Pēteris Apinis: Guntis Belēvičs versus Hosams Abu Meri – par valsts pienākumu gādāt insulīna sūkņus un glikozes sensorus 1. tipa diabēta slimniekiem
3
Piezvanīja man Guntis Belēvičs. Tiem, kas piemirsuši – tas ir tas pats ārsts un farmaceits, uzņēmējs, kas savulaik bija Veselības ministrs un ar kuru es mēdzu publiski strīdēties par dažādiem veselības jautājumiem. Guntis solījās aizņemt 3 minūtes mana laika, bet aizrunājās uz pusstundu. Kamēr viņš man stāstīja par insulīna sūkņiem un glikozes sensoriem, es datorā atšķīru bilžu materiālu no piketa pie Saeimas par šo dzīvībai svarīgo tehnoloģiju pieejamību Latvijas 1. tipa cukura diabēta pacientiem.
Pikets bija noticis ceturtdien. Bildēs ieraudzīju arī Gunti – viņš ir brangi noaudzis vīrs, kurš teritoriāli aizņem vismaz divus hosamus, tādēļ fotogrāfiem ir neiespējami Gunti netvert kadrā. Bez tam Guntis itin labi pazīst daudzus politiķus, ko tad nu viņš bija ķēris aiz pogas un stāstījis visu, ko zina par 1. tipa diabētu, tā modernu diagnostiku un ārstēšanu. Man Guntis par diabētu stāstīja ilgi un izsmeļoši, tātad arī deputātiem tika viņa zināšanu klāsts.
Guntis Belēvičs, precīzi citējot skaitļus, man atstāstīja galvenokārt to, ko Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane bija rakstījusi Saeimas Pieprasījumu komisijai.
Bet Gunta Freimane Saeimai pamatoti pieprasīja apmaksāt Latvijas 6000 pieaugušajiem 1. tipa diabēta pacientiem glikozes sensorus un (daļai) insulīna sūkņus, ieteicot sākt šo apmaksu ar nodokļu maksātājiem, pacientiem, kas slimo ar diabētu kopš bērnības vai pusaudža gadiem, kā arī pacientiem ar kompleksu un sarežģītu ārstēšanās režīmu un pašaprūpi.
Šis tehnoloģijas ir izmaksu efektīvas, ir visu vadošo profesionālo organizāciju vadlīnijās rekomendētas ar pašu augstāko pierādījumu līmeni, un to efektivitāti apliecina daudzi augstākās raudzes pētījumi ar nevainojamu metodoloģiju, kā arī zinātniskie apskati un metaanalīzes.
Insulīna sūkņi vairumā Eiropas valstu ir iekļauti standarta veselības aprūpē 25 gadus, savukārt glikozes sensori – vairāk kā 10 gadus. Tātad, Diabēta asociācija un Guntis Belēvičs Saeimai un valdībai neprasa neko inovatīvu, bet gan tehnoloģijas, kas jau ilgstoši tiek izmantotas citās valstīs, bet Latvijā nav pacientiem pieejamas, jo netiek no valsts apmaksātas.
Es ļoti labi apzinos (un to ļoti labi zina arī Guntis Belēvičs), ka visām zālēm un visām tehnoloģijām valsts naudas nepietiks nekad. Šobrīd valsts budžetam ir grūti laiki, un kaut kādus papildus izdevumus Finanšu ministrija noliedz. Un tomēr – ja mēs paskatāmies, ka pateicoties Hosamam Abu Meri Stradiņa slimnīcas otrā korpusa jaunbūve izmaksās vismaz 100 miljonius vairāk nekā tai būtu bijis jāmaksā, tad daži desmiti tūkstoši eiro diabēta pacientiem nudien nav nekas īpašs valsts budžetā.
Guntis Belēvičs man un deputātiem minēja veselu gūzmu nesaimniecisku naudas tēriņu veselības aprūpē, ko Hosams Abu Meri šķērdē no 2 miljardiem veselības budžeta; tur atrast atbalstu 1. tipa diabēta slimniekiem būtu gana vienkārši. Bet es šeit tos neuzskaitīšu – lai Guntis pats iet pie Arvila Ašerādena uz Finanšu ministriju un ar pirkstu norāda uz pozīcijām, no kurām bez bažu varētu novirzīt naudu diabēta ārstēšanai.
Vai tad ministrs Hosams Abu Meri un deputāti nezina – cik nopietna problēma Latvijā ir cukura diabēts? Izcili ārsti un zinātnieki – profesori Valdis Pīrāgs, Ilze Konrāde, Iveta Dzīvīte– Krišāne, ilggadējās endokrinologu asociācijas vadītājas Una Gailiša un Kristīne Geldnere, Ingvars Rasa, Diabēta federācijas vadītāja Indra Šteimane un citi fantastiski kolēģi ikdienā stāsta par diabētu valdībai un tautai, taču diabēta saslimstība Latvijā pieaug, bet valdības finansiālā atsaucība diabēta ārstēšanā, teiksim tā, pieaug lēnāk.
Ārsts Hosams Abu Meri 2024. gadā bija kādu no rakstiem izlasījis, atkārtoja svarīgāko rindkopu un tad plaši un lielīgi solīja daļai Latvijas pieaugušo 1. tipa diabēta pacientu glikozes sensorus un insulīna sūkņus apmaksāt. Aizmirsa – kā visus savus solījumus.
Bet pa šiem diviem gadiem Latvija ir kļuvuisi par vienīgo valsti Eiropas savienībā, kur glikozes sensorus un insulīna sūkņus pieaugušajiem 1. tipa diabēta pacientiem valsts neapmaksā. Starptautisku pētījumu dati liecina, ka Latvijas 1. tipa cukura diabēta pacienti zaudē 31 bez invalidizējošām komplikācijām nodzīvotu dzīves gadu, proti laiku, kad pacients varētu sniegt aktīvu pienesumu Latvijas sabiedrībai.
Bet turpināšu par sarunu ar Gunti Belēviču, kurš ne tikai izlasījis, atkārtojis zināšanas, bet iemācījies kā lektors stāstīt par diabētu. Mēs vienojāmies, ka pirmā un otrā tipa diabēts ir pilnīgi dažādas slimības. Pagājušā gadsimta ārsti kļūdījās dodot šīm slimībām vienādu nosaukumu, un šobrīd, kad skolā veselības mācību vairs nemāca, to nevaram izskaidrot ne ministram, ne ierēdnim, ne žurnālistam sabiedriskajos mēdijos.
Pirmā tipa diabēts ir autoimūna slimība, kuras laikā organisma imūnsistēma uzbrūk un iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas, kas ražo insulīnu – hormonu, kurš regulē glikozes līmeni asinīs. Lai izdzīvotu, cilvēkiem ar pirmā tipa diabētu nepieciešamas insulīna injekcijas vai insulīna sūknis. Pirmā tipa diabēts parasti tiek diagnosticēts bērniem un jauniešiem, bet var attīstīties jebkurā vecumā.
Otrā tipa diabēts, kas sastopams turpat vai 20 reižu biežāk, ir vielmaiņas traucējums, kad organisms vai nu nespēj saražot, vai arī nespēj izmantot insulīnu (rezistence pret insulīnu) glikozes metabolismam, kā rezultātā glikozes līmenis asinīs ir pastāvīgi augsts.
Galu galā cilvēkiem ar otrā tipa diabētu var būt nepieciešams insulīns un citi diabēta medikamenti, taču daudziem cilvēkiem diēta un dzīvesveida izmaiņas var atcelt vai atlikt šo nepieciešamību. Daudzi, bet ne visi speciālisti uzskata, ka bieži vien pastāv cēloņsakarība starp svaru un otrā tipa diabētu, kas ir radījis lielu stigmatizāciju saistībā ar šo diagnozi.
Ir iespējams, ka vienam pacientam var būt simptomi vai pazīmes, kas raksturīgas abiem diabēta veidiem. Šī situācija ir reta un mēs to varētu saukt par dubulto diabētu. Pacientiem ar dubulto diabētu sākotnēji diagnosticēts pirmā tipa diabēts, bet vēlāk attīstās otrā tipa diabēta pazīmes, piemēram, insulīna rezistence. Šķiet, ka tas ir saistīts ar dzīvesveida faktoriem, piemēram, svara pieaugumu un mazkustīgu dzīvesveidu.
Kas ir vienojošs pirmā un otrā tipa diabētam? Vienojošas ir komplikācijas – gan pirmā, gan otrā tipa diabēts izraisa sirds, asinsvadu, nieru vai acu slimības un nervu bojājumus.
Diabēts ir 21. gadsimta lielākais veselības jomas izaicinājums. Pasaules veselības organizācija ir noteikusi diabētu kā vienu no trim mērķa slimībām PVO Globālajā rīcības plānā neinfekcijas slimību profilaksei un kontrolei. 2021. gadā tika izveidots PVO Globālais diabēta pakts, lai uzlabotu veselības aprūpes pieejamību diabēta slimniekiem.
Savukārt Apvienoto nāciju organizācija izmanto diabēta ārstēšanu kā valstu veselības aprūpes sistēmu rādītāju, novērtējot universālā veselības aprūpes pārklājuma mērķus. Bez tam ANO ir noteikusi mērķi līdz 2030. gadam par trešdaļu samazināt priekšlaicīgas nāves rādītājus diabēta pacientiem.
Otrā tipa diabēts visbiežāk izplatīts vecuma grupā 65+, bet ar katru gadu slimība sasniedz arvien jauunākus pacientus, pat bērnus, kuriem ir lieks svars, mazkustīgs dzīvesveids un citi riska faktori. Globāli isvairāk ar diabētu slimo Okeānijā, Ziemeļāfrikā un Tuvējos Austrumos.
Gandrīz visās publiskās diskusijās uzmanība galvenokārt tiek pievērsta otrā tipa diabētam.
Augsts ķermeņa masas indekss ir galvenais otrā tipa diabēta riska faktors, pie kam pēdējās desmitgadēs ir pastiprinājusies saikne starp augstu ķermeņa masas indeksu un otrā tipa diabētu. Visa pasaule rīkojas iespējami tuvredzīgi, tieši vai netieši veicinot pārmaiņas cilvēka uzvedībā un izmaiņas pārtikas sistēmās, kas veicina augstu ķermeņa masas indeksu.
Vienkāršoti – ķermeņa masas indeksu pieaudzē lielāka plauktos uzglabājamu un ļoti kalorijām bagātu produktu pieejamība; ierobežota finansiālā un attāluma piekļuve veselīgas pārtikas iegādes un ieguves iespējām; palielināts īpaši pārstrādātu pārtikas produktu, kā arī tauku, cukura un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš; fizisko aktivitāšu samazināšanās saistībā ar globālajām darba un transporta tendencēm.
Un tomēr – šoreiz mūsu saruna un atgādinājums deputātiem ir par 1. tipa cukura diabētu. 1. tipa diabēta ārstēšanā, salīdzinoši daudz retāk nekā 2. tipa diabēta ārstēšanā, tiek piedāvāti inovatīvi medikamenti. Pirms 10 gadiem 2. tipa diabēta ārstēšanā sāka izmantot divas inovatīvu medikamentu grupas, kas vienlaikus ar glikozes līmeņa pazemināšanu, sniedz iespēju aizkavēt hroniskas nieru slimības un sirds mazspējas progresēšanu, kā arī samazināt mirstību. Salīdzinot šo inovatīvu medikamentu cenas ar 1. tipa diabēta pacientiem nepieciešamajiem glikozes sensoriem, summas ir ļoti līdzīgas.
Vienīgā atšķirība ir pacientu skaits – no visiem Latvijas 100 000 diabēta pacientiem 1. tipa diabēts ir 7000 pacientiem. Bet tieši šim nelielajam pacientu skaitam netiek sniegta iespēja ārstēties ar mūsdienīgām tehnoloģijām, kas ļautu sasniegt labu cukura diabēta kompensāciju.
Protams, ka arī šajā rakstā es izmantoju Guntas Freiumanes izsmeļošās vēstules atziņas. 75% no valsts veselības aprūpes izmaksām par 1. tipa diabēta pacienta ārstēšanu veido tieši komplikāciju ārstēšana, ko var novērst, uzlabojot diabēta kontroli ar glikozes sensoriem un insulīna sūkņiem. Valsts ieguvums no glikozes sensoru izmantošanas 1. tipa diabēta kontrolē būtu – par 49% mazāk hospitalizāciju, par 39% mazāk hipoglikēmisko un hiperglikēmisko komu, par 56% mazāk ketoacidožu un par 51% mazāks hipoglikēmijas risks.
Savukārt valsts ieguvums no insulīna sūkņu izmantošanas 1. tipa diabēta ārstēšanā būtu – par 42% mazāka mirstība no kardiovaskulārām slimībām, par 45% mazāk visu cēloņu nāves, par 75% mazāks hipoglikēmijas biežums.
Atcerieties – es sākumā rakstīju, ka visām tehnoloģijām un visiem medikamentiem medicīnā valstij nekad naudas nepietiks, īpaši jau šajos sarežģītajos laikos, kad visapkārt karo, kad degvielas cenas kāpj debesīs, tūlīt nāks inflācija un krīze.
Un tomēr – racionāla attieksme pret diabētu, valstij apmaksājot sensorus un sūkņus, var gūt ekonomisku labumu. 2024. gadā pētījuma ietvaros veiktie aprēķini, kas balstās uz Latvijas veselības aprūpē valsts noteiktajiem tarifiem, liecina par ietaupījumu, kompensējot glikozes sensorus 5000 cukura diabēta pacientiem. Samazinot smagas hipoglikēmijas, iespējams ietaupīt līdz 126 700.00 EUR gadā.
Samazinot hospitalizāciju smagu hipoglikēmiju dēļ, iespējams ietaupīt līdz 184 140.00 EUR gadā. Samazinot vidēji smagas hipoglikēmijas, iespējams ietaupīt 577 700,00 EUR gadā. Samazinot nieru vēlīnās komplikācijas, iespējams ietaupīt līdz 4 109 100.00 EUR gadā. Samazinot kardiovaskulārās komplikācijas, iespējams ietaupīt līdz 294 400.00 EUR gadā. Samazinot neiropātijas čūlas, amputācijas, iespējams ietaupīt līdz 459 100.00 EUR gadā.
Secinājumi – racionāla mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošana ļauj valstij līdzekļus ekonomēt, bet 1. tipa cukura diabēta slkimniekiem dzīvot pilnvērtīgu mūžu, strādāt un maksāt nodokļus.
Centos īsumā pārstāstīt Guntas Freimanes rakstīto vēstuli deputātiem, iestarpinot to, ko sarunāja Guntis Belēvičs un pievienot to, ko pats domāju par cukura diabēta racionālu ārstēšanu.
