“Šis ir manas paaudzes laiks!” Saruna ar aktieri un režisoru Intaru Rešetinu 19
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tautas gara, mugurkaula, pašapziņas stiprināšanai veltītajā tautas saietā 2022. gada 20. maijā mēs paužam nostāju par 9. maija svinību pasākumiem pie Latvijas okupantu, Krievijas karaspēka piemiņas vietām un atbrīvošanos no padomju laika ideoloģiskā mantojuma: pieminekļiem un piemiņas zīmēm.
Nekad ļaunums netriumfē tik pārliecinoši kā tad, kad labi cilvēki nedara neko. Tad darīsim visu, lai Latvija būtu valsts, kas balstās Eiropas vērtībās un kopj savu unikālo identitāti,” viens no aicinājuma autoriem bija arī aktieris un režisors Intars Rešetins.
Kuru šī gada brīdi jūs atcerēsieties pēc laika, teiksim, stāstot saviem mazbērniem?
I. Rešetins: Šis bija melns gads, un, kā jau lielākajai sabiedrības daļai, arī man Ukrainas kara sākums bija ļoti liels šoks. Nebiju domājis, ka mūsu pasaulē, 21. gadsimtā, iespējama tāda slepkavošana un kara šausmas, kurām tagad iet cauri nabaga ukraiņu tauta.
Savukārt, ja katrā no lietām vēlamies saskatīt ko pozitīvu, ir noticis arī daudz labā. Esam ieraudzījuši to, cik daudz ir savstarpējas sapratnes un līdzcilvēku, beidzot esam spējīgi atrast kodolu mūsu kopīgajiem mērķiem, izjūtam vienoto pleca sajūtu, savu piederību šai valstij un savu latvietiskumu. Esam parādījuši savu nostāju un sapratuši, kas ir cilvēcība, līdzcietība. Šie jēdzieni likās teju nozuduši un sveši, bet, sākoties krievu karam Ukrainā, agresīvi postot veselu un neatkarīgu nāciju, mūsu asinsatmiņa neļauj būt neitrāliem un pamodinājusi tās stīgas, kas skan šobrīd.
Šis gads ir arī mana patriotisma apliecinājums, esmu iestājies Zemessardzē, tā kļuvusi par aizraušanos un jēgpilnu nodarbošanos. Šis ir mūsu laiks, tāpēc es aicinātu pievienoties Zemessardzei ikvienu. Jau agrāk esmu teicis – šis ir manas paaudzes laiks un, ja nāks X stunda, mēs būsim tie, kuri aizstāvēs Latviju, mēs nepieļausim, ka vēsture atkārtotos, pretosimies un cīnīsimies līdzīgi, kā to dara Ukrainas tauta.
Protams, šausminoši apzināties, ka 5. kolonnas klātbūtnes efekts redzams tik lielos apmēros, ir skaudri apzināties, ka integrācijas jautājumā neesam izdarījuši praktiski neko, esam pieļāvuši, ka mūsu valstī, visapkārt skanot krievu valodai, pastāv faktiska divvalodība. Šī ir īpaši aktuāla problēma, tāpēc ikvienu aicinu atbalstīt kampaņu “Atkrievisko Latviju!”. Man ir patiess prieks par tiem Latvijas dēliem un meitām, kas ir vienoti pārliecībā, ka Latvija ir nozīmīga, būtiska un neatkarīga valsts.
20. maija gājienā par atbrīvošanos no padomju mantojuma sapulcinājām gandrīz 30 tūkstošus cilvēku, un tas rezultējās tiešām vēsturiskā mirklī augustā, kad paveicām to, ko vajadzēja izdarīt jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, pirms 31 gada. Manuprāt, uzņemtais kurss ir pilnīgi pareizs un maskas krīt visiem, kuri pat šobrīd nedomā līdzīgi. It visos gaiteņos skaidri ieraugām šīs zemes patiesos dēlus un meitas un tos, kuri tādi nav; šis ir labs un svētīgs process.
Protams, vēl darāms daudz, bet ticu un varu droši teikt – ar mums viss būs kārtībā, jo mums ir spēcīgs mugurkauls un ar savu piemēru ukraiņi mūs iedvesmo. Viennozīmīgi – mēs neļausim vēsturei atkārtoties, tas jādara mūsu bērnu, mūsu vecāku labā – šis ir mūsu laiks.
Kādu saredzat nākamo gadu? Kad Ukraina uzvarēs?
Ukraina uzvarēs tad, kad beigsies ziema; tad, kad beigsies mahinācijas Eiropas birokrātijas gaiteņos; tad, kad dīvānos sēdošie sapratīs, ka šis karš skar arī viņus. Rainis teicis: “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Eiropā ir bijuši kari, bet tie nav bijuši saistīti ar Krievijas agresiju un okupāciju, līdz šim Eiropā mūs īsti nav izpratuši, tikai tagad sākuši ieklausīties. Nākamā gada sākums būs tumšāks, bet esmu pārliecināts – gaisma vienmēr uzvar tumsu. Droši vien tas būs aprīlis vai maijs, kad varēsim sākt smaidīt.
