Anda Līce: Kaut gan politkorektumu uzskata par demokrātijas sargu, tas var kļūt arī par kapraci 1
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izvairīšanās no citu cilvēku un cilvēku grupu diskriminācijas vārdos un darbos, no vienas puses, neļauj problēmām saasināties, bet, no otras – pati kļūst par problēmu, sava veida Trojas zirgu, ar kuru tie, kas no politkorektuma īstenībā stāv lielgabala šāviena attālumā, nesodīti brauc virsū pārējiem.
Tādu gadījumu ir bez skaita, taču pie mums diemžēl nenotiek diskusijas par jautājumu, cik tālu politkorektums ir pieļaujams un kurā brīdī tas kļūst postošs.
Politkorektumam vienmēr ir arī cena, un dažkārt tā ir izrādījusies ļoti augsta. Klasisks piemērs ir rietumvalstu valdību attieksme pret Hitleru un viņa politiku pēc viņa nākšanas pie varas. Valdīja uzskats, ka plēsoni nevajag kaitināt, viņam priekšā tika pamesti aizvien jauni gaļas gabali.
Laika gaitā ir mainījusies ne tikai pasaule, bet arī politiķu valoda. Šodien tik bieži piesauktais “konstruktīvais dialogs” ir daļa no politkorektuma.
Taču tas ir auglīgs vien tad, ja sarunu biedrs ir dzirdīgs. Diemžēl mūsdienu pasaules vareno lielākā daļa ir uz ausīm sisti, un nekāds dialogs nesanāk.
Piemēram, kā var konstruktīvi runāt ar Putinu par viņa opozicionāra Alekseja Navaļnija Krievijas teritorijā notikušo indēšanas mēģinājumu un šī nozieguma izmeklēšanu, ja Putins to demagoģiski noliedz? Tikpat neauglīgas ir bezgalīgās un mākslīgi uzturētās diskusijas par okupēto Krimu un Donbasu.
Politkorektums ir liberālās demokrātijas mīļais bērns, un, kā jau tas mēdz gadīties arī ģimenēs, daži lolojumi, nesastopot nekādus ierobežojumus, vēlāk paši kļūst par sabiedrības problēmu.
Kaut gan politkorektumu uzskata par demokrātijas sargu, tas var kļūt arī par kapraci. Un tieši to labi saprot un visā pasaulē attiecīgi izmanto demokrātijas ienaidnieki, kamēr mēs, atrodoties pieklājīgā attālumā, politkorekti klusējam.
Ne velti Jēzus saviem mācekļiem reiz teica šādus zīmīgus vārdus: “Lai jūsu vārdi ir jā, jā! un nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļauna.”
Apbrīnojama ir dažu labu lielvalstu politiķu spēja spēlēties ar dubultstandartiem, runāt par demokrātiskajām vērtībām, neatkarību un ekoloģiju, bet īstenībā domāt vienīgi par to, kā nākamajās vēlēšanās uzvarēt.
Šāda prakse ir tik plaši izplatījusies, ka, lai ko arī viņi teiktu, cilvēki vairs tam netic.
Patiess politkorektums piemīt miermīlīgajām revolūcijām. “Cik viņi ir skaisti!” šodien gribas teikt, vērojot baltkrievus pašcieņas un savaldības pilnajās demonstrācijās. Atmodas laikā tādi bijām arī mēs. Ja pašcieņa ir īrēta, tā izkūp, tiklīdz sākas amatu un naudas dalīšana.
