Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: 16. marta kaislības – ļoti daudzu cilvēku apziņa ir iestrēgusi pagātnē un neļauj viņiem pieaugt1


Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Rīgas Jaunā teātra izcilo monoizrādi “Vectēvs” ar Vili Daudziņu galvenajā lomā es pirms vairākiem gadiem redzēju teātrī. Kad nesen to noskatījos arī LTV, sapratu – tā ik pēc laika ir jārāda atkārtoti, jo vēsture atkārtojas.

Paradokss – jo tālāk pagātnē nogrimst kādi notikumi, jo lielāka iespēja, ka tie uznirs nākotnē. Cilvēkā snaudošās dziņas, ko miera laikā iegrožo rakstītie un nerakstītie likumi, karš vienmēr parauj vaļā.

Bet vēl lielāks paradokss – karā uzvarētāju īstenībā nav. Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka ir. Karš ar tā neaprēķināmajiem zaudējumiem cilvēku dzimumu ik reizi atmet atpakaļ attīstībā.

Ap 16. martu ik gadu notiekošās politiskās kaislības liecina – ļoti daudzu cilvēku apziņa, neskatoties uz viņu cienījamo vecumu, joprojām ir iestrēgusi pagātnē un neļauj viņiem pieaugt.

Ar šo nespēju, sava veida invaliditāti, prasmīgi manipulē visu nokrāsu politiķi.

Vieniem tautas traģiskā vēsture ir tikai maiņas nauda globālajā tirgū, citiem tā noder savu ambīciju apmierināšanai un politiskās karjeras veidošanai.

Tāpēc arī šodien fizisko vai verbālo cīņu troksnis pasaulē neapklust ne uz mirkli, kaut gan bieži nav pat saprotams, kas ar ko un par ko īsti karo.

Pirmā iepazīšanās ar vēsturi sākas ģimenē un skolā. Droši vien nevienos laikos nav bijis viegli vēsturi skaidrot tiem, kas nav bijuši nedz notikumu dalībnieki, nedz aculiecinieki.

Lai atceramies pirmos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad šķita – vajag tikai atklāt ilgi slēpto patiesību par padomju laiku un Otro pasaules karu, un viss nostāsies savās vietās.

Neiedomājāmies, ka Padomju Savienība bija tāds tautu pārkausēšanas katls, kas izmainīja daudzu cilvēku apziņu pat gēnu līmenī, un katras nākamās paaudzes izpratnes veidošanā būs jāiegulda milzīgs darbs, izmantojot gan tradicionālos mācību līdzekļus, gan arī jaunākās tehnoloģijas.

Tieši jaunās tehnoloģijas un agrāk nepieredzēts dzīves ātrums biezās grāmatas par vēsturi aizvirza aizvien tālākā plānā.

Tāpēc skolai būs nemitīgi jāmeklē jaunas uzrunas formas, kas emociju un faktu ziņā atgādinātu augstas koncentrācijas izvilkumu un atmiņā iekostos uz ilgu laiku.

Tāda teātra izrāde kā “Vectēvs” vai filma “Dvēseļu putenis” sasniedz jebkura vecuma adresātu.

Saistītie raksti

Šajā ziņā līdzīga ir arī Annas Velēdas Žīgures grāmata “Mūsu tautas gaita”, kas aptver laika posmu no 1914. līdz 2018. gadam.

Notikumu dalībnieku atmiņu uzzibsnījumi līdzinās gadsimta hronikas stopkadriem. Runājot ar bērniem par vēsturi, šī grāmata varētu kļūt par vērtīgu palīgmateriālu gan vecākiem, gan skolotājiem, jo pieaugt var, tikai apzinoties.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Lietuvas uzņēmums, ar kuru lauza līgumu, tomēr vēlreiz cer tikt pie iespējas remontēt Deglava tiltu
1 diena
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
“LA” aptauja: Vai ārkārtas situācijā, kad noteikti pulcēšanās ierobežojumi, ļaudis apmeklē baznīcu?
1 diena
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Žēl, ka izlaiduma nebija, bet tagad visi ceļi vaļā! Topošie studenti dalās sapņos
1 diena

Lasītākie

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Ministrs Edgars Rinkēvičs: Ir izgudrota velnišķīga aplikācija, kas izsekos visu, ko darām un nedarām
15 minūtes
IB
Ivars Bušmanis
Ekonomika
“Pandēmija parādīja, ka attīstāmies nepareizi.” Intervija ar Arni Putniņu
24 minūtes
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Kā tad tās riepas deldējam?
12 minūtes
LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums. Izcēlās Garkalne
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Juris Lorencs: Dzīve pēc ārkārtējā stāvokļa atcelšanas būs vien normalitātes ilūzija
1 stunda