– Tad, ko tu noteikti darītu citādi? 10
– Domātu par autosatiksmes plūsmas samazināšanu Senču ielā, lai tramvaja līniju varētu izbūvēt, neskarot ne kapus, ne Pērnavas ielas aleju. Tas ir reāli, ja ir Austrumu maģistrāle. – Skanstes rajonā pašlaik reģistrēti tikai nepilni divi tūkstoši iedzīvotāju. Vai no pilsētplānošanas viedokļa ir pareizi vispirms ieguldīt infrastruktūras attīstībai “nākotnes” rajonam, kamēr “šodienas” rīdzinieku vajadzības nebūt nav atrisinātas? – Ja runājam tieši par tramvaju, tas ir nepareizi. Tramvajam ir tikai viens trumpis – tā ir ietilpība, kas ļauj pārvietot lielu cilvēku daudzumu. Ja nevajag šādu ietilpību, racionālāk un lētāk ir būvēt sabiedriskā transporta joslas un organizēt trolejbusu vai autobusu satiksmi. Skanstē tramvaja ietilpību tuvākajā nākotnē vajadzēs tikai arēnas pasākumiem, kamēr tūkstošiem Purvciema un Pļavnieku iedzīvotāju to vajag ik rītu un vakaru. – Ja tik vērienīgu projektu pilsēta realizē tikai tāpēc, ka tam var piesaistīt Eiropas naudu, vai tas neliecina par haotisku plānošanu bez noteiktas pilsētas attīstības vīzijas? – Sanāk diezgan haotiski, bet tā tramvaja līnija attīstības plānos tomēr ir. Rīga tāpat ar laiku to būtu īstenojusi. Un nav jau mums īsti alternatīvas, jo, neņemot Eiropas naudu, par saviem 27 miljoniem nevaram nopirkt pat tos 12 tramvajus, kas ir iekļauti Skanstes projektā, kur nu vēl uzbūvēt vai rekonstruēt sliežu ceļu. Šī mums tomēr ir iespēja iegūt jaunu tramvaja līniju uz arēnu, trīsarpus kilometrus izbūvēta sliežu ceļa un 12 jaunus tramvajus, kas atslogos pārpildītos tramvajus Barona ielā. Ja neņemam ES naudu un ejam paši savu ceļu, varam nopirkt desmit jaunus tramvajus, ar ko nepietiek pat visu 7. maršruta tramvaju nomaiņai. – Pastāv bažas, ka Skanstes banku darbiniekiem vai dārgo dzīvokļu iemītniekiem šis tramvajs nemaz nebūs vajadzīgs, jo šie cilvēki priekšroku dod privātajam auto. – Domāju, ka šādas bažas ir pamatotas. Jācenšas reklamēt braukšana ar tramvaju: pirmkārt, tas ir liels un ietilpīgs, otrkārt, maksā 3,5 miljonus, ar 12 riteņu piedziņu, klimata kontroli, 12 ekrānu izklaides sistēmu, telefona aplikāciju, automātiskajām durvīm un komplektā ar personīgo vadītāju, tas apbrauc sastrēgumus un taisni no Skanstes tevi aizved uz Kluso centru vai Vecrīgu, par autostāvvietu tev arī vairs nav jāuztraucas. – Vēl aizvien tomēr esam aizkavējušies pagājušajā gadsimtā, jo viss tiek balstīts auto satiksmē. Ja dzīvo Pierīgā, bet strādā Rīgā, tad Pierīga iekasē nodokļus, bet Rīga cīnās ar sastrēgumiem, dzīvi rīdziniekiem bez auto padarot vēl sliktāku. Eiropa pilsētas plāno tā, lai tajās būtu ērti uzturēties, nevis braukt cauri. Brīžiem kauns, ka pat Maskava tagad būvē gājējiem draudzīgākus, drošākus krustojumus nekā Rīga. Pēdējos gados galvaspilsēta ar savām bedrainajām ielām un nenosiltinātajām mājām sākusi atpalikt no daudzām citām Latvijas pilsētām. – Vai mums šajā jomā pietrūkst drosmes, piemēram, elektrotransportu laist pazemē vai pacelt gaisā? – Būvēt tramvaju pa kapu malu tomēr arī ir drosmīgs lēmums. Es drīzāk teiktu, ka pietrūkst gribasspēka un ieinteresētības kaut ko darīt pilsētas uzlabošanai. Labam tramvajam nevajag estakādes, bet pietiek ar sensoriem pirms luksoforiem kā Amsterdamā, Cīrihē vai Liepājā. Drošiem krustojumiem pietiek ar pāris stabiņiem kā Ņujorkā vai tepat Ģertrūdes ielā. Ātrākam autobusam pietiek ar krāsas spaini dažu svītru un A burta uzkrāsošanai kā Krasta ielā, kur izrādījās, ka brauktuvē var ietilpināt vēl vienu joslu. Bet patīkamākai pilsētvidei pietiek ar ieinteresētiem iedzīvotājiem kā Sarkandaugavā. – Kas ir būtiskākās lietas pilsētplānošanas jomā, kas Rīgai tuvākajos gadu desmitos noteikti jāpaveic? – Vissvarīgākie ir satiksmes plūsmas jautājumi. Automašīnu skaitam pieaugot, sabiedriskais transports kļūst lēnāks un tas savukārt mudina vēl vairāk cilvēku izmantot personīgo auto. Ielu paplašināšanai vairākumā gadījumu nav ne naudas, ne vietas, ne jēgas, jo, kur to īsteno, drīz vien atkal ir sastrēgumi. Stipri šaubos, ka atradīsies miljards Ziemeļu tilta izbūvei. Tātad var nākties pieņemt politiski nepatīkamus lēmumus auto skaita samazināšanai, kā to izdarīja, piemēram, Stokholma, ieviešot iebraukšanas maksu. Tagad vairākums Stokholmas iedzīvotāju to atbalsta, jo dzīve pilsētā ir uzlabojusies. – Vai tev pašam ir nodoms pēc izglītības iegūšanas atgriezties Latvijā, lai darboties šajā jomā? – Jā, viens no maniem dzīves mērķiem ir padarīt Latviju labāku. Es gan nezinu, vai, pastāvot pašreizējai varai, Rīgā man sanāktu ko mainīt. Varbūt jādodas uz Cēsīm, kur pašvaldība ir ieinteresētāka pilsētas attīstībā.
TV24
– Kā kopumā Latvija izskatās pilsētplānošanas jomā – kādā līmenī Eiropā mēs atrodamies?
