Vaikule palīdz slaucīt lapas, bet Kambala pērk “čīzīšus”: cilvēki dalās stāstos par Latvijas slavenībām 0
Lai arī sociālo tīklu ienākšana mūsu ikdienā ir mazinājusi plaisu starp sabiedrībā zināmiem cilvēkiem un viņu sekotājiem, tikšanās ar slavenībām daudziem joprojām kļūst par īpašu notikumu, ko atceras vēl gadiem ilgi. Sociālo mediju platformā “Threads” cilvēki sākuši dalīties gan sirsnīgās, gan ne tik patīkamās satikšanās reizēs ar Latvijas slavenībām.
Diskusiju aizsāka Adrija, jautājot: “Vai jums kādreiz bijusi nepatīkama tikšanās ar kādu latviešu slavenību? Kas notika un kādu iespaidu tas atstāja?”
Komentāru sadaļā ātri vien parādījās desmitiem stāstu, sākot no ļoti cilvēcīgām un siltām tikšanās reizēm līdz situācijām, kas atstājušas rūgtu pēcgaršu.
Īpaši daudz labu vārdu cilvēki veltījuši Laimai Vaikulei.
“Redzēju, ka komentāros pavīdēja arī labi vārdi par Laimu Vaikuli. Pievienojos. Viņa ir ļoti jauks, vienkāršs cilvēks! Mēs ar vienu draugu bieži braucam uz koncertiem gan Latvijā, gan Lietuvā.
Ir vairākas reizes sanācis aiziet aizkulisēs – iedot ziedus un nobildēties. Pēdējā reize bija Kauņā. Pagaidījām pie viņas telpas. Iznāca sporta tērpā, ar kеponu galvā un koliņu rokās. Tik vienkārša, tik cilvēcīga un pozitīva,” raksta Elizabete.
Arī citi dalījās līdzīgos iespaidos.
“Labas atmiņas par Laimu Vaikuli, Olgu Pugačovu un Galkinu. Neko sliktu nevaru pateikt, bija ļoti atsaucīgi cilvēki. Laimas Vaikules suņus sanāca regulāri staidzināt. Vienreiz palīdzēja kolēģim slaucīt lapas no terases, kamēr tas nesa ūdeni sunim.”
Pozitīvus vārdus cilvēki veltīja arī Laurim Reinikam.
“Bija patīkama sadarbība ar Lauri Reiniku. Profesionāls, punktuāls, darbu, kas bija sarunāts, veica izcili.”
Tāpat vairāki komentētāji slavēja Intaru Busuli, Markusu Rivu, Samantu Tīnu un Baibu Sipenieci-Gavari.
“Labākie iespaidi – Intars Busulis (vienmēr sirsnīgas sarunas un sapratne), Markuss Riva un Roberto (vienmēr nosmējāmies līdz asarām, kad vēl strādāju kafejnīcā Jūrmalā), Reinis Sējāns – dievinu. Cilvēks ar lielo C! Ar Samantu Tīnu kopā studējām, labs cilvēks!”
Kāda cita lietotāja atcerējās savu pirmo interviju ar Baibu Sipenieci-Gavari.
“Mana pirmā lielā klātienes intervija kā jaunai žurnālistei, vēl skolniecei. Man bija drausmīgs uztraukums. Un viņa to redzēja, bija ļoti saprotoša un vienkārši forša. Un tad vēl atceros no viņas: “Droši sēdies man tuvāk! Es nekodīšu!””
Neiztikt arī bez kurioziem un smieklīgiem atgadījumiem. Viens no spilgtākajiem stāstiem bija par Andri Kiviču.
“Vecrīgas “Klondaikā” ballējāmies ar “Erasmus” studentu no Spānijas. Pie blakus galdiņa bija iedzēris Kivičs ar kādu savu kolēģi, kuram jau bija manāms kauns par Kiviča uzvedību.
Pēc kāda laika spānis man jautāja: “Who the hell is that guy?” (Kas tas par džeku?) Uz ko Kivičs pilnā pārliecībā atbildēja: “I am local superstar.” (Es esmu vietējā superzvaigzne.) Kopš tā brīža nevaru viņu uztvert nopietni.”
Tikmēr kāds cits komentētājs ar smaidu atcerējās tikšanos ar Kasparu Kambalu.
“Pirms padsmit gadiem Kambala man nopirka 5 “čīzīšus”, jo agri no rīta Vecrīgā palaidu savā vietā rindā, kurā bija 30+ cilvēki, uz “Mcdonaldu”.”
Tomēr ne visi stāsti bija pozitīvi.
“Kādu laiku atpakaļ, H&M, pie manis pienāca viena latviešu “slavenība” un pajautāja vai mums veikalā ir cits izmērs. Lieki piebilst, ka es tur nestrādāju, bet tā augstprātīgā attieksme bija nožēlojama,” raksta kāda lietotāja.
Savukārt cita komentētāja dalījās pieredzē par Olgu Rajecku.
“Agrāk strādāju kafejnīcā, kur apkalpoju Olgu Rajecku un viņa bija tik nelaipna, ka joprojām, pēc padsmit gadiem, ja kaut kur viņu ieraugu, slēdzu citu kanālu un principā neklausos nevienu dziesmu, kuru izpilda viņa.”
Vairāki cilvēki atzina, ka tieši nejaušās ikdienas situācijās vislabāk atklājas cilvēka raksturs, nevis uz skatuves vai televīzijā, bet brīžos, kad kameras ir izslēgtas.
Un, kā redzams komentāros, daudziem tieši šīs nejaušās tikšanās palikušas atmiņā visilgāk.
