašs?
Maiznieki paredz, ka rudenī maizes cenas var nākties mainīt gandrīz katru nedēļu. Cik maksās maize?
Rietumu avoti: Putins karā iesaistīts pulkveža vai brigādes ģenerāļa līmenī
Noziegums, ko palīdzēja atklāt bērni, noziedzniekam rezultējas 15 gadu cietumsodā
Iznākusi jauna “Kurbads. Latviju varoņstāsts” grāmata: ilustrācijas tapušas, iedvesmojoties no komiksiem un videospēlēm
Pēc rietumvalstu sankciju noteikšanas Krievija samazina automobiļu ražošanas drošības standartus
Sēj salātus, stāda zemenes un vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 17. līdz 23.maijam?
Cepeškrāsnī ceptas sēnes ar sieru
Austrija neplāno pievienoties NATO
Herberts, Dailis, Umberts – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Nedēļas sākums var būt ļoti emocionāls un sāpīgs. Horoskopi no 16. līdz 22. maijam
Latvijas mednieki apvienojas, lai atbalstītu Latviju un Ukrainu
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni