Inta Kampara
Inta Kampara
Foto no personiskā arhīva

“tev neapēst to vārdu steigā.” Intas Kamparas dzeja 0

Intai Kamparai ir 44 gadi, un viņa dzīvo Skrundā – starp daudzum daudziem kokiem un plašiem klajumiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

“Rakstu jau kādu laiku, esmu izteikta vienpate dzejā kā dvēseles stāvoklī. Mēģinu kļūt drosmīgāka un gudrāka. Skaļi runāju, ziemā lasu grāmatas, vasarā – pļavas puķes,” atklāj Inta.

Vēl viņai patīkot vējains laiks un visskaistākā dzejniece – Vizma Belševica.
CITI ŠOBRĪD LASA

– Lasu, ka kamparu lieto sirds muskuļa stimulācijā. Kā tev šķiet – vai tavam uzvārdam varētu būt arī zināma ietekme uz lasītāju?

I. Kampara: – Man patīk būt Kamparai, jo uzvārds dod spēku. Skolā biju diezgan pabailīga pēc dabas, par Kamparu kļuvu pirms ceturtdaļgadsimta. Sirds jau ģenētiski man tāda pašvaka, tad nu re – kā dzīvē viss sakārtojas, uzvārds nāk palīgā. Parasti jokoju: ja kādam es nepatīku, varu iedot kampareļļu paostīt – stipra, spēcinoša un nīgra. Nu gluži kā es ārēji.

Ietekme uz lasītāju – jā, mēs, ļauži, bīstamies stiprā un pielūdzam vājo. Meklēju savu pseidonīmu, obligāti kamparu iekļaujot.

– Kas tevi stimulē pievērsties dzejai?

– Neapzinātas alkas? Ilgošanās? Trešā acs sirds apvidū. Bailes, prieks, acumirkļa laime. Laivojot.

Dzejā es pati varu noteikt savus krastus.

Un klupt. Un celties. Līksmība. Tas, ka ir burti un tos var plūdināt, ātrums un lēnprātība reizē. Ka laiku var ierāmēt. Vārdojot.

– Kurā brīdī cilvēks lasa pļavas puķes skaistumam un kad – pļavas zāles tējai?

– Es no rīta pieceļos un metos laukā, pilna sauja puķu. Ienesu istabā vāzē. Priecājos. Ik pa laikam dažādi kukainīši izlien uz ārpusi, zirneklīši. Parunājos. Šovasar noslinkoju, tikai gaiļpiešu tēju meitai salasīju. Liepziedus nelasīju, jo šogad nejutu smaržu. Varbūt bišu par maz.

Bet mēs esam lasoša tauta – zālītes, tējas un grāmatas. Dvēselei tas galvenais.

– Neliekot mieru tavam teju maģiskajam uzvārdam, domāju: vai dzeja var ārstēt?

– Kā tad! Es pati cenšos mācīties no saviem belzieniem, kuri man ir diezgan spēcīgi. Ļoti grūti tas nāk gan. Un dzeja ir mana klusā mīla, klusā sāpe, klusā laime. Jo dzeja ir ļoti “noiešana lejā”, dziļi. Un tad tu pieķeries un stīgo augšup – dakterēties.

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Īstena vasaras dzeja, kurai lēnām piezogas liriskais rudens. Var just gan gaismu, gan zemi jeb tumšākas nokrāsas, gan sajūsmu par dabu, gan smagās eksistences apziņu. It kā ar pazīstamiem līdzekļiem Inta būvē savas pilis, kurām visnotaļ piestāv lakonisms – dzejas ainavai draudzīgas konstrukcijas.”

Reklāma
Reklāma

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Intas Kamparas jaunāko dzeju

***

visu nakti māja nebija mājās

viņa pārnāca uz rīta pusi

noāva sabristās kājas

gurdi atlaidās

tad izvilka ozolu mazu

pusievainotu nogurušu zēnu

no kabatas savas

tas soļojis bij par lēnu…

zēns trīcēja raustījās tam pleci

viņš izskatījās tāds rūcīgs

māja upes kompreses tam galvgalī lika

vīgriežu spilvenu ap stumbru sēja

tad uzvārīja zaļoksnainu tēju

un abi devās pa ceļu

uz leju

***

vasaras viducī

rudens jau lēnām trin nagus

palaizdams gulbjus auļos

uz vienīgo dziesmu kura nokāpj bez skaņas

pakrūtē siltā kā acs kaktiņā rēnā

***

kaut ko mēs noteikti nenokavēsim

iekāpju vasaras vidū

kā caurā bleķa vannā

slīgst debesu putas man pāri

ir gaišs

***

tā dzīšanās

nenosakāmā

kā pielemtība

bez ļauna nodoma

caur adatas aci

kā pirmsākumā

ieverot

brītiņu gaismas

***

no nākamības

no tā ka lietu nevar pasūtīt vai nopirkt

tvīkst zaļa zāle

elpo krūts

no laimes

dvēsle selgā brien

***

kaut kur manī ieskrien vējš

nošņāpju dienas

kuras īsākas par tavu matu smaržu

aiz loga pazib rīts kā plikadīdas pamests ananāss

ar savu esību

tu

ieej

otrā

nāvē

***

līdz rītam

melns kaķis iesēžas ceļgalos manos

un sīc

pret elpu

aklu kurlu un bezkaislīgu

kā pērnājo graudu birums

top vārds

ne liels

ne aizkaitināts

ne gluži zudis dūmos

kā dzejnieks kautri audzināts

viņš runāt uzsāk sēžot krūmos

un matu celiņš pāršķirts steigā

uz jaunu laimes zemi bēg

tev neapēst to vārdu steigā

tev līdz ar viņu laivā sēst

un irties irties neatēsties

kā smagā maizes kodienā

tavs Kungs un Gans

pie kura vērsties

lai iemin ceļu ikdienā

ir februāris

gulbju tuvums

kā karstas miesas nosviests tvaiks

vien tavas bezkaislības uguns

nu jaunu pagājību tēš

***

lielie logi fasādes pusē

atnes ļaudis kā zvirbuļus knābī

iespiež starp rūtīm

ļaujot nojaust sauli

cilvēki atved to kas tiek saukta par mīlu

***

kaut kur zeme sasils

kaut kur kusīs grēdas

divpadsmit baloži korē tupēs

un skrubinās varenās mākoņu pēdas

no mājām mēs gājām no mājām mēs iesim

un tu esi zaļa un viss vēl ir zaļš

un liktenis kāds ir neizpaužams

jo tavējais saujā un tas ir kā krams

tev dzīve nav lēta jo kas gan ir lēts

ikviens šajā saulē ir mazlietiņ sēts

tev domas ir garas jo naktis pie varas

jo viss vēl ir zaļš un neizauklēts

***

un nodziest lapas

un aizveras pēdīgie āboli

mēs esam skaisti rāmi plūstošā upē

kā gaitā

tu mani sakļauj

bet varbūt tik pieskaries pleciem

neremdināmi

nenosodoši

krīt gaisma

ar plaukstu uz leju

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.