“Vienotība” atkal piepūtusies liela un resna, bet “Saskaņa” – kā palātā gulošs vājinieks. Egila Līcīša feļetons 69
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lasītāji atminēsies, kādā stāvoklī “Vienotība” pagājušoreiz devās uz Saeimas vēlēšanām. Agrāk varenā varas partija izskatījās tieši tik veca, pārkaļķojusies un slima, kāda arī bija, un reti kurais ticēja, ka tai izdosies pārvelties pāri piecu procentu latiņai.
Tas bija atteikšanās no iepriekšējiem vadoņiem un vadonēm un bijušo līderu (Arta Pabrika) atšķelšanās laiks. Līdzjūtīgākie piekritēji jau sagatavoja mīkstāku pagalvi smagam nokausētās organizācijas kritienam.
Tomēr, pateicoties cilvēkiem, kas vājuma brīdī nezaudēja galvu un pareizu elpošanu (pirmām kārtām jāmin Edgars Rinkēvičs), “Vienotība” tika pāri grūtībām un gaišā cilvēka Krišjāņa Kariņa vadībā atsāka augšupeju, sasniedzot reitinga maksimumu īsi pirms 14. Saeimas vēlēšanām.
Iepriekšējo reizi nobalsojuši par jaunpienācējiem spēkiem, latvieši attapās, ka istabā ir tikai viens pieaugušais ar sajēgu un saprašanu par notiekošo, kamēr jaunuļi skraida īsbiksēs, demolēdami un ārdīdami.
Un 6% balsotāju atbalstītās “Vienotības” rekvizīti – pieredze, mērenība, ieturētība un vadītprasme – izrādījās ļoti noderīgi.
Pēc četriem gadiem “Vienotība” atkal piepūtusies liela un resna. Vēlētāju pieaugums, mazākais, divkāršosies. Tai jāraizējas vien par to, kā nepalikt smagnējai un kūtrai savā reaģēšanas un darītspējā un lai biedri netiek par pašlabuma meklētājiem.
Kā no Amerikas signalizē bijušais “Vienotības” atbalstītājs, elektrotehnikas preču biznesmenis Jānis Bergs – kur biedriem vara un karjera kļūst par pašmērķi līdz pakāpei, kur vairs nav iespējams atšķirt stabilitāti no stagnācijas.
Cits ilggadēji vēlēšanās uzvarošais spēks – “Saskaņa” – uz 13. Saeimu startēja, esot pie stiprākas veselības un daudz sārtvaidzīgāks par bālajiem konkurentiem no “Vienotības”.
Neteiksim, ka akurāt tik spēcīgi kā ziedu laikos pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad saskaņieši bija dažus centimetrus, pat milimetrus no iešanas valdības sastāvā, tomēr sev “likumīgi pienākošos” krievvalodīgo elektorātu 2018. gadā ieceļotāju partija pievāca.
Ak vai, kāds nelāgs skats atklājas uz šodienas “Saskaņu”!
Kā ienākot palātā pie guloša vājnieka, kurš knapi dvašo pie zālēm, pulverīšiem un tinktūrām nokrauta naktsgaldiņa, kur telpā ožas pēc sirdsdarbības uzlabotāja validola un naftalīna, bet gaisā jaužas vecuma marasms un senilitāte.
Vēlētāji, kas agrāk bij Ušakovam – Urbanovičam apkārt kā mūris, vīlušies par partijas kā mašīnas darba efektivitāti, sameklējuši sev jaunus elkus vai sapratuši, ka no nokaltuša koka bagātīgu plūmju ražu nenovākt, pa lielai daļai atmetuši balsošanai ar roku, izvēloties miegainību un neitralitāti politiskajos procesos.
Pēc netraucētas ilgdzīvošanas lepnas vienvadības vēlēšanu sistēmā ar rūpīgi audzinātu cittautiešu elektorātu “Saskaņa” kļuvusi bezzobaina, atstājusi ieņemtās krievu aizstāvju un tieces uz Maskavu pozīcijas.
Tagad tai jālaipo, cīnoties ar konkurējošām firmām par krievu balsīm. Esot pie siles Rīgas domē, pietika, lai apmaksātu un brangi pabarotu partijas priekšpulku un līdzskrējējus, bet nu ienākumu, līdz ar to saskaņiešu dzīvības avots ir zudis uz visiem laikiem.
Nespēkā nolaižas rokas, raugoties, kā svoloči un iznireļi, nodevēji no pašu rindām pārņem sagatavoto vēlētāju slāni, tāpat kā barbari sagrautu un ieņemtu Romas impērijas vaļņus.
Kareivīgās putinistu masas skaitā ievērojami mazinājušās, tomēr atradušas citus favorītus, nopilinot “Saskaņai” tik dažas lāses no kādreizējo mīlestības apliecinājumu straumes, ko saņēma senie dižvadoņi Jānis un Nils Valerjevičs.
Sarakstam nepalīdzēs ne Maira Brieža, ne tamlīdzīgu Vijas Artmanes izmēra figūru klātbūtne. Vairs nav tālu no pilnīga “Saskaņas” kaput, un tas arī būtu ērtākais risinājums turpmākai politiskā spēka pastāvēšanai – krampji, lēkmes, panika, agonija, nāvīte.
Un sekojoša izvadīšana, sērojošiem piederīgajiem iepurinot simtu gramus “Stoličnaja” degvīnīša klusā kapu kalniņā.
Tomēr šajā priekšvēlēšanu kampaņā noskaidrota kāda dīvaina lieta. Nevienai no vadošajām partijām Latvijā (izņemot “Attīstībai/Par”) neesot darbības programmas! Proti, nav sagatavots pilnvērtīgs dokuments, kur punktu pa punktam tiek atklāti lietišķi iezīmētie sasniedzamie mērķi, proklamēta ideoloģiskā ievirze, garīgās vēlmes un vērtības, kādas būtu attiecīgā politiskā spēka komplektācijā.
Tas ir liels apkaunojums.
Par ko partijnieki saņem finansējumu no valsts budžeta, ja nevīžo pat izstrādāt savas organizācijas programmatiskos materiālus! Tad nebrīnīsimies, ka valsts tiek stūrēta šķībi, greizi un nereti pagalam aplamā virzienā.
