Patiesību ir daudz. Intervija ar plastikas un roku ķirurģi Lauru Loginu 0
Pirkstu viņa pacientam pirmoreiz piešuva, kad pašai bija tikai divdesmit četri, vēl pēc diviem darba gadiem Plastikas un mikroķirurģijas centrā replantēja roku. Bet pats būtiskākais, ko atklāj ieraksti plastikas un rokas ķirurģes, medicīnas zinātņu doktores Lauras Loginas CV, ir izsakāms īsi – apskaužama mērķtiecība.
– Esat viena no septiņām Latvijas plastikas ķirurģēm. Ielauzusies vai laipni uzņemta šajā tradicionāli vīriešu lauciņā?
– Drīzāk – ielauzusies, šī specialitāte agrāk pie mums nenoliedzami bija vīriešu teritorija. Viņi ir toleranti, izturas iecietīgi, bet sacīt, ka vienmēr būtu priecīgi savā vidē uzņemt sievieti – tā gan nav. Un ja nu vēl kolēģe spēj darīt to pašu, ko viņi, vai, nedod Dievs, kaut ko paveic labāk… Tad ir pavisam traki!
Mikroķirurģijas centrā Gaiļezerā sāku voluntēt pēdējos divos studiju gados. Dakteris Aldis Dalmatovs, ko varu saukt par savu pirmo skolotāju specialitātē, bija ļoti pretimnākošs, aicināja un ļāva kā voluntierei nākt uz nodaļu, vērot operācijas. Sapņoju, ka varbūt varētu rasties iespēja tur strādāt, tomēr ļoti klusiņām, jo reālistiski tas nešķita. Necerēju, ka centra kolektīvs būs ar mieru pieļaut šādu iespējamību, tolaik tā vadības attieksme bija – sievietēm nu gan šeit nav ko darīt.
Biju pirmā ķirurģe sieviete, ko pieņēma darbā Plastikas un mikroķirurģijas centrā, bet sākumā mani tur neviens īpaši nopietni vērā neņēma – nu, nāk te tāda meitenīte…
– Bijāt stūrgalvīga?
– Kad pabeidzu Rīgas Stradiņa universitāti, iestājos vispārīgās ķirurģijas rezidentūrā. Taču nebiju pārliecināta, ka gribētu specializēties vēdera dobuma operācijās. Ne tāpēc, ka nepatiktu – tas nebija mans aicinājums. Mani interesēja arī neiroloģija, tomēr ne tik ļoti, lai ietu šajā virzienā. Paralēli bija dežūras Centrā, kur pamazām ļāva sākt kaut ko darīt pašai.
Biju divus gadus nodzīvojusi pa operāciju zāli, un tad ir grūti no šīs narkotikas at- teikties. Kad tiku aicināta strādāt Mikro ķirurģijas centrā, tomēr jutos nedaudz pārsteigta – biju to gribējusi, tomēr necerēju, ka tā notiks.
Pēc tam rezidentūrā apguvu plastikas ķirurģiju. Specializējos rokas ķirurģijā.
– Kas šajā specialitātē ieinteresēja?
– Man bija suns – ļoti skaists, graciozs un gudrs, bet arī diezgan nikns dobermanis.
Gājām ar Duzi uz suņu skolu, bet laikam toreiz par dzīvnieku psiholoģiju vēl nebija tik daudz informācijas. Kādu dienu pastaigas laikā nācās viņu stingrāk paraut nost aiz asās, dzelkšņainās kaklasiksnas, bet suns, varbūt domādams, ka neļauju veikt viņa darbu – sargāt saimnieku, satraukumā uzmetās virsū man. Īkšķis iesprūda uzpurnī starp viņa zobiem.
Kad tas notika, mācījos otrajā kursā. Pirksts bija cietis diezgan pamatīgi – labā roka un īkšķis… nespēju pat parakstīt. Tēvs, ārsts būdams, aizveda mani pie viena speciālista, pie otra, līdz beigās nonācu pie daktera Dalmatova. Viņš, rokas ķirurgs, man pirkstu saglāba. Bija plīsušas saites, atlūzis neliels kaula gabaliņš. Izoperēja, ieģipsēja, bet, kamēr pirksts dzija un pēc ģipša bija stīvs, neielocījies, neviens nesolīja, ka spēšu veikt smalkas darbības. Ilgi bija problēmas, pat bažas, vai varēšu strādāt par ārsti.
Tā sāku pētīt rokas anatomiju, ieinteresējos – un, jo vairāk uzzināju, jo interesantāk šķita. Pirms tam man domas par ķirurģiju nebija, varbūt bez šī incidenta viss būtu noticis citādi. Sākumā jau nemaz nedomāju kļūt par ārsti.
– Kāpēc tā?
– Man rados ir diezgan daudz ārstu, bet uz medicīnu speciāli netiku bīdīta – vairāk interesēja bioloģija, dzīvnieku pasaule, daba. Iestājos Universitātes biologos – tur iestājeksāmenu rezultāti kļuva zināmi ātrāk. Domāju: nu, joka pēc aiziešu arī uz Medicīnas akadēmiju – nekas, ka netikšu, būšu vismaz mēģinājusi. Bet izturēju konkursu arī tur.
– Izrādījās, ka medicīnas studijas nav tik traki grūtas – izturējāt?
– Tā var sacīt!
– Vai sapnis ir piepildījies?
– Kamēr pats neesi strādājis ķirurģijā, liela loma ir arī rozā brillēm: cik viss skaisti un aizraujoši, kā spēsi palīdzēt katram… Vēl nezini, kā ir regulāri strādāt nakts dežūrās, ja gadās komplikācijas pēc operācijām. Tēvs bija gadiem strādājis ātrajā palīdzībā, uz manu vēlmi darboties ķirurģijā skatījās diezgan skeptiski. Un kur nu vēl plastikas un mikroķirurģijā, kas ir augstākā pilotāža. Bet viss kaut kā sakārtojās – pat labāk, nekā varēju cerēt.
– Kas ķirurģijā tik ļoti piesaista – adrenalīns, ko ikreiz izjūt operējot? Nepie- ciešamība izlemt, rīkoties?
– Man tā ir sajūta, kas joprojām pārņem operējot – ka kļūstu par procesa sastāvdaļu, ieeju zālē un aizmirstos: nejūtu laiku, slāpes vai izsalkumu, esmu brīva no domām par kādām sadzīves lietām vai pašas raizēm. Nevis jūtos kā tāds Dievs, kurš izlemj: griezt vai negriezt, ko šūt un kā šūt, bet aizeju no ikdienišķā, un nozīme ir tikai manām zināšanām un prasmēm. Protams, tas prasa milzīgu koncentrēšanos, rokas trīcēt nedrīkst, ja jāoperē zem mikroskopa. Un, pats galvenais, – jādomā. Ķirurgs jau neoperē tikai ar rokām vien, bet galvenokārt ar smadzenēm!
Otra lieta, kas man patīk – ne no sākuma, bet tagad gan –, ir komunikācija ar pacientu.
Savu darbu uztveru tā: man, ārstei, ir zināšanas, kuru pacientam nav, bet ko viņam par savu problēmu ir nepieciešams zināt. Tāpēc stāstu, ko varam darīt, kāds katram risinājumam var būt iznākums, ar ko jārēķinās. Nekad jau nav tikai viena iespēja, kā palīdzēt, tāpēc jāsaprot – vai, ko, kā darīt?
Nekad jau nepastāv tikai viena patiesība. Viens ir ārsta ieteikums, bet ļoti svarīgs ir paša pacienta viedoklis. Uzskatu, ka gala lēmums – operēt vai ne – ir viņa ziņā.
– Bet, ja neizprot savu stāvokli, nav gatavi sadarboties: te es esmu un ārstējiet?
– Gadās arī tā, taču pašlaik man ir iespēja izvēlēties, vai tādu pacientu ārstēt. Protams, tas nav attiecināms uz akūtām situācijām, kad jāpalīdz neatliekami. Bet citkārt izstāstu savu viedokli un, ja pacients tomēr nav gatavs iesaistīties ārstēšanas procesā, kā tas nepieciešams, es neesmu gatava viņu ārstēt. Jo, neievērojot un nepildot ārsta norādījumus, rezultāta nebūs, mediķis nevar uzņemties pilnu atbildību par iznākumu.
– Tādu izvēles iespēju un brīvību dod tas, ka strādājat privātpraksē?
– Ārsta profesija pašā būtībā ir brīva, taču darbs savā uzņēmumā to nenoliedzami atvieglo. Tas, kurš par medicīnisko palīdzību maksā pats, ir daudz motivētāks darīt visu nepieciešamo un grib saņemt labāko iespējamo. Tad dialogs ir sekmīgāks, cilvēks līdzestīgāks, nevis – man pienākas! – kas daļai ir pirmais arguments, ieejot ārsta kabinetā kādā valsts finansētā medicīnas iestādē. Vai arī apšauba, kāpēc vajadzīgs viens vai otrs izmeklējums, vai tad nevar tāpat ārstēt. Vai – kāpēc jāgaida uz operāciju, ja reiz man tā vajadzīga. Diemžēl valsts apmaksātajā veselības aprūpē pastāvošā sistēma mūs nostādījusi šādā dialogā, kas abām pusēm nav patīkams un kur ārstam nākas runāt ne tikai par ārstēšanu, bet arī par naudu. Privātpraksē šīs attiecības ir skaidras, bez neveiklības, centieniem kaut ko sarunāt, panākt ārpus kārtas vai apejot noteikto kārtību.
Viens no maniem mērķiem, veidojot savu uzņēmumu, – lai ir iespēja pacientam sniegt visu vajadzīgo, pilnā apmērā un uzreiz, kad tas nepieciešams. Turklāt nestrādāju viena – praksē ir ergoterapeits, kas palīdz pacientam tad, ja operācija nav nepieciešama, vai arī atveseļošanās laikā pēc operācijas. Ja vajag ortozi vai kādu citu palīglīdzekli – varam piemeklēt vispiemērotāko, zinot, ka tā ir kvalitatīva un tiešām sniegs vēlamo efektu.
Citādi pacients ir noguris un ārsts neapmierināts – neviens nav vainīgs, bet visi cieš, ja ārstēšana neris, kā būtu vēlams, ja kaut kas tiek iekavēts.
– Izlēmāt un aizgājāt no Mikroķirurģijas centra?
– Centrā nostrādāju deviņus gadus, šajā laikā profesijā ļoti daudz ko iemācījos. Bet pienāk brīdis, kad kāds posms beidzas un saproti, ka jādara kas cits. Gribēju tālāk iet citu ceļu, skatījos pēc savādākām iespējām sevi realizēt. Sava loma bija arī tam, ka sāku just zināmu rutīnu – akūtajā ķirurģijā strādājot, darbs ir vairāk tehnisks: trauma, norauts pirksts, plauksta vai visa roka, ko cenšamies piešūt, replantēt. Protams, ļoti filigrāns ķirurga darbs, bet, kad to paveic, pacients dodas prom. Kas ar viņu notiek tālāk, mums bieži bija grūti vai neiespējami ietekmēt.
Man pietrūka iespējas domāt un risināt pacienta problēmas līdz galam, nevis tikai izglābt traumēto roku.
– Ko īsti darījāt slavenajā Meijo klīnikā?
– Doktora disertācijai biju izvēlējusies smagu un iepriekš nepētītu tēmu. Gadās, ka piešuj atrautu pirkstu, savieno asinsvadus un nervus, pacients ir gados jauns, citu saslimšanu nav, nesmēķē, tomēr tehniski labi piešūtais pirksts paliek zilgans un atmirst, kā saka ķirurgi – noklājas. Ir daudz neskaidrību, neatbildētu jautājumu, kāpēc tā notiek. Kas notiek ar asinsvadiem, mīkstajiem audiem, muskuļiem, ir pētīts, bet kas noris kaulā, kā tas atjaunojas – nezinām.
Gribēju saprast, kas notiek ar kaulu pēc tam, kad replantētajā loceklī atjaunota asinsrite. Sākumā uzdevu jautājumus tēvam – viņš, profesors biomehānikā, zinātnē bija strādājis daudzus gadus, veicis pētniecību par kauliem un mani mudināja – varbūt šī ir joma, kurā jāiet dziļāk un jāmeklē atbildes. Sākot rakstīt disertāciju, viņš man daudz palīdzēja, tāpat citi biomehānikas speciālisti, mans zinātniskā darba vadītājs profesors Dainis Krieviņš. Taču Latvijā šādus mikrovaskulārus pētījumus neviens neveica. Lai saprastu, kā darīt pareizi, jādodas turp, kur ar to nodarbojas.
Pateicoties Zariņa ceļojumu stipendijai, man bija iespēja stažēties Meijo klīnikā Ročesterā, ASV – un tas būtiski izmainīja manu dzīvi un uztveri, palīdzēja skaidri apjaust, ko gribu medicīnā darīt.
ASVpa īstam izpratu, ka ķirurga darbs jau nebeidzas tikai ar operāciju, ar zaudētā locekļa piešūšanu.
Meijo klīnikā izstāstīju par savu interesi. Arī tur šādi pētījumi nav veikti – ir tikai hipotēzes, kas un kā varētu būt. Bet temats viņiem šķita interesants. Man palīdzēja izveidot pētījuma modeli, secību, kas un kā jādara, kas jāpārbauda pētījuma sadaļā ar dzīvniekiem – trušiem. Bez šī pētījuma protokola un modeļa izstrādes replantācijas veikšanai doktora darbu aizstāvēt nemaz nebūtu iespējams. Bet arī tagad, kad pētījums aizstāvēts un iegūts zinātniskais grāds, viss pilnībā šajā jomā, protams, nav skaidrs.
Režīms, pusgadu stažējoties Meijo universitātes klīnikā un zinātniskajā laboratorijā, bija saspringts: pusseptiņos no rīta sākās lekcijas, tāpēc cēlos puspiecos. Varēju uz tām arī neiet, bet lekcijas bija fantastiski interesantas – domātas rezidentiem, bet klausīties nāca un diskusijās piedalījās arī pieredzējuši ārsti un profesori. Pēc tam darbs laboratorijā, ja tiku, gāju uz operāciju zāli skatīties, kā strādā turienes ārsti.
– Vai nestinga kājas, nonākot tik slavenā klīnikā?
– Protams, tas bija liels izaicinājums! Par šo iespēju paldies arī plastikas ķirurgam Uldim Bitem Meijo klīnikā, kurš atbalstījis daudzus Latvijas ārstus, arī mani. Redzēju tādas operācijas, kādas tolaik Latvijā neveica. Gan rokas, sejas un žokļa, gan estētiskajā ķirurģijā, specifiskas operācijas pacientiem ar patoloģisku aptaukošanos…
Taču pats galvenais ieguvums bija iespēja jautāt, kāpēc dara tieši tā un ne citādi, dzirdēt diskusijas un analīzi, ko tas dos. Tas mani fascinēja! Lika apzināties, cik maz vēl zinu, bet arī iezīmēja to virzienu, kurā gribētu iet.
Vakaros līdz astoņiem deviņiem sēdēju bibliotēkā – meklēju literatūru, lai sagatavotu teorētisko pamatojumu savam zinātniskajam darbam. Meijo klīnikas bibliotēkā grāmatu krājums ir fantastisks, pusgadu lasīju, cik vien spēju. Nez vai kādreiz vēl radīsies iespēja iemācīties tik daudz, cik apguvu tur.
– Atgriezāties, atkal šuvāt pirkstus un plaukstas – vai nebija tāda kritiena sajūta?
– Nē, nepavisam. Ja ķirurgs ir slimnīcā, kur tiek operēts, bet nedrīkst to darīt – ir tāda sajūta, it kā būtu ielikts cietumā. Turklāt manas zināšanas un izpratne par to, ko daru, bija būtiski uzlabojusies. Atgriezusies atkal operēju, krāju pieredzi. Sāka veidoties mans personīgais profesionālais kapitāls – esmu redzējusi, mācījusies, praktiski strādājusi, ir savs viedoklis. Tas radīja iespēju uz savu darbu paskatīties citā līmenī.
– Un izveidot Loginas Mikroķirurģijas un rehabilitācijas centru?
– Tas nebija tik vienkārši, taču – jā, biju nostrādājusi deviņus gadus, un turpmāk gribēju to darīt savādāk.
Mācījos grāmatvedību un menedžmentu, lasīju grāmatas, gāju uz kursiem – un arī tam stimuls nāca no Meijo. Tur medicīnas menedžmentu māca kā ārsta profesijas sastāvdaļu – kā veidot privātpraksi, kā ņemt kredītu, veikt aprēķinus, organizēt darbu. Turklāt Latvijā vairāki plastikas ķirurgi – Ģīlis, Zaržeckis, Rodke un citi – jau strādāja privāti; tad kāpēc lai es to nespētu?
– Privātpraksē taču neoperējat.
– Ne gluži tā… Tur konsultēju pacien- tus – veicu apskati, izmeklēšanu, nosaku diagnozi, kopīgi vienojamies par to, kā vislabāk ārstēt. Ne vienmēr uzreiz jāgriež – var palīdzēt ergoterapija, vingrinājumi, piemērota ortoze vai citi palīglīdzekļi, ko piedāvājam. To visu var veikt uz vietas. Ķirurģiskas ārstēšanas sniegšanai man ir sadarbības partneri – citas ārstniecības iestādes.
Manuprāt, kārtība, ka sarežģītāka medicīniskā palīdzība pieejama tikai Rīgā, ir aplama. Katrā pagastā rokas vai mikroķirurgs nav nepieciešams, bet, ja šāds speciālists veidotu sadarbību ar lielākajām reģionālajām slimnīcām, ieguvums būtu nenoliedzams.
Arī valstij taču izdevīgāk, ja pacients tiek izārstēts no sākuma līdz galam vienā vietā. Citādi var gadīties, ka cilvēku no perifērijas atved uz Rīgu, akūti izoperē – veic smalku operāciju, bet tālākai aprūpei, konsultācijām un rehabilitācijai pacients nespēj izbraukāt uz Rīgu. Tas nav retums. Tad profesionāli veiktajai operācijai nav tā vēlamā rezultāta.
– Tāpēc strādājat Liepājā?
– Divas vai trīs dienas nedēļā esmu Liepājā – pirmdienās lielākoties operēju, otrdienās konsultēju un izmeklēju pacientus; ja viņu ir vairāk, palieku arī trešdien un ceturtdien, lai neveidotos pārmēru gara rinda. Ja esmu tur un ir akūti pacienti, kādam, piemēram, neatliekami jāpiešuj pirksts, daru arī to.
Daļa ārstēšanas – cik to ļauj Liepājas re- ģionālajai slimnīcai piešķirtais finansē- jums – ir valsts apmaksāta, citu veicu privāti.
Kopš strādāju Liepājā, izjūtu, cik atšķirīga var būt atmosfēra slimnīcā – vide, mikroklimats… Tāpat ir stresi un saspringtas situācijas, tomēr viss norit daudz mierīgāk, attiecības ir daudz patīkamākas. Vienkāršāk atrisināt kādu problēmu, ja tāda radusies. Tas ļauj strādāt vieglāk, nejusties kā skrūvītei kādā lielā mehānismā, kas var griezties tikai tā, kā paredzēts.
Nedēļas otrajā pusē strādāju Rīgā. Pacientus, kuri pie manis vēršas šeit, vajadzības gadījumā operēju Rīgas rajona slimnīcā Siguldā. Vēl viena diena paiet, lai paveiktu visu, kas darāms uzņēmuma vadīšanā. Atpūtai – svētdiena.
– Saspringts režīms!
– Neviens jau mani nedzen, tā ir pašas brīvība izvēlēties, cik intensīvi strādāt, ko un kā darīt, lai nebūtu pārgurusi un pacientam palīdzētu vislabāk.
Liepājā pacientu plūsma kļūst arvien lielāka.
– Jo tur zina: ir ārste, kas palīdzēs?
– Tas ir viens iemesls. Redzu, kas notiek ar pacientu, kam no rajona vai tuvējā reģiona pie manis atbraukt vienkāršāk, nekā tas būtu, ja vajadzētu doties uz Rīgu. Līdz ar to, manuprāt, varu palīdzēt labāk.
Otrs – joprojām turpinu mācīties, veicu operācijas, ko agrāk nedarīju, kādas Latvijā dara tikai nedaudzi.
– Kādas tās ir?
– Ne pārāk sen pirmā Latvijā veicu plaukstas artroskopiju – pa nelielu griezumu ievadot plaukstas locītavā mazu optisku kameru, ar to no iekšienes iespējams aplūkot locītavas stāvokli un nepieciešamības gadījumā uzreiz arī veikt ārstēšanu.
Kādai pacientei ar lielu starpenes audzēju, pēc tam kad ķirurgs to izņēma, Liepājā veicām mikroķirurģisku operāciju un uzlikām lēveri. Atradām risinājumu un to realizējām, citādi jaunveidojuma vietā paliktu milzīgs caurums. Veiktas arī koriģējošas ķermeņa operācijas bariatrijas pacientiem, izgulējumu radītu defektu slēgšana, apasiņotu kaulu transplantācijas un citas operācijas.
Esmu arī vienīgā Latvijā, kas izgājusi īpašu apmācību un uzsākusi rokas rekonstruktīvo ķirurģiju tetraplēģijas pacientiem. Tie ir pacienti, kuriem visbiežāk traumas rezultātā mugurkaula bojājuma dēļ ir kustību traucējumi kājās un arī rokās. Ja cilvēks nespēj staigāt, tad roku funkcija kļūst kritiski svarīga. Ja ir saglabājusies kaut nedaudzu muskuļu darbība, bieži vien ir iespējams būtiski uzlabot rokas funkciju un tādejādi arī dzīves kvalitāti, mazināt atkarību no citu palīdzības. Ir svarīgi, ka spēj darbināt rokas, gatavot ēst un mainīt ķermeņa pozu, lai neveidotos izgulējumi, kas rada ciešanas un kuru dziedēšana nav ne vienkārša, ne lēta.
Tās ir nopietnas operācijas, kas prasa ilgstošu rehabilitāciju, nevis tikai tehnisks darbs, pašmērķīgs hi-tech.
Esmu ieguldījusi daudz laika un arī līdzekļu, lai brauktu uz citu valstu klīnikām un mācītos tās veikt. Eiropā šo tetraplēģijas jeb tetra hand skolu veidojis zviedru ārsts profesors Jans Frīdens. Pēc tam, kad biju pie viņa mācīties un pieredzes apmaiņā klīnikā Šveicē, mums izveidojušās labas attiecības. Daudzas lielās valstis gaida, kad viņš atradīs iespēju aizbraukt un nolasīt lekciju vai dalīties praktiskajā pieredzē, piedāvā par to cienījamu samaksu. Es to nekādi nevarēju solīt, bet pie mums Frīdens piekrita ierasties bez lielas gaidīšanas.
– Īpašas simpātijas?
– Drīzāk tāpēc, ka redzēja manu entuziasmu, interesi apgūt šo jomu, lai arī Latvijā veidotu sistēmu, kas palīdzētu šādiem pa- cientiem. Viņš nolasīja lekcijas speciālistiem, izmeklēja un konsultēja pacientus. Pašlaik kādu cilvēku gatavojam tetraplēģijas operācijai nākampavasar. Frīdens ir izteicis gatavību atbraukt un palīdzēt to veikt kopīgi.
Ir svarīgi, ka būtiskas lietas pasaka un izskaidro starptautiska mēroga autoritāte. Kaut vai to, cik nozīmīgi un kā, tiklīdz iespējams, vingrināt un trenēt traumas vai slimības dēļ cietušos locekļus – ja muskuļi būs spēcīgāki, ir lielāka cerība uz labu iznākumu.
Ka mācāmies no šāda ranga profesionāļiem, nevis par operācijām izlasām tikai grāmatās.
– Zviedru profesors jau varēja jūs apmācīt savā klīnikā Zviedrijā, varbūt rastos iespēja strādāt tur, kur sistēma jau ir …
– Ir bijuši dažādi piedāvājumi. Taču pēc stažēšanās Meijo klīnikā sapratu: tas būs pats pēdējais, ko darītu, ja nu ietu pavisam slikti. Esot Amerikā, pārliecinājos, cik man ir svarīga vide, kultūra, valsts, kurā dzīvoju, un tuvie cilvēki. Ja varu profesionāli augt un attīstīties tepat, par prombraukšanu nedomāju.
Arī Latvijā pietiek iespēju, tā nav, ka mums ir tikai Rīga un viss pārējais – lauki. Kad 2008. gadā Rīgā sarīkojām pirmo Baltijas valstu rokas ķirurģijas kongresu un uz to atbrauca arī slaveni Meijo universitātes klīnikas profesori, neviens nespēja saprast, kā izdevās viņus ataicināt pie mums. Taču arī šāda ranga profesionāļiem ir interesanti redzēt, ko un kā dara citur pasaulē, tostarp Latvijā. Tiesa, viņi pieder lielai nācijai, kam piemīt sava pārākuma apziņa, taču profesionalitāti pazīst un atzīst.
– Darbs taču nav visa jūsu dzīve. Kas ir līdzsvaram?
– Daba, kāds ceļojums kopā ar vīru, pastaiga līdz jūrai Liepājā. Arī mūzika. Agrāk mēģināju spēlēt gan klavieres, gan saksofonu, bet pēdējā laikā instrumenti ir nedaudz apputējuši.
– Maza būdama, gājāt mūzikas skolā?
– Tur es gribēju mācīties flautu. Bet, lai gan bērnībā biju dziedājusi Knīpās un knauķos, mani izbrāķēja – biju pāraugusi to vecumu, kad uzņēma mūzikas skolā. Saksofons ieinteresēja vēlāk, bet vienmēr atliku. Sāku mācīties, kad jau strādāju Mikroķirurģijas centrā.
– Tā vienkārši iemācījāties?
– Jā! Biju iepazinusies ar savu vīru, un reiz runājoties teicu viņam, ka to gan gribētu. Viņš pazina kādu profesionālu saksofonistu – palīdzēšot nopirkt labu instrumentu. Tas sākās kā joks: nu kāds saksofons, ja diennakts dežūras cita pēc citas. Bet tomēr nopirkām instrumentu – un, kad tas ir, tad taču jāspēlē! Kādu pusotru gadu sestdienu rītos cēlos un devos uz nodarbību. Diezgan sirsnīgi mācījos, varēju arī nospēlēt ko vairāk par gammām.
Pirms kāda gada atkal saņēmos spēlēt, bet tik labi, kā gribētu, neiet – vajag vairāk laika un regulārāku vingrināšanos.
– Saksofonu katrs tomēr nesaņemas spēlēt.
– Esmu rakstījusi arī dzeju un spēlējusi teātri, pat beidzu Lilitas Ozoliņas studiju! Lai strādātu ķirurģijā, nepieciešama fiziska izturība, tāpēc braucu ar riteni, peldu, skrienu – no visa pa drusciņai. Pirts ļoti patīk.
Kādu laiku biju aizrāvusies ar sociālo antropoloģiju.
Kad bija tā ķibele ar suņa traumēto pirkstu, sāku domāt, vai spēšu ko medicīnā darīt. Kamēr ārstēju pirkstu, iemācījos rakstīt ar kreiso roku. Un, pateicoties Robertam Ķīlim, ieinteresējos par antropoloģiju.
Tajā gadā pirmoreiz medicīnas studentiem bija tāds kurss, un es burtiski saslimu, tik interesanta tā likās. Saistībā ar medicīnas izglītību tā būtu lieliska kombinācija.
Ir daudz medicīnisku jautājumu, kas interesanti antropologa skatījumā. Par to, kā uztveram nāvi, kā to pārdzīvot mirušā tuviniekiem, kā – viņa ārstam, kā piederīgie uztver mirušā ārstu… Kā pacienti uztver savu slimību vai traumu?
Kāds ir slimnieka tēls un statuss sabiedrībā, vai būt slimam ir psiholoģiski izdevīgi, jo tad izpelnies uzmanību un rūpes, vai arī kaunies, jūties kā neveiksminieks?
Vai, piemēram, par attieksmi pret Hipo- krata zvērestu. Lai gan tikai retais to lasījis, ir viedoklis, kas ārstam jādara, ja to devis. Bet tāds mītisks priekšstats kā pie mums citās kultūrās par to nepastāv. Amerikā vai Zviedrijā neviens nedomā un nepieprasa, ka ārstam jādzīvo trūkumā, jābūt gatavam jebkurā brīdi strādāt, uzupurēties, un tas saistāms ar Hipokrata zvērestu.
Antropoloģija māca domāt, ir darbarīks, ar kuru rast atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem, arī medicīnā.
– Vai tā nekļūst sarežģītāk dzīvot?
– Noteikti – vieglāk nav! Esmu sarežģīts cilvēks, arī vīrs to atzīst. Bet man šī sarežģītība ir interesanta. Tāpat maniem pacientiem ir sarežģītāk, jo prasu, lai mēģina saprast, kas notiek, ko varam darīt, kā labāk. Daudz runāju, skaidroju.
– Vai visi grib klausīties?
– Nē, dažs pasaka: nestāstiet man to visu, dariet, kas jādara.
– Un jūs apklustat un darāt?
– Nē. Varu atteikties ārstēt cilvēku, kurš nav gatavs iesaistīties šajā procesā. Tad es, ārste, palieku viena, bet ne jau man ir jāizveseļojas. Tad arī no ārstēšanas gaidīto rezultātu grūtāk sasniegt un daudz lielāka iespēja, ka būs komplikācijas. Tāpēc mēģinu dialogu veidot tā, lai pacients izprastu savu veselības stāvokli un līdzdarbotos.
