“Novecot nav viegli!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Biju jau sataisījusies rakstīt par to, kā rudens vakari arvien tumšāki kļūst, kad izdzirdu filmā frāzi “novecot nav viegli”. Sapratu, ka tā ir mana sajūta, ar ko gribu dalīties. Vienlaikus pasakot, ka tas ir nenovēršami un mans un katra uzdevums šo procesu ir uztvert kā pašsaprotamu. Un darīt visu, lai tas būtu pēc iespējas patīkamāks. Galvenais – neskatīties spogulī un nepārdzīvot par jaunām grumbām un netērēt visu savu brīvo laiku uztraucoties vai histēriski cenšoties nenovecot.
Kad man palika 55, “Kool” degvielas uzpildes stacijā saņēmu senioru karti un ņēmos ap šo faktu ilgi. Jo man šķita, ka senioru kartes kaut kad vēlāk sāk krāties makā. Bet ja jau man tādu iedeva, tad sapratu – jāsāk gatavoties un jānoskaņo sevi skaistai novecošanai.
To, ka ne ķermenis, ne spēks nav agrākie, ik pa laikam pamanu. Sirmas matu šķipsnas gan parādījās jau senāk, bet ne vecuma dēļ, kā mana frizierīte teica: “Kāds tevi no iekšas mēģinājis saēst.” Par grūtību trūkumu savā dzīvē sūdzēties nevaru, tāpēc varu vien priecāties, ka tā iegūtu sirmo šķipsnu ir maz un ja pat tās būtu vairumā, maniem īsajiem matiem piestāvētu.
Katru reizi, kad pienāk paziņojums par valsts apmaksātu skrīningu kādam no vēžiem, mazliet gan krītu panikā, kā jau visi. Un atceros, cik labi bija, kad pie ārsta bija jādodas vien ikgadējās analīzes veikt.
Bet arī šis jāpieņem kā norma – atnāca uzaicinājums – jāiet pārbaudīties un tad nedaudz trīcošu sirdi jāgaida atbildes. Līdz šim viss kārtībā, un uz to arī ceru turpmāk.
Ballēt līdz rītam vairs nav spēka un arī vēlēšanās. Gadiem uzkrātā pieredze saka, ka svarīgi ir izgulēties, lai svaigu galvu un svaigiem spēkiem darītu darbus nevis visu dienu miegotos. Agrāk tas nebija šķērslis. Tagad ir.
Agrāk šķērslis arī nebija skraidīšana pliku galvu ziemā, pēdējos gados ievēroju, ka gribas siltāk – arī vilnas zeķes pie kamīna. Basām kājām pa sniegu gan atļaujos, bet izvērtēju, ko man saka priekšā pašas organisms. Un ir reizes, kad tas iesaka uzvilkt zābakus. Tāpat kā tas, ka tagad biežāk nekā agrāk iesaka nelīst aukstā ūdenī, ja vien skaidri nezinu, ka man to vajag.
Ko man saka spogulis? Pagaidām es sev patīku. Redzu krunciņas un grumbiņas, bet pieņemu tās kā savas draudzenes un sadzīvoju.
Atceros, ka pēc aiziešanas no politikas izskatījos tik sagurusi un pašai tad šķita, ka esmu neglīta, tāpēc aizdevos uz skaistuma klīniku pie dakteres. Bez īpašas sarunas paziņoju, ka man sejai vajag nostiept ādu, lai nekarājas.
Manos 40 tā tiešām karājās, jo savam augumam biju netipiski vāja. Protams, no slodzes. Daktere toreiz teica: “Aizej un kārtīgi un ilgi izgulies, tad aprunāsimies.” Aizgāju izgulēties un tagad – pēc 14 gadiem – pašas acīs izskatos daudz labāk nekā toreiz. Vai es gribētu to ādu nostiept vēlāk? Skaidri zinu, ka nē. Tā ir mana pārliecība, ka gribu novecot dabiski. Kopjot sevi, bet neko nemēģinot mākslīgi saglābt. Tā ka apkārtējiem būs jāsamierinās ar manām krunkām, kas nāks vien klāt, ne ies mazumā.
Pirms dažiem gadiem man sāka sāpēt papēdis. Tik traki, ka nevarēju to pielikt pie zemes, staigāju uz pirkstgaliem. Izrādījās, ka mani ir izaudzis “piesis”. Kas notiek noteiktā vecumā. Ne ar visiem, bet ar mani, visticamāk, jo spēlēju tenisu un pēc pārtraukuma pēdai bija par lielu slodze. Gadu tenisu es izlaidu. Tieši gadu sadzīvoju ar “piesi”, ar kuru īsti neko arī nevar izdarīt, sāpes vienkārši lēnām pāriet – citam ātrāk, citam vēlāk.
Tenisu es spēlēju un spēlēšu arī turpmāk. Tas ir mans veids kā kustēties, jo vingrot man būtu garlaicīgi. Nekustēties nozīmētu iesūnot, tāpēc teniss ir mana kustība. Protams, tas jādara uzmanīgāk nekā jaunībā. Reiz nepietiekmi iesildījos un sagriezu celi, kas atkal kādu laiku liedza spēlēt, bet tagad nekautrējos uzlikt ortozi un iet ar to laukumā, nodrošinoties, ka nesāpēs. Tāpat kā nekautrējos no pulksteņa, kurš mēra sirdsritmu, jo atkal pašas pieredze. Kad man tā nebija, es pārspīlēju un riskēju samocīt sirdi, laicīgi sapratu, ka sirds jāpieskata.
Esmu kļuvusi emocionālāka nekā agrāk. Iespējams, tas gan varbūt nav saistīts ar novecošanu. Agrāk vienkārši nebija laika ieklausīties ne savās, ne citu emocijās. Bija jāskrien. Un bija jābūt stiprai.
Tagad varu atļauties skriet un varu atļauties neskriet. To gan novērtēju, ka varu atļauties būt daudz neatkarīgāka nekā agrāk. Ar laiku saprotu, kas ir svarīgi un kas ne, atmetot lieko. Ieskaitot cilvēkus, kas sāpina un izmanto. Tos vienkārši izslēdzu no savas dzīves, paturot tos, ko vēlos paturēt. Un atļaujos teikt viņiem labas lietas, agrāk laikam kautrētos. Tagad zinu, ka nedrīkst neko atstāt nepateiktu vai neizdarītu. Un zinu, ka dzīve jādzīvo, neko neatliekot.
Ja agrāk šķita, ka visa dzīve priekšā, tad tagad es saku tāpat, bet skumji smaidot. Lielākā dzīves daļa ir aiz muguras. Atlikušo es vēlos nodzīvot, neuztraucoties par novecošanu, bet priecājoties par priekšrocībām, ko sniedz gadi. Izmantojot pieredzi, ko man tie dod un pavadot laiku kvalitatīvi un kopā ar tiem, ar ko vēlos.
Novecot nav viegli, bet tas ir skaisti, ja zini, kā to gribi darīt. Nedomājot par to, ko padomās citi, vien par to, kā pašai patīk.
