Ja salīdzina Satversmes tiesu ar vispārējās jurisdikcijas tiesām, tad pirmajai gadā ir jāizskata kādas trīsdesmit vai mazliet vairāk lietu, kamēr parastajās tiesās vienam tiesnesim to ir piecreiz un sešreiz vairāk. Kāpēc rodas tāda atšķirība tiesnešu noslogojumā? 1
U. Ķinis: Satversmes tiesā lietas ierosina, ņemot vērā iesniegtos pieteikumus, un to ik gadu ir vairāk nekā pieci simti. Pie pilna tiesnešu sastāva jeb septiņiem tiesnešiem darbojas četras kolēģijas. Kolēģijai pieteikuma izvērtēšanai ir dots viens mēnesis, bet, ja lieta ir sarežģīta – divi mēneši, lai sāktu vai atteiktu tās ierosināšanu. Vairākumā gadījumu mēs tomēr atsakām sākt tiesvedību, jo trūkst juridiskā pamatojuma.
K. Balodis: Protams, ka lietu skaits vispārējās jurisdikcijas un administratīvajās tiesās ir nesalīdzināms ar Satversmes tiesā iesniegtajām. Tomēr es gribētu norādīt uz šo tiesu un Satversmes tiesas spriedumu atšķirīgajām sekām. Vispārējās tiesas tomēr pieņem spriedumus konkrētu personu lietās, un zemāku instanču spriedumi ir pārsūdzami. Turpretī Satversmes tiesas spriedumi tomēr prasa ilgāku sagatavošanos un ārkārtīgi rūpīgu pieeju, jo konstitucionālās tiesas spriedumi nav pārsūdzami un apstrīdētās normas spēka saglabāšana vai atcelšana skar lielu sabiedrības daļu. Tāpēc Satversmes tiesas tiesneši, izskatot lietu, burtiski slīpē katru vārdu spriedumā.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka arī Satversmes tiesas tiesnešu spriedumus vajadzētu recenzēt? Vismaz tāds viedoklis izskanēja “Latvijas Avīzes” redakcijā rīkotajā diskusijā par Augeja staļļu tīrīšanu tieslietu sistēmā.
Juristu konferencēs bijis pietiekami daudz gadījumu, kad Satversmes tiesas tiesnešu spriedumi ir kritizēti. Tiesnešiem, kas nepiekrīt spriedumam, ir tiesības pie katra sprieduma uzrakstīt savas atsevišķās domas.
Cik zinu, jūs šajā ziņā esot rekordists!
U. Ķinis: Taisnība, tiesnesis K. Balodis mums ir čempions.
K. Balodis: Atsevišķās domas tiek publicētas, un tajās tiesnesis izsaka savu kritiku par Satversmes tiesas spriedumu.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Varbūt sekosiet bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim un stāsieties kādā partijā, lai startētu politikā? Saeimā trūkst pieredzējušu, gudru juristu, un jūs varētu šo situāciju uzlabot.
U. Ķinis: Droši zinu, ka politikā neiešu. Turpināšu strādāt Rīgas Stradiņa universitātē, kur esmu asociētais profesors.
Kāpēc gan ne uz Bordāna partiju?
(Smejas.)
K. Balodis: Mūsu mazajā zemē ir daudz politisko partiju, bet man nav plāna kādā no tām iestāties. Visus šos desmit gadus esmu savienojis darbu Satversmes tiesā ar darbu Latvijas Universitātē, kur esmu profesors civiltiesībās un turpināšu savu akadēmisko darbu.
Bet, runājot par politisko darbību kopumā, piemēram, Vācijā tiesneši var būt politisko partiju biedri. Satversmes tiesas vēsturē bija viena interesanta lieta, kur Augstākās tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, kurš patlaban ir Satversmes tiesas tiesnesis, vērsās pie mums ar konstitucionālo sūdzību, kurā apstrīdēja likumā noteikto aizliegumu tiesnešiem būt politiskajās partijās. Mēs konstatējām, ka šis aizliegums ir atbilstošs Satversmei, bet vienlaikus spriedumā ierakstījām to, ka, iespējams, apstākļiem Latvijā mainoties, likumdevējam šis regulējums varētu būt jāpārskata. Personīgi es šajā jautājumā esmu liberālāks nekā citi mani kolēģi, jo uzskatu, ka Latvija pamazām varētu nobriest tam, lai atceltu aizliegumu tiesnešiem atrasties politiskajās partijās. Rodas jautājums, vai ir labāk, ka tiesnesis slēpj savu politisko pārliecību, vai tomēr viņam tiek dota iespēja to atklāti demonstrēt. Lai nerastos interešu konflikti, viņam būtu pienākums sevi atstatīt no tām lietām, kas skar tiesneša pārstāvēto politisko spēku.
U. Ķinis: Kad strādājām pie tiesu varas likuma, pētījām daudzu valstu pieredzi. Viens no padomdevējiem bija arī Amerikas Savienotās Valstis. Personīgi esmu divas reizes bijis Amerikā un pārliecinājies, ka tur šāds ierobežojums tiesnešiem nepastāv. Piemēram, Teksasā vispār nav iespējams būt par tiesnesi, ja nebūsi republikānis. Kaut arī šāda sistēma ASV pastāv, tomēr citām valstīm ASV šādu iespēju – tiesnesim atļaut būt par kādas politiskas partijas biedru – nerekomendē.
