Pēteris Apinis: Samazināsim izdzerto cukuru – dzerot par vienu kolas (vai nektāra) glāzi dienā mazāk, diabēta risks samazinās par 25%
1
Šis raksts lielā mērā tapis, atceroties un ar labu vārdu pieminot savu studiju biedru, draugu un vienlaikus – izcilu skolotāju, profesoru Aivaru Lejnieku, kurš mūs atstāja pērn oktobrī. No viņa savulaik aizguvu ziņu un pārliecību, ka izbēgt no cukura diabēta var gan vecs, gan jauns, gan resns, gan tievs vai plāns. Jāatsakās no kolas, cukurotiem dzērieniem un alus.
Kolas un spraita dzērāji pakļauti 2. tipa cukura diabēta riskam, neatkarīgi no ķermeņa svara. 2. tipa diabēts ir visizplatītākais diabēta veids un visvairāk skar cilvēkus ar paaugstinātu ķermeņa svaru. Mazāk zināms fakts, ka šim riskam pakļauti aromatizētā saldinātā piena cienītāji, bet šo indevi – dzert saldu pienu, ieaudzina mātes saviem bērniem, dodot mātes piena vietā saldos piena maisījumus. Zīdainis uz visu mūžu iegūst saldās garšas baudu. Tā bija sliktā ziņa, ko profesors mēdza lekcijās atkārtot.
Labā ziņa bija tā, ka cilvēkiem, kas ikdienas saldos dzērienus aizstāj ar ūdeni, nesaldinātu tēju vai kafiju, cukura diabēta risks samazinājās par 25%. Un kas būtiski – šis samazinājums, pārstājot lietot kolas un limonādes, attiecās gan uz resnajiem, gan (nosacīti) tievajiem, kuri lāga nemaina pārējos savus ēšanas paradumus.
Kā Eiropā un Latvijā mazināt cukuroto dzērienu patēriņu, varbūt var palīdzēt nodoklis?
Šeit man ar labu vārdu jāpiemin arī bijušais Veselības un Finanšu ministrs Gundars Bērziņš, kurš pirmais Eiropā atļāvās izņemt cukurotos dzērienus no skolu tirgotavām un tirdzniecības automātiem. Globālās kolas kompānijas tā apvainojās, ka sūtīja pie Gundara Bērziņu tādu megafigūru kā Madlēnu Olbraitu, bet viņai neizdevās mūsu ministru pārliecināt.
Tie, kas ir ieskatījušies Latvijas nodokļu ieņēmumos, un tie, kas tikai no preses un mēdijiem ir dzirdējuši, ka Latvijas budžets kļūst plāns, allaž rodas jautājumus – vai tik valdība negrasās kādus nodokļus celt. Sagadīšanās pēc – arī Briselē Eiropas birokrāti apspriež jautājumu – vai mēs nevarētu ieviest kādu centralizētu Eiropas nodokli, kas nestu līdzekļus Eiropas savienības kasē. Un gan Briselē, gan Rīgā pieredzējuša finansista zīmulis allaž apstājas pie cukurotajiem dzērieniem.
Eiropā cīņa ar cukuru ir kļuvusi par nākamo lielo fronti veselības politikā pēc tabakas un alkohola ierobežošanas. Pieredze rāda, ka cukura nodoklis nav tikai veids, kā papildināt budžetu, bet gan spēcīgs instruments, kas liek mainīties gan patērētājiem, gan – un tas ir vēl svarīgāk – ražotājiem.
Uzreiz gan jāsaka, ka Latvijas nodokļu politika attiecībā uz cukurotajiem dzērieniem ir adekvāta. Dzērieniem ar cukura saturu līdz 8 gramiem (neieskaitot) uz 100 mililitriem akcīzes nodoklis ir 7.40 eiro uz 100 litriem, bet sākot no 2028. gada 1. janvāra plānojas 8.00 eiro uz 100 litriem. Dzērieniem ar cukura saturu saturu no 8 gramiem (ieskaitot) un vairāk uz 100 mililitriem kā arī enerģijas dzērieniem akcīzes nodoklis ir 21.00 eiro uz 100 litriem, bet 2028. gada 1. janvārī kāpums plānojas atšķirīgs – saldinātajiem dzērieniem – 26.00 eiro, bet enerģijas dzērieniem – 28.00.
Mana prognoze – neatkarīgi no tā, kas sastādīs valdību pēc Saeimas vēlēšanām, akcīzes nodoklis tiks celts jau 2027. gadā (un celts brangāk), tas tiks vēl vairāk diferencēts. Jādomā, ka līdzīgi citu Eiropas valstu pieredzei ar atšķirīgu nodokli aplikts tiks aplikts cukurotaiss dzēriens līdz 5 gramiem uz 100 mililitriem, atsevišķa likme būs dzērieniem no 5 līdz 8 gramiem uz 100 mililitriem, un – kā jau teicu – man šķiet nodoklis tiks celts straujāk.
Nedaudz par citu Eiropas valstu nodokļiem. Fiksētais nodoklis (Flat tax) nozīmē, ka jāmaksā noteikta summa par litru dzēriena, neatkarīgi no cukura daudzuma. Pakāpeniskais nodoklis (Tiered tax) nozimē, ka nodokļa likme pieaug līdz ar cukura koncentrāciju. Šis ir modelis, kas vislabāk ir nostrādājis Lielbritānijā un Īrijā.
Lielbritānijas Soft Drinks Industry Levy, kas tika ieviests 2018. gadā, tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem piemēriem pasaulē – nodoklis jāmaksā ražotājam. Ja dzērienā ir vairāk nekā 5 grami cukura uz 100 ml, jāmaksā viena likme; ja vairāk nekā 8 grami – augstāka. Rezultāts bija pārsteidzošs. Ražotāji, nevēloties celt cenas, masveidā mainīja receptes, samazinot cukura daudzumu, lai iekļautos zemākajā kategorijā. Cukura daudzums dzērienos kopumā kritās par aptuveni 30%, un tas mozīmēja ieguvumus cilvēku veselībai, pat ja cilvēki nebeidza tos pirkt.
Es nevēlos, lai mani uzskatītu par Viktora Orbāna piekritēju, bet jāteic, ka viņa laikā Ungārijā pieņemti likumdošanas akti, kas vērtējami kā ļoti labi un progresīvi. Ungārija aplika ar nodokli ne tikai dzērienus, bet arī sāļās uzkodas, saldumus un enerģijas dzērienus. Pētījumi liecina, ka >20% Ungārijas iedzīvotāju mainīja savus paradumus, izvēloties lētākus un veselīgākus produktus. Valsts ieņēmumi no šiem nodokļiem tiek novirzīti veselības aprūpes darbinieku algu celšanai.
Dati liecina, ka nodokļu celšana cukurotiem dzērieniem, sāļajām uzkodām, un saldumiem mazina kalorijas iedzīvotāju uzturā. Cilvēki tiešām uzņem mazāk cukura, kas ilgtermiņā mazina aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu. Nodoklis darbojas kā psiholoģisks stop-signāls jeb sarkanais uguns uz gājēju pārejas (iet jau var, bet tas nav droši). Jebkurā gadījumā ekonomiskais ieguvums ir mazāki izdevumi par diabēta un sirds slimību ārstēšanu nākotnē un šis ieguvums atsver jebkurus īstermiņa zaudējumus ražotājiem un tirgotājiem.
Šobrīd vislielākās politiskās kaislības Eiropā ap cukuroto dzērienu nodokļiem bango Vācijā. Tādēļ nedaudz pieskaršos notikumiem šajā valstī. Lielā mērā politisko cīņu rezultāts Vācijā noteiks tālāko Eiropas savienības politiku. Vācijas valdība ir nolēmusi beidzot ieviest nodokli saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, gluži līdzīgi kā citās Eiropas valstīs.
Šīs iniciatīvas kritiķi ir pārliecināti, ka tā ir valsts iejaukšanās pilsoņu dzīvē. Saskaņā ar Vācijas Veselības ministrijas datiem, pēc cukura nodokļa (Zuckerabgabe) ieviešanas pēc 2028. gada 1. janvāra attiecīgie valsts ieņēmumi ik gadu sasniegs 450 miljonus eiro. Un šie līdzekļi netikšot novirzīti federālajam budžetam, bet tikšot rezervēti ieguldījumiem veselības aprūpes sistēmā. Uzreiz jāteic, ka vācieši saldinātos dzērienos (īpaši tos – ar cukuru līdz 8 gramiem uz 100 ml) apliks ar brangāku nodokli nekā Latvijā.
Man par milzīgu pārsteigumu vācieši diskusijās izvilka pierādījumus, ka tieši vācieši esot resnākie, mazkustīgākie Eiropā un tieši vācieši Eiropā patērējot vairāk cukura, kas atrodas bezalkoholiskajos dzērienos. Viņi rijot to cukuru vairāk nekā iedzīvotāji jebkurā citā no 10 visblīvāk apdzīvotajām Rietumeiropas valstīm (vācieši nekad nemēdz sevi salīdzināt ar Latvijas iedzīvotāju paradumiem).
Saskaņā ar datiem, ko februārī publicēja vācu patērētāju tiesību aizsardzības organizācija Foodwatch, katrs Vācijas iedzīvotājs dienā vidēji ar cukurotajiem dzērieniem izdzer 26 gramus cukura, bet vēl 20 gramus nograuž ar šokolādi un konfektēm.
Pārtikas rūpniecības uzņēmumi pret nodokli cīnās ar visiem ieročiem, apgalvo, ka neraugoties uz cukuroto dzērienu nodokļa ieviešanu, resno bērnu īpatsvars Lielbritānijā esot augstāks nekā Vācijā. Vācijas Pārtikas rūpniecības asociācija paziņojusi, ka cukura nodokļu ieviešana citās valstīs esot novedusi tikai pie iedzīvotāju patēriņa pārorientēšanās uz citiem saldajiem produktiem.
Palūdzu komentāru lielākā vācu (un vienam no pasaules lielākajiem) medicīnas žurnāla “Deutsches Ārzteblatt” redakcijai, un viņi atbildēja, ka pētījumi šajā jautājumā nav atklājuši pierādījumus tam, ka nodoklis cukura produktiem būtu izraisījis citu saldo produktu patēriņa pieaugumu.
Vācu socialistiski un komunistiski domājošie politiķi (gluži kā Latvijas Saeimā, arī vācu parlamentā tādu ir lērums) debatē apgalvo, ka cukura nodoklis nesamērīgi spēcīgi skaršot tieši mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem. Tie lielāko daļu sava budžeta tērējot pārtikai un, kā likums, bieži – saldinātajiem dzērieniem. Tā nav tiesa.
Papildu slogs no nodokļa par saldajiem dzērieniem ir samērā neliels – vidēji daži eiro uz mājsaimniecību gadā. Novērtējot nodokļu sociālās sekas, svarīgāk ir nevis tas, kas tos maksā, bet gan tas, ka visa valsts gūst labumu no nodokļu ieņēmumiem un cukura patēriņa mazināšanās. Tieši nabadzīgākie gūs vislielāko labumu veselībai, jo tieši viņi, nesamērīgi biežāk cieš no slimībām, kas saistītas ar augstu cukura patēriņu. Vācu Veselības ministrija pierāda, ka šis nodoklis veicina lielāku sociālo vienlīdzību.
“Cukura nodokļa” likums vēl jāizskata un jāapstiprina Bundestāgā. Vāciešu diskusijas ir nozīmīgas, jo mēdz izgaismot dažādu lēmumu gaismas un ēnas puses. No vāciešu diskusijām kļūst skaidrs, ka ar šo vienu pasākumu vien nepietiek. Efektīvai veselības aprūpes politikai ir nepieciešams pasākumu kopums, lai ilgtermiņā reāli samazinātu resno (ar lieku svaru) cilvēku skaitu.
Šajā jomā nozīme ir veselīgākai ēdināšanai skolās un bērnudārzos, pasākumiem bērnu aizsardzībai pret neveselīgas pārtikas reklāmu, ēdināšanas uzlabošanai ēdnīcās un nodokļu mazināšanai veselīgai pārtikai.
Atļaušos prognozēt nākamās Saeimas uzstādījumus – cukurotajiem dzērieniem akcīzes nodoklis augs straujāk, Latvijā ražotām saknēm un dārzeņiem pievienotās vērtības nodoklis mazināsies. Mērķis – katram Latvijas iesdzīvotājam samazināt izdzerto saldināto dzērienu, kolas vai saldo nektāru daudzumu par vienu glāzi dienā.
Kopumā, tas ļautu mums pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgumu par vienu gadu un no pēdējās vietas Eiropas savienības veselības rādītājos pārvietoties uz priekšpēdējo. Lai sasniegtu nākamo pakāpienu nāksies samazināt smēķēšanu un alkohola patēriņu.
