“Soli pa solim uz atjaunojošo lauksaimniecību!” Saruna ar zemnieku Māri Freimani 3
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Annenieku pagasta zemnieku saimniecības Buki saimnieks Māris Freimanis pēc saimniecības pārņemšanas no vecākiem 2016. gadā bija iecerējis turpināt ģimenes sākto piena lopkopības attīstīšanu ar slaukšanas robota uzstādīšanu fermā. Tomēr govju fermā nākamajā gadā notikusī ugunsnelaime ieceri īstenot neļāva.
Māris Freimanis savā Zemgales mērogiem mazajā saimniecībā (patlaban apsaimnieko 126 ha zemes) lēma nopietni pievērsties augkopībai, turklāt darbojoties ar atjaunojošās lauksaimniecības (regenerative agriculture) metodēm, kuras Latvijā zina salīdzinoši maz. Intervijā Agro Topam Māris Freimanis stāsta par atjaunojošās lauksaimniecības ieviešanas pieredzi savā saimniecībā, pamatojot arī audzēto šķirņu izvēli.
– Kāpēc pirms sešiem gadiem savā darbībā izvēlējāties jaunas, no tradicionālās konvencionālās lauksaimniecības atšķirīgas metodes?
– Citu pieeju augkopībai izvēlējos vairāku apstākļu dēļ. Sausajā 2018. gadā, kad visu izdarīju gluži kā pēc grāmatas – kvalitatīvi uzaru, nošļūcu, pareizos sējas termiņos iesēju, pievēlu, pabaroju –, dabas apstākļi ieviesa savas korekcijas. Divus klajus laukus ar vieglu augsnes sastāvu skāra izteikta vēja erozija, proti, lauka vienā pusē augsnes virskārtu nopūta tā, ka sēklas bija virspusē, kamēr otrā lauka pusē varēja staigāt kā pa pludmales kāpām.
Nākamajā ziemā, analizējot neveiksmes iemeslus, salīdzinot veiktās darbības ar teoriju, nozīmīgas kļūdas savā darbu gaitā neatradu, bet rezultāts bija katastrofāls. Secināju, ka standarta risinājumi īsti nedarbojas un ir jāmeklē veidi, kā pielāgoties laikapstākļiem. Tolaik diezgan aktīvi darbojos Jauno zemnieku klubā, kur valdes priekšsēdētājs bija Kārlis Ruks. Viņš bija rūpīgi pētījis tiešo sēju (no till, strip till) un citas metodes.
Mēs bieži sarunājāmies, ar interesi uzklausīju Kārļa atziņas un lielā mērā sekoju viņa piemēram. Papildu stimuls vēl bija tolaik klubā apspriestā nākotnes lauksaimniecības politika. Bija skaidrs, ka mums vajadzēs ieviest dažādas videi draudzīgākas saimniekošanas metodes. Man bija iecere jau laikus izmēģināt, kuras prakses dod efektu un kā to visu veiksmīgāk iekļaut savas saimniecības darbības modelī.
Vienkārši skatījos, kas tas ir, mēģināju, un ļoti ātri aizgāja. Atjaunojošā lauksaimniecība ir virziens, par kuru esmu pilnīgi drošs – uz to ir jāiet. Turklāt mūs arī ES ar visām zaļajām lietām motivē šajā virzienā darboties. Šobrīd jau esmu absolūts atjaunojošās lauksaimniecības piekritējs!
– Kas atjaunojošajā lauksaimniecība ir vissvarīgākais? Kādi nosacījumi ir jāievēro?
– Viss atjaunojošās lauksaimniecības pamatprincips balstās uz to, ka augsnē esošie mikroorganismi – sēnes un baktērijas – pārvērš augsnē esošās minerālvielas augiem uzņemamā formā. Teorētiski augsnē atrodas pilnīgi pietiekams visu minerālvielu daudzums, lai nodrošinātu pilnvērtīgu kultūrauga attīstību, bet diemžēl šo minerālvielu daudzums augiem uzņemamā formā ir ļoti ierobežots.
Tradicionālajā lauksaimniecībā mēs izmantojam sintētiskos vai jebkurus citus mēslošanas līdzekļus, lai ienestu augsnē tieši tos elementus, kuri nepieciešami konkrētajam kultūraugam. Savukārt atjaunojošajā lauksaimniecībā ideja ir maksimāli veicināt augsnes barības tīkla (soil food web – angļu val.) darbību. Mēģinām sadarboties ar dabu, ar bioloģiju, rosināt procesus, kas dabīgā veidā pārvērš augsnē esošās minerālvielas augiem uzņemamā formā.
Piemēram, viens no atslēgas elementiem ir mikorizas sēne, kas ir kā dažādu augu savienojošais tīkls. Ar tās palīdzību augi, kas ģenerē vairāk slāpekļa nekā tiem nepieciešams, nodod to citiem augiem, kuriem slāpekļa nepietiek. Tomēr augsnes apstrādes laikā mikorizas sēne tiek iznīcināta vai sabojāta. Turklāt šādas bioloģiskās augu sadarbības ir ļoti daudz un dažādas. Daļu zinātne jau ir izpētījusi un sapratusi, tomēr, visticamāk, ļoti lielu daļu šo bioloģisko procesu mēs apzināsimies tikai laika gaitā.
Kopumā atjaunojošajai lauksaimniecībai ir četri pamatprincipi (citi autori nosauc vairāk).
Pirmais un, manuprāt, vissvarīgākais pamatprincips – iespējami mazāk iejaukties augsnes procesos. Tas nozīmē pēc iespējas mazāk mehāniski kustināt augsni un pārstāt regulāri izjaukt augsnes dabīgo struktūru. Tomēr procesus augsnē mēs ietekmējam ne tikai ar aršanu vai kultivēšanu. Tieši tāpat mēs būtiski varam sablīvēt augsni, ja pārvietojamies pa mitru lauku ar smagu tehniku, vai arī, izmantojot augu aizsardzības līdzekļus, augsnes barības tīklā ievadām mākslīgi radītas vielas un pilnīgi noteikti kādos barības ķēdes posmos izjaucam līdzsvaru. Jautājums – kā barības ķēde tālāk darbojas? Vai tā spēj kompensēties? Atbildes uz visiem jautājumiem mēs nevaram zināt.
Otrais princips ir visu laiku turēt augsnes virskārtu nosegtu, aizsargātu. Tas ir ļoti svarīgi, lai varētu mazināt dažādu ārējo apstākļu ietekmi laikā. Neaizsargāta augsne mitros laika apstākļos var saskarties ar ūdens eroziju, kad veidojas izskalojumi no augsnes virskārtas. Tieši tāpat arī kaila neaizsargāta augsne var būtiski ciest no saules ietekmes, kas karstā laikā var darboties kā dezinfekcija. Tātad, ja augsne nav aizsargāta, mēs augsnē esošos procesus pakļaujam ārējiem riskiem. Augsnes segums var būt dažāds. Tie var būt augoši augi, kas nosedz virskārtu, var būt bieza salmu mulča. Pat, ja noklātu ar plēvi, tā seguma funkciju izpildītu, un augsne būs aizsargāta.
Trešais atjaunojošās lauksaimniecības princips – augsnē vajag visu laiku uzturēt dzīvību. Visi mikroorganismi kaut ko ēd. Iespējams, vissvarīgākais dzīvību veidojošais process ir fotosintēze. Ar tās palīdzību augsnē tiek ievadīta ārējā enerģija, augu saknes rada īpašas ķīmiskas vielas, ko sauc par sakņu eksudātiem, tā rodas pirmās barības vielas vismazākajiem augsnē mītošajiem mikroorganismiem, un tie var attīstīties un vairoties.
Tālāk jau katrs mikroorganisms ir barība kādam citam organismam, un tā veidojas milzīgs augsnes barības tīkls, un dažādos procesos un veidos augsnē esošās minerālvielas transformējas jau augiem uzņemamā formā. Šis process notiek visu laiku, kamēr vien kāds no tīkla elementiem ārēji netiek pilnībā izjaukts.
Līdzīgi kā ar mikorizas sēnēm – tām ir vajadzīgi saimniekaugi, lai vispār eksistētu. Ja nav dzīvības, viss ir izjaukts, augsnes barības tīkls vairs nespēj funkcionēt, un ātri vien barības vielu plūsmā rodas deficīts. Tādēļ arī ļoti nozīmīgi panākt, lai augsnē visu laiku būtu kādas dzīvas saknes, būtu organiskā viela dažādās sadalīšanās fāzēs un visu veidu dzīvībai būtu iespēja turpināt pildīt savu funkciju.
Ceturtais princips – panākt iespējami lielāku daudzveidību. Tā izpaužas gan ilgākā termiņā, proti, mainot kultūraugus gadu no gada, gan reāllaikā. Jo dažādāki augi aug vienlaikus, jo labāk. Tieši tāpat daudzveidību palielina dažādu dzīvnieku iekļaušana utt. Būtībā katrs augs patērē un ģenerē atšķirīgas vielas.
Katrs ir saimniekaugs dažādiem mikroorganismiem. Jo lielāka daudzveidība, jo dažādākiem kukaiņiem, putniem un citām būtnēm ir iespējams rast sev piemērotu barību un turpināt dzīvību. Katra bioloģija ienes kaut kādas specifiskas lietas. Jo plašāka daudzveidība, jo lauki ir stabilāki, jo būtiski lielāka iespēja, ka šajā sistēmā būs potenciālo slimību ierosinātāju dabīgie konkurenti.
Saliekot šo visu kopā, sākas spēle, ko sauc par atjaunojošo lauksaimniecību. Pilnīgi skaidrs, ka visu izpildīt nav iespējams, un mūsu pienākums un atbildība ir veikt izvēles, kas ļaus sasniegt maksimālu labumu, nodarot minimālu kaitējumu.
Cilvēki tieši tāpat kā jebkurš barības ķēdes posms vēlēsies ēst, turklāt kvalitatīvu, daudzveidīgu pārtiku. Biznesa loģika vienmēr prasīs darīt lietas, kas dos maksimālu efektu. Jebkurā gadījumā iznākums ir kompromiss starp dažādām vēlmēm. Vienīgais pareizais ceļš neeksistē, un katrā vietā ir jāpiemērojas situācijai un jāmeklē savs ceļš.
– Kā jūs meklējat savu ceļu?
– Savs ceļš ir jāmeklē soli pa solim. Pirmkārt, ļoti daudz maina apstāklis, vai saimniecībā ir vai nav lopkopība. Lopkopības saimniecībām šajā ziņā ir milzīgas priekšrocības, jo tām ir daudz lielākas iespējas manevrēt. Manā gadījumā lopkopības sadaļa patlaban saimniecībā ir salīdzinoši neliela un principā sistēma ir jābūvē ap augkopību.
Par sākumu, visticamāk, var pieņemt jau 2017. gadu, kad bija nepieciešams pārorganizēt saimniecības darbību, un lēmu virzīties augkopības virzienā. Ļoti ātri apzinājos, ka tradicionālā intensīvā graudkopība īsti nebūs mans ceļš. Jau 2018. gadā, vēl nemaz nezinot tādu terminu kā atjaunojošā lauksaimniecība, lēmu pilnībā atteikties no domas veikt rudens arumu un tā vietā mērķtiecīgi audzēju starpkultūras augus. Sāku padziļināti meklēt informāciju par starpkultūrām, to lietojumu, iegūstamo labumu.
Sapratu, ka šis termins ir ļoti plašs un precīzāk būtu runāt par sedzējaugiem, ķērējaugiem, kompanjonaugiem utt. Vienlaikus pētīju tiešās sējas būtību un atradu arī terminu atjaunojošā lauksaimniecība, kas idejiski ļoti labi radīja priekšstatu, kāda varētu būt jēgpilna lauksaimniecība. Kopš tā laika tieši šis ir mans saimniecības attīstības virziens. Ir nopirkta tiešās sējas sējmašīna, ir radies priekšstats, ko var sasniegt, audzējot starpkultūras, un iezīmējušies nākamie soļi turpmākai darbībai.
Turklāt arī ES Kopējās lauksaimniecības politikas Zaļais kurss motivē doties šajā virzienā. Piemēram, jau nākamajā gadā, visticamāk, būs iespēja pieteikties atbalstam ekoshēmu veidā par starpkultūru audzēšanu. Būtībā mums būs iespēja saņemt papildu atbalstu, ja apņemamies veikt darbības, kas pašas par sevi saimniecībā dod reālu labumu. Patīkami!
– Kā jūs izmantojat starpkultūras?
– Vispirms teikšu, ka mans vissvarīgākais mērķis, audzējot starpkultūru, ir ieviest lielāku bioloģisko daudzveidību un, vairojot daudzveidību, samazināt potenciālo slimību riskus. Patlaban sēju veicam uzreiz pēc ražas novākšanas. Mana ideālā maisījuma sastāvā nebūtu attiecīgā lauka priekšauga un nākamā plānotā auga. Manis izvēlētajā maisījumā ir Daikona redīss, vasaras vīķis, facēlija, lini, saulespuķe, eļļas rutks, griķi un vēl citi – pavisam vairāk nekā desmit kultūraugu.
Nu jau aizvadīto četru gadu pieredze rāda, ka sējas laikam ir ļoti liela nozīme, jo rudenī var novērot milzīgu atšķirību starp sējumiem, kas veikti jūlija beigās vai, teiksim, augusta vidū. Es pat teiktu tā – katrai dienai ir reāls ieguvums. Protams, arī te pastāv riski. Piemēram, jūlijā sētie eļļas rutki pilnīgi noteikti spēj attīstīties līdz sēklu veidošanas stadijai, un, kad starpkultūras augs sāk veidot sēklas, tas jau veido potenciālas problēmas nākotnē. Tomēr, apzinoties faktisko augšanas laiku, var piemeklēt ideālo augu kombināciju.
– Kādu labumu dod starpkultūrā iekļautie augi?
– Daikona redīss ir ļoti labs uztvērējaugs, kas, laikus iesēts, spēj veidot ievērojamu organisko masu. Un, zinot, ka tā sastāvā ir aptuveni 14% slāpekļa, pavasarī tam sadaloties, varam rēķināties, ka augiem būs pieejamas vērtīgas barības vielas, kas citādi, iespējams, varētu aizskaloties. Neraugoties uz to, ka griķi necieš aukstumu un iet bojā jau pirmajās salnās, tie šogad tāpat spēja sasniegt aptuveni 80 cm augstumu, turklāt ir zināms, ka griķi spēj no augsnes zemākajiem slāņiem pacelt un padarīt pieejamu arī daļu fosfora.
Facēlija ir ne tikai izcils nektāraugs, bet arī lielisks mikorizas sēnes saimniekaugs un ļoti labi veido mikorizas tīklu (sēnīti).
Agri sētajos laukos Latvijas apstākļos eleganta starpkultūras maisījuma sastāvdaļa ir saulespuķe, kas aug stalta, augsta, dzen dziļu sakni.
Vasaras vīķi gluži kā citi tauriņzieži ir lieliski slāpekļa piesaistītāji, un šajā rudenī arī iespējams vērot uz saknēm lielus skaistus gumiņus, kas liecina, ka slāpeklis tiek piesaistīts un augsnes barības vielu tīklā cirkulēs vēl vairāk slāpekļa augiem uzņemamā formā.
Manuprāt, Latvijā starpkultūru supersastāvdaļa ir tradicionālais augs lini. Tas īpaši necīnās par saules gaismu, ir mikorizas saimniekaugs, nav riska tikt līdz sēklām, bioloģiski atšķirīgs no pārējiem, tā teikt – izcils komandas spēlētājs.
Un tie ir vien nedaudzi no starpkultūru augiem.
– Kādas kultūras audzējat un kā izvēlaties šķirnes?
– Izvēle notiek plūstoši, šķirnes visu laiku mainās. Cenšos nepieļaut atkārtotu kultūraugu audzēšanu vienā laukā divus gadus pēc kārtas. Tad sanāk, ka graudzāles audzēju gandrīz katru otro gadu, savukārt pa vidu lieku rapšus, pupas vai kādu izmēģinājumu. Katram laukam var nedaudz atšķirties, bet sistēmiski augu maiņa varētu būt: ziemas kvieši–ziemas rapši–ziemas kvieši (starpkultūra)–lauka pupas. Ļoti iespējams pa vidu vēl kāds vasarājs ar starpkultūru pirms tā. Savukārt smilšainākos laukos, kur nav pārliecības, ka labi augs kvieši, tos aizvietoju ar rudziem, un pupu vietā tikpat labi var būt zirņi.
Šķirņu izvēlē vairāk vai mazāk svarīgākais ir agrīnums vai vēlīnums, lai var veiksmīgi saskaņot ar nākamo plānoto augu sēju. Ja vajag paplašināt logu starpkultūrai, izvēlos agrīnās šķirnes. Patlaban esmu palicis pie ziemas kviešu šķirnes ‘Galerist’. Tā mani pilnībā apmierina – augumā zema, laba veldres izturība. Arī ar 6–7 t/ha lielu ražu, nelietojot augšanas regulatoru, tā ir turējusies kājās.
Parasti mērķēju uz aptuveni 6 t/ha ražu ar iespējami mazākiem finansiāliem ieguldījumiem. Esmu savos laukos kūlis arī 9 t/ha lielu ražu, tomēr vidējais kūlums ir 4,5–7 t/ha. ‘Galerist’ pēdējos trīs gadus deva labu ražu. Kviešu platības saimniecībā pa gadiem variē no 30 līdz 60 ha. Man nevajag divas dažādas šķirnes, tāpēc, visticamāk, palikšu pie ‘Galerist’.
Ziemas rapšiem pagaidām sēju hibrīdšķirni. Pat neiespringstu uz kaut ko vienu, jo pārdevēju piedāvājums strauji mainās. Uzskatu, ka rapšu selekcija attīstās daudz straujāk, nekā es spēju savā saimniecībā to pārbaudīt un atlasīt piemērotāko.
Rudziem audzēju hibrīdšķirnes, pārliecinājos, ka tās dod būtiski lielāku ražu salīdzinājumā ar līnijšķirnēm. Arī vērtēju sortimentu un parasti izvēlos ko agrīnāku, lai iegūtu starpkultūras audzēšanai papildu laiku. Pēdējos gados sēju šķirni ‘Nasri’.
Auzām vēl neesmu atradis vislabāko risinājumu. Izskatās, ka nākamajā gadā varētu sēt vairāk nekā parasti. Kādu gadu auzas neaudzēju nemaz, citu gadu audzēju tās 10 ha platībā. Nākamās sezonas plānā šai kultūrai esmu iezīmējis 20 ha.
Kā 2017. gadā sāku ar ‘Fuego’ pupu šķirni, tā visu laiku turpinu un nedomāju mainīt. Mani šī šķirne apmierina. Graudi ir lieli. Ja netrāpa karstums ziedēšanas laikā un pākstis aizmetas, tad raža arī ir bijusi plānotā robežās.
Citiem kultūraugiem izlīdzos ar šķirnēm, kuras var dabūt.
Vietās, kur uzskatu, ka nav nepieciešams cīnīties – meža ielokos, tuvu pie mājām vai slīkšņās –, atstājam zāli. Tēvam ir daži liellopi, zāli arī varam lietderīgi izmantot. Esmu spēlējies arī ar soju, ar lupīnām, facēliju un amoliņu. Arī griķi man patīk no tā skatpunkta, ka tos var audzēt ļoti vājās augsnēs, tie ir labi ar to, ka ir vēlu sējami – tātad tie nekavē pavasara darbus, nav daudz jāiegulda un jārēķina. Zaudējuma risks, ja kaut kas neizdodas, nav tik liels. Šogad sēju griķus 2 ha platībā izmēģinājumam, jo, manuprāt, tie bija visveiksmīgāk adaptējami lauzējveltņa pielietojuma pārbaudīšanai.
Ļoti labprāt izmēģinātu visu iespējamo, tomēr patlaban skaidri ir jāapzinās, ka naudas plūsmu nodrošina graudaugi, rapši un pākšaugi. Pārējais ir pieredzes krāšana un palīglīdzeklis, lai uzlabotu naudas kultūraugu rādītājus.
– Pastāstiet par ziemas kviešu audzēšanas tehnoloģiju.
– Es vēl meklēju īsto tehnoloģiju. Kombinēto NPK mēslojumu lieku sējas laikā. Deva ir atkarīga no daudziem nosacījumiem, un hipotētiski tie varētu būt 200 kg (8–20–20). Ja nav pārmitrs, smidzinu rudens herbicīdu. Pavasarī vērtēju ražas potenciālu. Ja šķiet, ka viss ir tiešām labi, lemju par regulatora lietošanu. Ja potenciāls šķiet lielisks, tad viens smidzinājums ar regulatoru.
Nākamais ir slāpekļa mēslojuma jautājums – atkal vērtēju, kādu ražu varam sagaidīt. Pirmajos patstāvīgā darba gados centos pavasarī maksimāli stimulēt augšanas sākumu, patlaban sliecos domāt – pareizi būtu saprast augsnē pieejamā slāpekļa daudzumu, tad secīgi pieņemt lēmumus. Tātad sagaidu, kad sākas intensīvā augšana un tad vērtēju augu skaitu uz 1 m2. Ja ir švaki sacerojis, tad lielāko daļu slāpekļa dodu uzreiz, lai panāktu lielāku augu skaitu un veicinātu cerošanu.
Ja ir labi sacerojis, gaidu, lai lauki apžūst un sākas intensīvāka veģetācija. Parasti slāpekli sadalu divās vai trijās daļās. Slāpekļa mēslojumu nākamajai sezonai patlaban vēl neesmu nopircis, un, iespējams, būs jāstrādā ar superekstrēmi zemām mēslojuma devām. Vērtēšu, kāda būs slāpekļa un graudu cenas attiecība, un tad lemšu. Šajā gadā liktais slāpeklis tīrvielā bija ne vairāk kā 120 kg/ha. Pirmo parasti izmantoju šķidro slāpekli KAS32 – 70 litri, kas analogs 100 kg. Amonija nitrātu dodu stiebrošanas sākumā, sulfātus nedaudz vēlāk (ja potenciāls ir labs, devas lielākas, un otrādi).
Vēl meklēju savu modeli. Standartrisinājumi man nevieš uzticību, jo tiem ir vajadzīgs diezgan liels ieguldījums un dabas apstākļu faktoru, kas visu var sagrozīt, neviens nav izslēdzis. Apzinoties, ka man šobrīd vēl ir gana lielas finansiālās saistības pēc tehnikas iegādēm, izvēlos vidēji drošu variantu. Meklēju līdzsvaru, lai ienākumi no ražas spēj nodzēst saistības, bet aizņemto apgrozāmo līdzekļu daudzums nav pārāk liels gadījumos, ja pieviļ dabas apstākļi. Turklāt apsaimniekojamā platība nav tik liela, lai nespētu veiksmīgi izsekot uz lauka notiekošajam.
Atgriežoties pie kviešu audzēšanas tehnoloģijas, arī augu aizsardzības līdzekļu programma kopumā balstās uz reāllaika novērojumiem. Regulatoru lietoju, ja ir vajadzīgs, herbicīdu – tad, kad vajadzīgs. Ņemot vērā, ka visi kvieši nāk pēc labiem priekšaugiem, tad idejiski cenšos iztikt ar vienu fungicīda smidzinājumu, cenšos sagaidīt karoglapu un tad ar spēcīgu vairāku aktīvo vielu fungicīdu uzlikt aizsardzību gan uz karoglapu, gan arī uz vārpu.
Savukārt, ja slimības tomēr agri attīstās, tad jārīkojas pēc situācijas. Insekticīdu vajadzība, šķiet, ir ļoti reta. Ja izdodas nokult 5–6 tonnas, man skaitļi ar šādu tehnoloģiju kopā saiet. Un, ja, vēl ieslēdzot bioloģiju, izdosies sasniegt līmeni, kad varēs to paveikt, būtiski samazinot sintētisko minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu lietojumu, tad arī jautājumu par ilgtspējību vairs nebūs.
– Iepriekš minējāt, ka šogad izmēģinājāt lauzējveltņa lietošanu. Pastāstiet kaut ko vairāk.
– Šis bija šīs sezonas interesantākais izmēģinājums mūsu saimniecībā. Ideja ir aizgūta no Rodēla institūta ASV. Būtība ir mēģināt apvienot bioloģiskās lauksaimniecības metodi ar no till tehnoloģiju. Rodēla institūta versijā audzētas sojas pupiņas. Iepriekšējā sezonā tiek laikus un ar lielu izsējas normu sēti rudzi, kas aktīvi aug visu ziemas periodu. Pavasarī rudzi turpina attīstību un sekmīgi nomāc nezāles. Brīdī, kad tie sasniedz ziedēšanas fāzi, tiek izmantots speciāls agregāts – lauzējveltnis.
Tā uzdevums ir noliekt pie zemes izaugušos stiebrus un aizlauzt to kātus vairākās vietās. Paralēli šai darbībai veic sojas pupiņu sēju. Ideālajā scenārijā rudzi pamazām atmirst un veido biezu mulčas kārtu, kas neļauj augt nezālēm, savukārt iesētās sojas pupiņas izaug cauri un turpina netraucēti savu attīstību līdz ražas novākšanai. Šajā variantā pilnībā izpildās vismaz trīs no iepriekš minētajiem četriem atjaunojošās lauksaimniecības pamatprincipiem – augsne ir aizsargāta, minimāli traucēta un visu laiku turpinās dzīvības procesi.
Protams, katrā vietā ir sava specifika, un mūsu variantā kritiskais brīdis ir tas, ka laikā, kad rudzi sasniedz ziedēšanu un fizioloģiski būtu veiksmīgi ierobežojami ar lauzējveltni, pie mums jau ir ļoti vēls sējas termiņš. Tādēļ mūsu izmēģinājumā sojas pupiņu vietā izvēlējos sēt griķus, kam ir īsāks veģetācijas periods. Ņemot vērā, ka šis bija tīrs izmēģinājums ar mērķi iegūt iespējami daudz secinājumu, tad savā 2 ha lauciņā īstenojām vairākus variantus. Bija divi sējas termiņi, atšķirīgs lauzējveltņa izmantošanas reižu skaits un mainīta secība ar sējmašīnu.
Visu izstāstīt ir ļoti gari, bet īsā secinājumu būtība ir šāda: jā, tas ir iespējams, tomēr ir ļoti daudz dabas apstākļu risku. Ja paņem visus variantus kopā, tad reālā raža, ko novācām, bija tikai 0,5 t/ha. Objektīvi rādītājs, kas neiedvesmo. Tomēr negaidīti vislabāko rezultātu izdevās iegūt ar visvēlāko sējas termiņu (9. jūnijs).
Precīzu datu pa gabaliem man nav, bet kopumā izskatījās, ka tajā lauka nogabalā raža bija virs 1 t/ha, kas jau būtu rādītājs, ko, veiksmīgi iekļaujot kopējā sistēmā, varētu sākt ieviest nopietnākos ražošanas daudzumos. Saliekot kopā nepieciešamos ieguldījumus, ieguvumu augsnes veselībai un ekonomisko labumu, jau sanāk nepārprotams pluss.
– Kā esat iecerējis attīstīt saimniecību?
– Noteikti ar saudzīgajām un augsni atjaunojošajām tehnoloģijām. Virsmērķis – turpināt gūt pietiekamas ražas ar iespējami mazāku ieguldījumu no ārpuses. Tādējādi – agresīvi adaptēt atjaunojošās lauksaimniecības principus Latvijas apstākļos.
Tuvojas brīdis, kad domāšana daudziem saimniekiem ļoti būtiski mainīsies. Jau patlaban vienlaikus mainās politikas kursi, jaunais Zaļais kurss šobrīd izvirza nosacījumus, ekonomiskā situācija to visu atbalsta. Jā, zināšanas ir pieejamas. Notiks būtiska transformācija. Pastāvēs, kas mainīsies. Kas nemainīsies – pazudīs.
Uzziņa
Annenieku pagasta ZS Buki:
* dibināšanas gads – 1992., kopš 2016. g. saimnieks ir Māris Freimanis;
* specializācija – augkopība un lopkopība;
* zeme – 126 ha, apsaimnieko savu un ģimenes locekļu zemi;
* darbinieki – viens pastāvīgs, sezonas laikā – divi;
* dalība NVO – biedrība Jauno zemnieku klubs, Latvijas permakultūras biedrība, LPKS LATRAPS;
* tehnikas parks – kombains Deutz Fahr 6205TS (2018. g.), divi vairāk nekā 20 gadu veci Valtra Valmet traktori (90 un 60 ZS), tiešās sējas sējmašīna SKY EasyDrill, lauka smidzinātājs Amazone UF1602 (2022. g.), 18 m darba platums, minerālmēslu kliedētājs Bogballe M35W (2019. g.), divi pēdējie ar ISOBUS vadību un sekciju kontroli, lopbarības gatavošanas un cita tehnika.
