Smelies spēku augustā! Padomi no baltu zinību praktizētājas 0
Autore: Ieva Līne, komunikācijas speciāliste, dziesmu un valodas zinātāja, baltu un šamanisko zinību praktizētāja, kopienas “Varabunga” dalībniece
Augustu, gada astoto mēnesi, mūsu senči dēvēja par rudzu mēnesi. Un tas ir tikai saprotami, jo rudzi, viens no latviešu un baltu tautu ēdienkartes pamatiem, vajadzīgo brieduma pakāpi vārpās sasniedza un sējēja rokās iegūla vasaras pēdējā mēnesī. Augusts ir stāsts par briedumu dabā, auglību, jumi – divām vārpām viena stiebra galā, ar ko vēlas tikt atalgots ikviens. Par smagām, briestošās ražas noliektām ābelēm, plūmēm, bumbierēm. Jau jūlijā redzams, kā koki top arvien zemāki, pazemīgāki, noliekdami zarus, lai savu auglīgo nastu rūpīgi un saudzīgi iznēsātu un kā goda tērpu staltu muguru noturētu.
Šis vienlaikus var būt stāsts par auglību mūsos – mūsu briedumu, gatavību nobriedināt sevī pavasarī aizmetņos iegūtos nākamos augļus, lai no tiem atbrīvotos un pēc laika atkal būtu gatavi jaunu aizmetņu iebriedināšanai sevī. To var saukt arī par gatavību nākamajai klasei skolā, nākamajam līmenim un jauniem izaicinājumiem. Neatkarīgi no tā, ejam vai neejam skolā, jaunas mācībstundas, eksāmeni gribot negribot sagaida ikvienu: vai nu saskaņā ar tur – tālu zvaigznēs – ierakstīto ceļu, vai arī šīs zemes nopelniem. Lai kaut ko jaunu radītu, ir jāatbrīvojas no esošā, vecā, dodot vietu jaunajam. Uzņēmuši saules enerģiju, dabas spēku, dabas veltes, varam atkal nobriest jaunam solim, jaunam lēcienam.
Upe un nesteidzīga dzīve šeit un tagad
Kas nav paspējis šovasar kārtīgi ienirt dabas klēpī, augustā to var izdarīt ar tikpat plašu vērienu kā vasaras pirmajos mēnešos, piemēram, ļaujoties upes tecējumam kanoe, gumijas laivā, ar supu vai kādu citu peldlīdzekli vai arī vienkārši brienot pa kādu no Latvijas seklajām upītēm, piemēram, Rauni Vidzemē. Nereti tieši augusts lutinājis ar karstākajām vasaras dienām, padarot ūdeni piena siltu. Pēc tam kad agrā jaunībā ar visām drēbēm izpeldējos Amatā, kad tās krastus vēl koši rotāja žilbinoši balts sniegs, vienmēr priekšroku esmu devusi laivošanai pēc iespējas karstākā laikā, turklāt cenšoties nesteigties upei pa priekšu, bet drīzāk piebremzēt.
Jo vecāks kļūsti, jo vispār mazāk gribas steigties. Ne jau tāpēc, ka ātri darīt būtu slikti, bet tāpēc, ka steiga pati par sevi šķiet bezjēdzīga, jo negarantē nedz laimi, nedz bagātību. Agrāk mūs mācīja vai, citiem vārdiem sakot, modē bija dzīvošana nākotnē. Tagad fokuss nomainījies uz koncentrēšanos uz mirkli šeit un tagad. Īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi un plāni, šķiet, eksistē vairs tikai biznesa vidē un arī tikai tad, ja paši mērķu radītāji tiem tic. Piecu gadu laikā uzcelt māju, laist pasaulē bērnu, nopelnīt trīsreiz vairāk, apceļot piecus kontinentus, šķiet, neskaitās stilīgi arī tiem, kuri nav sākuši un, iespējams, arī nesāks īpašus garīgos meklējumos. Tagad dominējošā atziņa ir par koncentrēšanos šim brīdim, nekaļot utopiskus plānus, tādējādi nedzīvojot liekās gaidās un attiecīgi piedzīvojot mazāku vilšanos.
Agrāk mani tracināja cilvēki, kuri čammājas, nereaģē, nedara tik ātri kā es. Tagad secinu, ka mani tracina steidzīgie. Jo ātri ne tuvu vēl nenozīmē labi.
Laiks vispār ir relatīvs jēdziens. Kad citi laivotāji aizsteigušies priekšā, pienācis brīdis īstajai upes meditācijai – atveras dabas koncertzāles priekškars, un sākas putnu, zemesvēžu un visu citu upes draugu koncerts. To gan pilnībā lemts izbaudīt tikai tiem, kuri piekopj klusēšanas un miera praksi. Esot pie dabas, to var iemācīties un izbaudīt par baltu velti. Nekādu apmācību kursu, nekādas maksas.
Ikdienas vakaros kurtos ugunskurus, protams, nevar salīdzināt ar saulstāvju ugunsstabiem vai ugunszārdiem, taču tie ir tādi paši ugunsspēka un siltuma nesēji, cilvēku vienotāji. Neiztrūkstošs ugunskura sabiedrotais vakarā pie dabas var būt arī kokle un šamaņu bungas. Tas pat šķiet pašsaprotami – kad apkārt tikai meži un ūdeņi, senie instrumenti palīdz labāk saslēgties ar vietu, savstarpēji savienoties, vienojoties kādā kopīgā spēka dziesmā.
Neizsmeļamais enerģijas avots
Kad pirmajos vasaras mēnešos saule zemi jau pamatīgi izsildījusi, augusta svelmainākajās dienās jūrmalas smiltis reizumis var šķist īpaši karstas. Tās it kā vēl gribētu paspēt izsildīt un izmasēt pēdas ar savu dabisko siltumu, lai spēcinātu pirms garā un nogurdinošā ziemas apauto kāju perioda. Pastāv uzskats, ka mūsu Latvijas jūrmalas smiltis ir īpašas, – tās veido sīki kristāliņi: daudz sasmalcināta kalnu kristāla un sasmalcinātu pusdārgakmeņu, kam piemīt dziednieciskas īpašības. Tādēļ staigāšana basām kājām pa jūrmalas smiltīm un atrašanās pie jūras, iespējams, var aiztaupīt ne vienu vien maksas nodarbi sava tonusa uzlabošanai. To, ka Baltijas jūras smiltis ir vislabākās, atzinuši arī Latvijas slavenākie pludmales volejbolisti, kuriem bijusi iespēja savām kājām mīt gan Brazīlijas Kopakabanas, gan daudzu citu pasaulslavenu pludmaļu smiltis.
Būšana pie mūsu jūras vispār ir īpaša. Kā rakstījuši vairāki pētnieki, gar jūras piekrasti (no Klaipēdas līdz Igaunijai) vijas zelta vija – uzvelvējums, no 500 metriem līdz kilometram plats pacēlums, kas veidojot savdabīgu aizsardzības joslu. Par zelta viju runā arī tautasdziesmas: “Vij, Dieviņi, zelta viju/ Visgarām jūras mal’…”
Papildus zelta vijas neredzamajam spēkam uz cilvēku sevišķi labvēlīgi iedarbojas nemitīgi kustīgais jūras ūdens, kas no enerģētiskā viedokļa skaitās daudz vērtīgāks par stāvošu ūdeni. Kā zināms, ūdens stihijas loma cilvēka eksistencē ir īpaša: četras piektdaļas zemeslodes klāj ūdens, aptuveni 70% cilvēka organisma veido ūdens – visa informācija ir ierakstīta ūdenī, ūdens attīra, uzlādē, dod, paņem prom, atceras… Turklāt ūdens viļņu mijiedarbībā veido īpašu strukturējumu, kas īpaši labvēlīgs cilvēkam. Jūras nenovērtējamie dotumi ir viens no labākajiem enerģijas lādiņiem ne vien vasarā, bet arī citos gadalaikos.
Balanss starp atdošanu un saņemšanu
Laikā, kad rakstu šīs rindas, nule kā piedzīvots latviešu dižākais notikums – Latvijas simtgades Dziesmusvētki, kas pacēla tautas kopējo apziņas līmeni vēl nebijušos augstumos. Ja vien varētu izmērīt pozitīvās enerģijas lādiņu, kas noslēguma koncerta laikā tika akumulēts Mežaparka estrādē, tas, iespējams, pārspētu jebkādus rekordus. Jau sen izpētīts un atzīts, ka dziedāšana ir viens no efektīvākajiem sevis dziedināšanas veidiem, kas atbrīvo no ikdienas rūpēm, sniedz prieku, enerģiju, paaugstina tonusu.
Tādēļ, pirms ielec rudens ātrgaitas vilcienā, ir vērts piedomāt, kā labāk sabalansēt tās neizbēgamās darbības, kuras jāveic un kuras atņem enerģiju, ar darbībām, kas enerģiju vairo vienkāršā un dabiskā veidā. Ikviena sistēma ir balstīta uz to, lai gūtu maksimālu labumu no tajā iesaistītajiem. Ja tā ir komerciāla sistēma ar mērķi gūt pēc iespējas lielāku peļņu, tā būvēta tā, lai cilvēks tajā ieguldītu enerģijas maksimumu. Lai nebūtu spēka nekam citam kārtīgi pieslēgties. Ja tam ļaujies, var būt tā, ka, vakarā pārnākot mājās, patiešām pietiek spēka tikai ieslēgt televizoru un, lēni malkojot aliņu, noskatīties kādu seriālu.
Tas nav ne labi, ne slikti, jo mēs visi dzīvojam materiālajā pasaulē, taču svarīgi apzināties spēles noteikumus. Sistēmas novājinātam cilvēkam arī vieglāk pārdot jebkuru reklāmu, kas sola kārtējo brīnumlīdzekli vai iebiedē. Sistēmas nogurdināts cilvēks vieglāk un nekritiskāk patērē jebko, kas tam tiek piedāvāts. Tādēļ augusts ir labs laiks, lai spēcinātos ar dabiskiem enerģijas līdzekļiem un baudītu dabas briedumu, arī pavērtētu savu briedumu un nākamos soļus ceļā uz to.
Žurnāla “36,6 C” augusta numuru var lasīt arī šeit.
