Latviešu iemīļotā rakstniece Nora Ikstena

“Mani ļoti garlaiko ļaudis, kuri dzīvo noslēgtā vidē un domā, ka viņu skatpunkts ir vienīgais pareizais šajā pasaulē.” Saruna ar Noru Ikstenu 53

Zane Eniņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Noras Ikstenas jaunajā romānā “Ūdens mirdzēšana” recenzenti saskatījuši rakstnieces pilnbriedu, kad darbā vairs “nevar sajust radīšanas sviedrus”*, toties nepārprotama ir dzīves un rakstniecības skolotāju – Džeimsa Džoisa un viņa lielākā darba “Uliss” un arī tā tulkotāja Dzintara Soduma – klātbūtne. Intervijā rakstniece stāsta par romāna piedzimšanu, sākot ar brīdi, kad to nosauca sev tik mīļās dabas parādības vārdā, vēl nezinādama, kā un par ko rakstīs.

 

GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 49
22 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 113
1 diena
Lasīt citas ziņas

Gatavojoties intervijai, noskatījos jūsu 2018. gada uzstāšanos radošo industriju konferencē “Subject: Creativity”, kurā starp citu piesakāt topošo romānu: nosaukums būs “Ūdens mirdzēšana”, moto – “Gaisma no dzelmes izskatās citādi”. Jau tad visu skaidri zinājāt par šo grāmatu?

N. Ikstena: “Mātes piens” iznāca 2015. gadā, pēc tam bija tas viss virpuļviesulis – Londonas grāmatu gadatirgus, neskaitāmie braucieni pa pasauli, pa Latvijas bibliotēkām… Man īsti nebija laika ne ieelpot, ne izelpot. Tas bija skaisti, bet bija arī ļoti smags darbs. Protams, ka visu laiku man pakausī bija doma, ka es gribu rakstīt jaunu romānu. Pa vidu atelpai kopā ar mākslinieku Aivaru Vilipsonu vēl uzrakstījām “Ārprātija piedzīvojumus”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Doma par “Ūdens mirdzēšanu” izkristalizējās 2017. gadā, kas sakrita ar lielām pārmaiņām manā dzīvē. Ūdens mirdzēšanas fenomenam esmu sekojusi līdzi visu savu dzīvi, esmu redzējusi ūdens mirdzēšanu Jonijas jūrā, dažādos pasaules okeānos, Daugavā, Lībiešu krastā, vārdu sakot, visādos veidos. Domāju, ka jebkurš šo dabas fenomenu kaut reizi mūžā ir pieredzējis. To nevar nepieredzēt! Ir trīs šādi dabas fenomeni – varavīksne, ūdens mirdzēšana un ziemeļblāzma, no kuriem pēdējo gan dabā neesmu redzējusi.

Pamazām man galvā sāka tīstīties, ka es gribu rakstīt kaut ko pilnīgi citādu nekā “Mātes piens”. Vispār esmu tāda tipa rakstniece, kura neraksta turpinājumu iepriekšējai grāmatai, es vienmēr meklēju kādu citu ceļu, lai neatkārtotos un pirmām kārtām, lai man pašai būtu interesanti.

Moto bija skaidrs – “Gaisma no dzelmes izskatās citādi”, jo tad, kad esi nogrimis dzelmē un laid uz augšu mazus, sīkus burbulīšus, gaismu no šī skatpunkta redzi pavisam citādu. Arī toreiz Cēsīs mana uzstāšanās bija veltījums tam, ka tajā brīdī, kad cilvēks ir dzelmē vai tuvu tai, tad, ja viņam ir spēks uznirt, pēc tam viņš uz visām lietām skatās pavisam citādi. Tobrīd vēl galīgi nezināju, kā es vispār rakstīšu, jo nebiju uzrakstījusi vēl nevienu rindiņu, kaut gan jau pateicu publiski. Nesaprotu, kāpēc vispār to izdarīju.

 

Varbūt tāpēc, lai nebūtu atkāpšanās ceļa?

Jā, man vispār dzīvē ar rakstniecību tā jau ir bijis. Zinu, ka ir rakstnieki, kuri klusībā kaut ko raksta, slēpj un nevienam nestāsta. Man vajag, kā es smejos, kā Bībelē – vispirms nosaukt vārdā, pateikt un tad izdarīt.

Pagāja vēl 2019. gads, kas bija pārmaiņu pilns, rakstīt man nebija īsti laika, bet visu laiku domāju par “Ūdens mirdzēšanu”. Nāca piedāvājums uzrakstīt simt epizodes par latviešu rakstniekiem un mūziķiem jaunajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai, ko atklās 2022. gadā.

Man bija jāuzraksta pa vienai lapai par katru, sākot ar Brigaderi un Jāzepu Vītolu līdz pat mūsdienām. Muzeja darbinieki man gādāja materiālus, es rakstīju. 2019. gada decembrī Ventspilī nonstopā mēneša laikā uzrakstīju visas epizodes. Dzīvoju kopā ar viņiem visiem, pārslēdzoties no Ulža Bērziņa uz Jāzepu Vītolu, no Pētera Vaska uz Māru Zālīti, no Zālītes uz Brigaderi, no Brigaderes uz Raini, no Raiņa uz Andreju Jurjānu. Tādā tempā uz šo materiālu pamata es radīju šīs simt epizodes.

 

Kur tās būs lasāmas?

Domāju, ka tā būs unikāla ekspozīcija jaunajās muzeja telpās Mārstaļu ielā 6. Epizodes ir teksts, uz kura pamata jau šobrīd tapusi lielākā daļa Annas Heinrihsones vizuālā stāsta. Tās visas ir balstītas autentiskos faktos, piemēram, Jāzeps Vītols “Gaismas pili” uzrakstīja piecos no rīta divdesmit minūšu laikā Krievijā, esot pie sava brāļa, izgājis upes krastā.

Lūcija Garūta, kura traucas ar “BMW”, ēd smalkmaizītes, piedalās konkursā, bet tad sākas karš un viņa saprot, ka viņas draiskā dzīve ir beigusies. Viņa sēž savā Vec­rīgas dzīvoklī, dzer kafiju un saprot, ka viss ir cauri. Un tad viņa, jauna sieviete, uzraksta “Dievs, Tava zeme deg”. Tā man bija tāda skola!

Tāds apjoms jāsasprindzina vienā mazā, mirdzošā epizodē, uz kuras pamata Anna Heinrihsone strādā pie vizuālā materiāla. Pēc tam es to visu savā balsī ierunāju Sigvarda Kļavas studijā, jo tas būs audiogids. Un Sigvards Kļava katrai no šīm epizodēm radīja muzikālo ietērpu.

Kad biju pabeigusi epizodes, man bija pilnīgi skaidrs, kāda būs mana jaunā romāna forma: tas būs koncentrēts ceļojums mūsdienu pasaulē, ļoti dažādi skatpunkti, dažādas epizodes. Sakoncentrēti valodas un pieredzes momenti.

 

Forma tātad bija atrasta, bet saturs?

2020. gada janvārī, kad vēl nezinājām, kas mūs sagaida, man bija tā laime kopā ar manu draudzeni Liegu Piešiņu (kultūras žurnāliste, Rakstniecības un mūzikas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja. – Red.) un otru manu ilgu gadu līdzgaitnieci Helēnu Demakovu (mākslas zinātniece, bij. kultūras ministre. – Red.) pabūt Spānijā, Valensijā. Iet gan pa literārām vietām, gan pa baznīcām, skatīties Vermēru… Iepriekš nekad neesmu ceļojusi kā tūriste, bet tikai savu grāmatu dēļ. Vēl Gruzija vienpadsmit gadus bija daļa manas dzīves, tāpēc esmu gājusi tās kultūrā un cilvēkos.

Bet lidojot uz Valensiju un esot lidmašīnā… Jūs jau zināt, kāds tad ir skats, kad lidmašīna paceļas, it īpaši, ja spīd saule… Atvēru blociņu un uzrakstīju pirmo “Ūdens mirdzēšanas” epizodi – par Aci.

Valensijā bijām kādas divas nedēļas, Helēna mācījās spāņu valodu… Daudz runājām – arī par to, kā man tālāk rakstīt, kā man vispār izkustēties no vietas. Viņa teica, ka tas, ko esmu uzrakstījusi, ir filozofiski skaisti uzrakstīts, bet ka Acs ainas ir jāpievelk pie zemes, ka noteikti ir jābūt kādam galvenajam tēlam, kas ceļo pa zemes dzīvi. Tā radās Marija.

Gribēju rakstīt no dažādiem skatpunktiem, jo man pašai dzīvē bijusi iespēja paraudzīties no citām kultūrām uz to, kā mēs dzīvojam. Jau pieminētā Gruzija, bet ne tikai: esmu dzīvojusi arī Amerikā un ļoti daudz ceļojusi. Nekad nedomāju, ka ir tikai viens skatpunkts. Mani ļoti garlaiko, ka ir ļaudis, kuri dzīvo noslēgtā vidē un domā, ka viņu skatpunkts ir vienīgais pareizais šajā pasaulē. Patiesībā notiek tik dažādi, tik atšķirīgi!

 

Lasot “Ūdens mirdzēšanu”, nevarēja nepamanīt skatpunktu atšķirību, bet bez nosodījuma. Piemēram, vienā no pirmajām epizodēm – par Phūketas salu un tās transvestītiem rakstāt: “Marija, nenosodi, ko redzēji. Katrs redz citādi. Citāda ir gaismas, citāda tumsas redze.”

Intensīvi rakstīju pirmās izolācijas laikā, kad sākās pandēmija, ko es saucu par Ķīnas mēri. Tas ir kaut kas nepieredzēts, kaut kas pilnīgi savādāks, un to pat nevarēja iedomāties, kā tas izmainīs mūsu domāšanu un attieksmi. Atceros, ka pirms gada martā un aprīlī bija ļoti labs laiks, es izgāju ārā no mājas un domāju: viss ir kā bijis – saule lec, saule riet, ozols plaukst, putni dzied, omes pojenes lien ārā no dārza, bet kāpēc man ir tik slikti?

Manas iekšējās sajūtas bija ļoti sliktas, bail no nāves, bail par tuviniekiem, par draugiem. Pirmajā pandēmijas vilnī, kad vēl dzīvojām, es atvainojos, ļiru ļeru, mani draugi Itālijā man sūtīja foto ar masu kapu skatiem Bergamo. Pilsētā, kurā es biju sēdējusi uz balta marmora un dzērusi aperolspricu, kamēr apkārt planēja bagāti un laimīgi cilvēki, dāmas cepurēs. Sirreāla sajūta!

Un šī mirušo skaitīšana, ko līdz šim nebijām piedzīvojuši: katru dienu ziņās ir līnija par tiem, kas ir aizgājuši, kas saslimuši. Tas viss tik ļoti disonēja ar to, kas notika pie mums: Latvija bija drošākā vieta pasaulē tūlīt aiz Vatikāna, pie mums viss bija mierīgi!

Tad manī sāka veidoties tā sajūta: lūk, mēs esam pasaulē tik dažādi, tik citādi. Varbūt tas manī radīja viegluma sajūtu teikt – jā, esam dažādi, bet mums visiem ir tiesības būt šajā pasaulē. Mums, ar savu pieredzi, citam ar savu reliģisko pārliecību, vēl citam – ar savu kultūras izpratni.

Pandēmija palīdzēja dabūt sajūtu, ka slīdi cauri gandrīz bezsvara stāvoklī, jo nezini, kas tālāk notiks. Viss apstājas, visu atceļ. Man atcēla sešpadsmit pasākumus pasaulē, kas bija saistīti ar “Mātes pienu”. Man vajadzēja saprast: sēdi mājās, savā Ikšķilē, it kā izbaudi, bet, no otras puses, saproti – tas nav radošuma laiks.

 

Tomēr rakstījāt?

Diezgan spēcīgi rakstīju, bet vasarā, kad likās, ka Ķīnas mēris beidzies, es nerakstīju neko un šausmīgi pārdzīvoju, ka neko nevaru uzrakstīt. Sapratu, ka esmu iestrēgusi. Novembrī man bija iespēja trīs nedēļas būt Norvēģijā. Tur atkal – līdz ar sēņu sezonu – atsāku rakstīt. Norvēģi sēnes vispār nevāc, viņi tās nepazīst, neēd, baidās no sēnēm, bet es salasīju tik daudz, cik visā savā mūžā Latvijā nebiju salasījusi.

Šēru mežos to bija ka biezs, es lasīju un cienāju savus norvēģu draugus, ēdu pati… Kad atgriezos, jau zināju, ka man jāaizbrauc arī uz Ērgļiem, kur man ir draugi. Pateicoties viņiem, arī iepriekš tiku pāri lielai savas dzīves krīzei. Es šos cilvēkus neatklāšu – bet zināju, ka romānu veltīšu viņiem.

Decembrī grāmatu mājās pabeidzu. Esmu ļoti priecīga, ka man izdevās. Tas nebija viegls uzdevums – pēc “Mātes piena” kaut ko rakstīt tālāk. Es zināju, ka šī grāmata stilistiski sasauksies ar “Dzīves svinēšanu”, ko uzrakstīju pirms vairāk nekā divdesmit pieciem gadiem. Bet nezināju, kā viss saliksies, kā būs, vai uzrunās. Nojautu, ka emocionāli tā varētu cilvēkus uzrunāt, jo rakstot no emocijām neslēpos, kaut gan tā nav autobiogrāfiska grāmata. Nav tā kā ar “Mātes pienu”, par kuru varu pateikt – jā, tas ir autobiogrāfisks darbs.

Mazlietiņ gan baidījos – par to, ka esmu romānā ielikusi visu savu rakstniecības un valodniecības pieredzi, visu, ko esmu guvusi no rakstniekiem, kurus uzskatu par saviem skolotājiem. Kad parādījās pirmās recenzijas, tās bija gan par emocijām, gan par faktoloģisko literatūras un zināšanu bāzi, kas grāmatā ielikta, un es biju priecīga, ka tas ir pamanīts.

 

Esat apmierināta ar rezultātu? Ar visu, grāmatas māksliniecisko noformējumu ieskaitot?

Es vispār nezināju, kā grāmata izskatīsies. Zināju, ka grāmatu vizuāli veidos Aivars Vilipsons un Katrīna Vasiļevska, bet ne vāku, ne salikumu neredzēju. Viņi bija izdomājuši vizuāli pilnīgi savu stāstu, un es to redzu kā vienotu darbu.

 

Man ļoti patīk apdrukātās puscaurspīdīgās lappuses starp attēliem – tik asprātīga, eleganta ideja!

Bet jūs pamēģiniet izslēgt gaismu – tām tumsā ir jāmirdz. Vismaz māk­sliniece Katrīna tā apgalvo, neesmu vēl pārbaudījusi.

 

Šai grāmatai upurējāt savu politisko karjeru.

Jā, Latvijas politikā esmu bijusi tieši vienu dienu. Bet es neko neesmu upurējusi, esmu ieguvusi brīvību – es rakstīšu tālāk. Esmu sapratusi, ka varu ļoti labi gatavot ēst, ļoti brīnišķīgi lasīt sēnes, rakstīt scenārijus, grāmatas, varu labi dziedāt, bet politika… Kā mani labi draugi teica – viņi jau pat neļāva tev tur ieiet, kad viņi tevi jau aizslaucīja! Tas ir kaut kas tik ļoti pretējs manai iekšējai būtībai, visi šie kompromisi, tāpēc es iešļūcu un aizmirdzēju prom. Tur jābūt cita tipa cilvēkam.

 

Jūs jūtaties savā vietā Latvijas Literatūras gada balvas LALIGABA ekspertu komisijā?

Esmu tur pirmo reizi, man bija ļoti interesanti strādāt. Daina Sirmā, Ilmārs Šlāpins, Raimonds Ķirķis, Inga Mežaraupe un pārējie komisijas locekļi ir superīgi cilvēki, katrs no viņiem ir profesionālis savā jomā. Kāds būs iznākums, es nemaz vēl nezinu, mēs savu darbu jau esam pabeiguši, jāgaida, kas tiks paziņots 30. aprīlī.

Protams, žūrijas lēmumi tiek apstrīdēti, vienam patīk, vienam ne, es atvainojos – lokālā kūts skandāla gaismā… Tas man bija pārsteigums, ka iesaistījās arī Andra Manfelde, kuras literāros darbus un ne visai vieglo radošo ceļu es ļoti cienu. Profesionālajā vidē tā nedrīkst darīt! Runa ir par cieņu, par pašcieņu – nebrēkt skaļi, ka tie tavi kolēģi, kas izgājuši caur šo sietu, ir tādi un šitādi! Un vēl vazāt viņu privāto dzīvi feisbukā! Tie cilvēki no profesionālās vides, kuri iesaistījās, ļoti labi zina, kas iesūta darbus balvai, kādos līmeņos un cik stadijās notiek vētīšana!

Ir viena ļoti izteikti latviska lieta. Kurš tad noskauda Rainim Nobela prēmiju? Ne jau prēmijas piešķīrēji, bet paši latvieši. Nobela komiteja gaidīja pieteikumu, bet latvieši Raini nenominēja. No tā mums jātiek vaļā.

 

Nākamgad rakstniekam Dzintaram Sodumam, kurš jums bija ļoti tuvs cilvēks, būs simt gadu jubileja. Vai jūs kā viņa skolniece šajā sakarā kaut ko plānojat, vai arī par to ir par agru runāt, jo pandēmijas dēļ neko skaidri nevar saprast?

SAISTĪTIE RAKSTI

Runājot par balvām, visus septiņus gadus esmu Dzintara Soduma balvas žūrijā, un arī šogad 13. maijā, kad Dzintaram būtu dzimšanas diena, tā tiks pasniegta. Tā ir sakritība, bet 30. aprīlī mēs Ikšķiles domē lemjam par balvas piešķiršanu! Žūrijā esam pieci – Roalds ­Dobrovenskis, Liega Piešiņa, Artūrs Hansons, Dace Jansone un es. Līdzīgi kā LALIGABA, arī mums notika vētīšanas.

Tieši ieminējāmies arī par to, ka pagājušajā gadā Soduma balvas pasniegšana 13. maijā bija pirmais oficiāli atļautais kultūras pasākums pēc izolācijas. Šogad būsim desmit cilvēki ārtelpā, visticamāk, pie Ikšķiles kultūras nama, bet mēs turam īkšķus, ka nākamgad… Nākamgad! Tad gan mēs rīkosim Soduma festivālu! Mana doma ir tāda, ka tad Ikšķilē ir jāsabrauc visiem latviešu rakstniekiem, tulkotājiem, visām paaudzēm, jālasa Soduma darbi, savi darbi. Tas nebūtu nekas akadēmisks, tas varētu būt pie Daugavas, brīvā formā…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 49
21 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 113
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Ieklausies tajā, ko tev saka tavi draugi! Horoskopi 16.maijs 1
13 stundas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Šonedēļ dosi priekšroku vienatnei vai attiecībām ar pašiem tuvākajiem! Horoskopi no 17. līdz 23. maijam
11 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
“Lielākais drauds ir mutācijas, kas rodas tādās vietās kā Indija!” Rēvalds par maigo kovidu un vakcīnu efektivitāti pret jaunajiem Covid-19 veidiem 25
12 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Veicot vairāku lielveikalu stāvvietu apsekošanu, konstatēts, ka tās ir par šauru. Cik ilgi vēl skrambāsim savas un kaimiņu durvis?
13 stundas
LA
LA.LV
Medības
Vilku sāga turpinās! Meža kamerā uzfilmēts, kā sivēnmāte aizstāv sivēnus, kad uzbrūk vilki 15
14 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Ziņas
“Viņš ir pierādījums tam, ka Latvija nav maza valsts!” Profesors Grēns, kurš trīsreiz atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa
17 stundas
LE
LETA
Uncategorized
Ķekavas novada pašvaldība pieteiksies uz valsts līdzfinansējumu veloceliņa izbūvei gar Bauskas šoseju 2
22:48
LE
LETA
Ziņas
“Varbūt vajag vairāk līderības no premjera puses?” Pūce domā, ka Kariņš valdībā varētu izrādīt lielāku drosmi 5
22:21
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Iepirkumu uzraudzības birojs pārbaudīs iepirkumus saistībā ar Jēkabpils domnieka Gavrilova būvuzņēmumu
21:57
LA
LA.LV
Ziņas
Latviete Telavivā nofilmē baisu skatu un ziņo par kāda vīrieša nāvi 29
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šovasar ieviesīs maksu par iebraukšanu bijušajā padomju armijas raķešu bāzē Zeltiņu pagastā 22
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Zināms, kā izskatīsies Samantas Tīnas uzstāšanās “Eirovīzijas” dziesmu konkursā 12
17 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Varbūt vajag vairāk līderības no premjera puses?” Pūce domā, ka Kariņš valdībā varētu izrādīt lielāku drosmi 5
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas hokeja izlase arī otrajā pārbaudes spēlē pret Šveici piedzīvo zaudējumu
11 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu dziedātāja Aminata publisko foto, kurā redzama ģērbusies tikai džinsos un zābakos 49
21 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Ziņas
Muzeju nakts – citā realitātē: attālināti un brīvdabā, apmeklējot individuāli un ievērojot distancēšanos 2
21 stundas
LE
LETA
Ziņas
Paziņo, kur visvairāk ar Covid-19 sasirgušo 6
14 stundas
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Meli un maldināšana par Covid-19 un pret to attīstītajām vakcīnām noteikti apdraud cilvēku dzīvību
15 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā gaidāma migla un lietus mākoņi 1
17 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Stāsti
“Sen jau tas bija jādara!” Rīdziniece Sanija jau astoņu gadus cīnās par iekļūšanu mājās
19 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Tie ir spermas donori!”: Uģis Kuģis skarbi izsakās par vīriešiem, kas neaudzina savus bērnus 19
20 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
“Man daudzreiz ir teikts, ka atšķiros no itāļiem!” Latviete Itālijā – Marija Džūlija da Sakko
15 stundas
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pavasaros mūs grūti mierā noturēt!” Rucava-Dundaga-Jaunpils: dodamies!
18 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Viņas pacientiem jāparaksta īpaši sagatavots dokuments. Ārste iesaka pret vakcinēšanos izturēties ļoti nopietni un ziņot par blakusparādībām 62
20 stundas
PA
Pēteris Apinis
Laukos
“Šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv, bērniem psihomotori traucējumi!” Pēteris Apinis par pesticīdiem un postu, ko tie nodara dabai un cilvēkam 113
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Kurā novadā visvairāk inficēto? Publicē karti ar visām pašvaldībam 4
21 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Viņķele: “Latvijā visus nevakcinētos sauc par nozombētiem vakcīnidiotiem, bet nedrīkst jaukt piesardzīgos ar “antivakseriem”! 307
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Sofija, Taiga, Arita un Airita 1
23 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Cerīgais jūnijs, kad varēs nevilkt maskas un doties uz koncertiem! Pavļuts brīdina, ka jāgatavojas revakcinācijai 106
2 dienas
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Vardarbības pereklis vai civilizācijas pēdējais bastions? 120
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs intervijā paziņo, ka, dzīvojot britu karaliskajā ģimenē, esot juties kā “dzīvnieks zooloģiskajā dārzā” 38
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 15. līdz 21. maijam: kādas vēlmes piepildīsies
1 diena
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Šonedēļ dosi priekšroku vienatnei vai attiecībām ar pašiem tuvākajiem! Horoskopi no 17. līdz 23. maijam
11 stundas