Māris Zanders: Šķiet, Putins pavirši lasa grāmatas… Tas, ko Maskava nesaprata 17
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Man nav ne mazākās vēlēšanās apcerēt 2022. gada laikā (protams, ne tikai) izskanējušos Kremļa un Krievijas varai simpatizējošo mediju tekstus par Ukrainas un Krievijas vēsturi. Galu galā vēstures sagrozīšana nav nekas jauns.
Tomēr jāpiezīmē, ka vienā aspektā Putinam ir taisnība, tikai, domāju, ka viņš no saviem priekšstatiem un lasītā ir izdarījis, ja tā var teikt, kļūdainus secinājumus.
Proti, Putina & Co iecienītais apgalvojums, ka “Ukrainu vispār radīja Ļeņins un citi boļševiki”, prognozējami rada interesi par pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem Krievijas–Ukrainas attiecībās.
Ko tajās var izlasīt atšķirīgu no Vladimira Vladimiroviča interpretācijas?
Tātad šajā periodā Maskavas boļševiki, lai nostiprinātu savas pozīcijas, formulēsim tā, reģionos, īstenoja politiku, kurai grūti atrast jēdzīgu tulkojumu latviešu valodā. T. s. “koreņizaciju”, proti, “vietējo nacionālo kadru” atbalstīšanu.
Tas notika arī Ukrainā, bet tas, ko Maskava acīmredzot nesaprata toreiz un nesaprot arī šoreiz, ir Ukrainas mērogs.
Tā, iespējams, nav glīti izteikties par nāciju, bet mana versija ir, ka Maskava gandrīz aizrijās ar pārāk lielu kumosu.
Faktiski līdz pat trīsdesmitajiem gadiem Ukrainas elite ar Maskavu strīdējās un daudzos gadījumos nepiekāpās. Vadoties pēc principa, “mēs esam liela tauta, tādēļ…”. Protams, trīsdesmitajos gados elite – līdzīgi kā citur PSRS teritorijā – tika iznīcināta, bet tas, manuprāt, nemaina lietas būtību.
Piemēram, 1929. gadā ir šāda spilgta epizode: Ukrainas rakstnieku grupa Maskavā Maksima Gorkija dzīvoklī strīdās ar Staļinu, pieprasot, lai Krievijas teātros beidz uzvest Mihaila Bulgakova “Turbinu dienas”. Jo tā esot aizskaroša ukraiņu tautai.
Šajā tikšanās reizē ukraiņi intelektuāļi arī skaidri un gaiši arvien ietekmīgākajam Staļinam paziņoja, ka Ukraina ir “nācija”, nevis “nacionalitāte”.
Šajā laika posmā (1923–1928) ukraiņu valodā iznākošo grāmatu skaits nosaukumu ziņā palielinājās sešas reizes, tirāžu izpratnē – astoņas. 1929. gadā 70% no Ukrainā izdotajām grāmatām nosaukumu aspektā bija ukraiņu valodā, tirāžu ziņā – 77%.
Kā ukraiņi to, ja tā var teikt, dabūja gatavu?
Pirmkārt, jau ar pieminēto nācijas lielumu. Otrais faktors prasa, lai lasītājs kaut uz brīdi pieņem, ka marksisti ne vienmēr ir kretīni.
Piemēram, rakstnieks un boļševiks “ar stāžu” Mikola Hviļovijs (1893–1933), vairākkārt saņēmis aizrādījumus no Maskavas, vienalga 1926. gadā publicēja darbu ar izteiksmīgu nosaukumu “Ukraina vai Mazkrievija?” un bija plaši pazīstams ar aicinājumu “Prom no Maskavas!”.
Negrasos mainīt savu piesardzīgo attieksmi pret to, ko dažkārt sauc par nacionālkomunistiem, tomēr jāatzīst, ka Ukrainā netrūka gadījumu, kad cilvēks vispirms bija ukrainis un tikai pēc tam boļševiks.
Un šādu cilvēku – atcerēsimies Ukrainas mērogus – netrūka, Maskava apmēram desmitgades garumā netika tā īsti galā ar šo situāciju.
Tēlaini izsakoties, pārmetot tiltu uz mūsdienām, to, ko Kremlis, šķiet, nesaprot, var formulēt tā: skaidrs, ka cilvēkiem Ukrainā ir dažādi politiski uzskati, vieni ir liberālāki, citi – konservatīvāki dažādos t. s. vērtību jautājumos, tomēr tas nemaina to, ka viņi ir ukraiņi.
Lai gan 1929. gadā ukraiņu kā dzimto valodu minēja tikai 59% no Ukrainas boļševiku partijas biedriem, toties sevi par ukraiņiem uzskatīja vairāk nekā puse, bez liekas kautrības atstājot “vecākos brāļus” mazākumā.
Rezumēju: neesmu diemžēl pārliecināts, ka militāri Ukrainai 2023. gadā izdosies viss iecerētais un vēlamais.
Tomēr personāži Kremlī, ja jau viņiem tā patīk gremdēties “vēsturē”, varēja tomēr lasīt grāmatas rūpīgāk, jo tad viņi saprastu, kas ir Krievijas pretinieks.
Tas, ka Kremlis lolo siltas jūtas pret PSRS un impēriju kopumā, nav patīkami, bet lai nu būtu – tāpat nevienu par šo jūtu aplamumu nepārliecināsi.
Bet, pat ja kādam ir laiks un vēlme noņemties ar PSRS vēsturi, tad vispār tajā jāsaredz ne tikai pašam sevi.
