Pirmais, kas paliek atmiņā pēc noskatīšanās, ir aktrises Vitas Vārpiņas (centrā) izcilais tēlojums Rutes Vulfas lomā – itin kā pieklusināts, introverts, vienlaikus ārkārtīgi koncentrēts un precīzs aktierdarbs.
Pirmais, kas paliek atmiņā pēc noskatīšanās, ir aktrises Vitas Vārpiņas (centrā) izcilais tēlojums Rutes Vulfas lomā – itin kā pieklusināts, introverts, vienlaikus ārkārtīgi koncentrēts un precīzs aktierdarbs.
Publicitātes (Mārča Baltskara) foto

Saruna par būtisko. Ievas Rodiņas recenzija par izrādi „Ārsts” Dailes teātrī 2

Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 142
VIDEO. Krimā notriektas raķetes atlūzas nogalinājušas piecus cilvēkus, vairāk nekā 100 ievainoto
Lasīt citas ziņas

Intelektuāls teātris – tā gribētos raksturot Gata Šmita iestudējumu “Ārsts” Dailes teātrī. Izrāde, kas piesaka sarežģītu formu un piepilda to ar spraigu, taču ne ārišķīgi “kliedzošu” saturu.

Sevišķi patlaban, ieilgušajos pandēmijas apstākļos, šādas izrādes ir īpaša vērtība – tās ļauj sajust pusizretināto skatītāju zāli elpojam vienotā ritmā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Izrādi skatos krietni pēc pirmizrādes, un pirmais, kas paliek atmiņā pēc noskatīšanās, ir aktrises Vitas Vārpiņas izcilais tēlojums Rutes Vulfas lomā – itin kā pieklusināts, introverts, vienlaikus ārkārtīgi koncentrēts un precīzs aktierdarbs.

Vitas Vārpiņas lomugrāfijā līdzīgu varoņu šķietami ir daudz – tās ir sievietes ar stingru raksturu, pašpietiekamību un vienlaikus emocionāli dziļu iekšējo pasauli, taču Rute Vulfa, šķiet, ir viens no sarežģītākajiem un augstākajiem aktrises pēdējo gadu meistarības punktiem.

Britu dramaturga Roberta Aika un līdz ar to arī Dailes teātrī tapušā iestudējuma centrā ir tieši Rute Vulfa – ārste, kura, pieturoties pie savas pārliecības, nokļūst ētiskā konfliktā, jo neielaiž pie mirstošas pacientes katoļu priesteri. Stāsts izseko tam, kā ikdienišķs profesionāls konflikts noved pie vispārcilvēciskas diskusijas par pasaules iedalījumu “grupējumos”.

Sociālās lomas, ko mēs gribot vai negribot pieņemam un “spēlējam”, mūsu profesionālie un personīgie lēmumi un to nozīme, kas rikošetā negaidot var atgriezties pie mums, – tas viss izrādē izspēlēts precīzās cēloņsakarībās. Kaut arī uz skatuves ir vienpadsmit aktieru liels ansamblis, izrādei izdodas radīt pietuvinājuma iespaidu – lielā mērā tādēļ, ka stāsta centrs ir tieši Vitas Vārpiņas psiholoģiskās reakcijas uz notiekošo.

Ansamblī līdzās psiholoģiskam lomu zīmējumam vērojami arī groteskā zīmēti tēli, kuru galvenais uzdevums ir radīt spilgtu tipāžu galeriju, piešķirot papildu krāsas centrālajai sižeta līnijai. Precīzi ar dotajiem uzdevumiem tiek galā Gints Grāvelis (Maikls Kroplijs), Ērika Eglija-Grāvele (Rebeka Robertsa), Dainis Gaidelis (Braiens Siprijans).

Reklāma
Reklāma

Filigrāna epizodiskajās lomās ir aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura spurainā pusaudža, savu dzimumidentitāti meklējošā Semija, lomā partnerībā ar Vitas Vārpiņas Ruti attīsta neparastu, trauslu “mātes-bērna” attiecību līniju. Jau lugā definētais uzdevums aktieriem spēlēt pretējā dzimuma vai ādas krāsas lomas viscaur izturēts arī izrādē, kaut arī Latvijas kontekstā neizskan pilnībā trāpīgi un aktuāli.

Piemēram, Artūra Skrastiņa Čārlijas – Rutes partneres – parādīšanās uz skatuves sākotnēji rada nedaudz mulsinošu iespaidu, jo nav atrasts pārliecinošs veids, kā nepārprotami atklāt to, ka šis tēls ir sieviete, nevis transvestīts, kamēr vēlākajā darbībā aktieris ar trauslumu un jūtīgu partnerību attīsta tēla līniju.

Telpas transformācijas, kuras rada Rūdolfa Bekiča scenogrāfija kombinācijā ar Edija Feldmaņa gaismu partitūras akcentiem, balstās kontrastā starp publisko un privāto telpu. Izgaismota pilnībā un paplašināta perifērijā, skatuves platforma kļūst par tādu kā slimnīcas uzgaidāmo telpu vai sapulču zāli – vietu, kur krustojas daudzu cilvēku domas un rīcība, radot dažādas sekas.

Platformas centrā pazeminājumā savukārt iekārtota Rutes Vulfas privātā telpa – drošības saliņa, kurā visu izrādes laiku atrodas tējkanna ar verdošu ūdeni, kas ik pa brīdim ieslēdzas, radot dūmu (enerģijas, atmiņu, emociju?) mutuļus.

Varones “izkāpšanu” no profesionālajām “kurpēm” un kļūšanu par “vienkārši cilvēku” iezīmē arī Keitas kostīmi, kuros pārsvarā ievērots “unisex” princips. Izrādes tēlu sistēmā nav izteikti vīrišķīgu/ sievišķīgu iezīmju – ir profesionāli cilvēki, kuri veic savus pienākumus.

Tajā pašā laikā tieši caur šo neitralitāti uzskatāmi kļūst tie priekšstati, kas saistīti ar tradicionālajām dzimumu lomām sabiedrībā, un šādā kontekstā izrāde paironizē, piemēram, par sievietēm-politiķēm u. tml. Precīzs tipāžu atspoguļojums ir redzams otrajā cēlienā, kad Rute Vulfa nokļūst sarunu šovā, kura dalībnieki izvēlēti pēc teju absurda dažādības principa.

Tajā pašā laikā tieši Rutes Vulfas tēlā (un arī izrādes nosaukumā) konsekventi saglabāts dzimumnei-trāls profesijas apzīmējums – “ārsts”, nevis “ārste”, akcentējot izrādē izspēlētās tēmas universalitāti (ne velti Aika lugas pamatā ir Artura Šniclera darbs “Profesors Bernardi”).

Sarunas no konkrētā atgadījuma apspriešanas pāraug par personisko ambīciju un simpātiju-antipātiju risināšanu kolēģu starpā. Iestudējums “Ārsts” stāsta par spēju un vēlēšanos novilkt robežu starp profesionālo un personīgo teritoriju un par turēšanos pie savas pārliecības pat tad, ja tā vairāk nodara ļaunu nekā labu.

Un vienlaikus tas ir arī stāsts par to, cik patiesībā trafarets ir šībrīža pasaulē aktuālais daudzveidības un dažādības princips, turpinot cilvēkus šķirot un iedalīt plauktiņos vai kastītēs. Rutes Vulfas pārliecība par to, ka viņa nepieder nevienai sociālajai vai reliģiskajai grupai, kā izrādās, arī liecina par piederību konkrētai – elitārajai – sabiedrības daļai.

Izrādes “Ārsts” un “Elpa” savā ziņā piesaka jauno Dailes teātra seju, kurā jaunus vaibstus ievilkusi ne tikai vadības maiņa, bet arī pandēmijas laiks – tas ir mēģinājums arī no Lielās skatuves pietuvināties skatītājam, piedāvājot intelektuālu, lakonisku un niansētu teātra pārdzīvojumu. Sarunu par būtisko.

Roberts Aiks, “Ārsts”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, kostīmu māksliniece Keita, gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis, mūzikas konsultants Juris Vaivods.

Lomās: Vita Vārpiņa, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Dainis Gaidelis, Aldis Siliņš, Imants Strads, Gints Grāvelis, Ērika Eglija-Grāvele, Lelde Dreimane, Ģirts Ķesteris, Dārta Daneviča.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.