Zviedru solistes Līzas Lārsones uzstāšanās Rīgā priecēja ar vokālu slīpējumu un personības šarmu.
Zviedru solistes Līzas Lārsones uzstāšanās Rīgā priecēja ar vokālu slīpējumu un personības šarmu.
Publicitātes foto

Ukraiņu kormūzika un “Sinfonietta Rīga” atradumi. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 2

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā 52
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 34
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 93
Lasīt citas ziņas

Nav lieki jāskaidro, cik svarīgi ir ne tikai vārdos, bet arī reālos darbos izrādīt atbalstu ukraiņu kultūrai – atskaņot ukraiņu komponistu partitūras, tulkot un izdot ukraiņu rakstnieku grāmatas, atgādināt par ukraiņu mākslinieku vai kinorežisoru veikumu.

2023. gada 28. aprīlī Svētā Pētera baznīcā sev dotās iespējas izmantoja Valsts akadēmiskais koris “Latvija” – ar pieteikumu “Vārds jaunajiem. Ukraiņu kormūzikas mantojums” izskanēja nopietna, mākslinieciski piepildīta un daudzējādā ziņā uzrunājoša programma. Un uzreiz ar prieku arī jāteic, ka jaunie diriģenti, kas patlaban dzīvo un strādā Latvijā ,– Natālija Behma un Serhijs Zadorožnijs –, nebūt neatstāja tikai kordiriģēšanas mācekļu iespaidu; viņu veidotās interpretācijas pārliecināja ar profesionālām prasmēm un radošo iejūtu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopš pagājušā gada esmu iedziļinājies Borisa Ļatošinska, Valentīna Bibika, Hannas Havrilecas, Bohdana Sehina mūzikā. Kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncerts 4. novembrī palīdzēja uzzināt, ka līdzās Valentīnam Silvestrovam strādājis arī Leonīds Hrabovskis un Oļehs Kiva. Citi Latvijas atskaņotājmākslinieki izcēla vēl jaunus un jaunus vārdus. Taču Valsts akadēmiskā kora “Latvija” priekšnesums šīs zināšanas vienalga turpināja papildināt – Miroslavs Skoriks, Jev­hens Stankovičs un Viktorija Poļova līdz šim bija kaut vai nedaudz zināmi, bet ar Lesjas Dičko, Volodimira Zubicka, Rubena Tolmačova un Mihailo Šuha daiļradi sastapos pirmoreiz. Un tie vēl ir tikai autori no mūsdienām un 20. gadsimta otrās puses – ja atskaita 17. gadsimta garīgo dziedājumu, ar kuru sākās Serhija Zadorožnija vadītās interpretācijas, seno meistaru darbi jāgaida citās programmās.

Tātad – koncerta pirmajā pusē ar Natāliju Behmu pie diriģenta pults skanēja Miroslava Skorika “Dievs, Savā vārdā atpestī mani” (jeb 54. psalms), Jevhena Stankoviča “Teic, mana dvēsele, Kungu” (jeb 103. psalms), Viktorijas Poļovas “Kungs, cik daudz ir to, kas mani nomāc” (jeb 3. psalms) un Lesjas Dičko “Oda Kijivai”, kas uzreiz raisīja acumirklīgas asociācijas ar Bazilija Plīnija “Slavas dziesmu Rīgai”, tomēr ne gluži, jo dzejnieks Boriss Oļijniks “stāsta par ziedošo Līgo nakti, kad meitenes sapošas baltās kleitās, lai svinētu mīlestības svētkus”. Ņemot vērā to, kādi sējumu sējumi kopš 20. gadsimta sarakstīti gan sakrālajā, gan pagānisku tēmu iekrāsotā kormūzikā, pirmajā brīdī radās šaubas, vai ukraiņu autori tur pateiks kaut ko īpaši jaunu, un Skorika opuss patiešām nebija starp viņa oriģinālākajiem, taču citkārt komponisti atrada gan saistošus intonatīvos pavērsienus, gan emocionālos pretstatus. Klāt vēl nāca Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dziedājuma kvalitātes – tembrāli krāšņas un valdzinošas visās balsu grupās –, un tās deva lielisku iespēju abiem diriģentiem panākt skanējuma dziļumu, telpiskumu, daudzdimensionalitāti. Un abos gadījumos interpretācijas pieeja atšķīrās – man personiski viskolorītākā šķita Natālijas Behmas gleznotā jūtu gamma, lai gan jāatzīst, ka atskaņojuma veiksmes nebūtu iedomājamas bez Serhija Zadorožnija precīzā un racionālā skatījuma.

Abi skaņveides rakursi saplūda Lesjas Dičko kantātes “Red viburnum” ceturtās daļas “Mans dēls” caur­urbjošajā izteiksmē ar Natālijas Behmas dziedājumu, par otru, raksturā pavisam atšķirīgu virsotni kļuva Volodimira Zubicka spožais un aizrautīgais folklorisms kora koncerta “Mani kalni” divās daļās, tālāk sekoja Zubicka opuss “Taisnīgā dvēsele”, Rubena Tolmačova “Te Deum”, Mihailo Šuha “Lai Kungs atceras visus aizgājējus”, mūziķiem iedziļinoties traģiskos pārdzīvojumos un pieskaroties apskaidrotai garīgai vertikālei. Rezumējot – šo un vēl citu ukraiņu autoru kormūzika noteikti jāatskaņo arī turpmāk, ar abiem diriģentiem noteikti vērts turpināt sadarbību.

Nupat pieminētā radošā sadarbība īpaši veiksmīga izvērtusies Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” un diriģentam Jānim Liepiņam. Kopā ar čellisti Simonu Drešeri viņi nesen ieskaņojuši Pētera Vaska, Nūrdgrēna un Baha daiļradei veltīto albumu, bet tagad, 29. aprīlī, Lielajā ģildē orķestra un diriģenta dialogs turpinājās vēl jo interesantākos pavērsienos. Koncertprogrammu varēja uztvert kā visnotaļ viengabalainu, taču katrai tās daļai interpreti pielāgoja nedaudz atšķirīgu konceptuālo atslēgu – Fēliksa Mendelsona koncertārija “Nelaimīgā” soprānam un orķestrim kopā ar Līzai Lārsonei rakstīto Rolfa Martinsona ciklu “Ziedošanās dārzs” klausītāju vedināja ielūkoties romantiskas dabas ideju un tēlu nebeidzamajā plūsmā, savukārt četrās ainās no Morisa Ravela svītas “Kuperēna kaps” paša komponista orķestrācijā un Alberto Hinasteras partitūrā “Variaciones concertantes” abstraktākā formā un introvertākā mūzikas valodā tika tālāk risinātas jau iepriekš pieteiktās tēmas par dzīvības un nāves jautājumiem, par personiskām un vispārcilvēciskām kaislībām.

Reklāma
Reklāma

29. aprīlī beidzot notika “Sinfonietta Rīga” ilgi gaidītā sastapšanās ar zviedru solisti Līzu Lārsoni, un viņas uzstāšanās patiešām priecēja ar vokālu slīpējumu un personības šarmu. Taču ne mazāku gandarījumu sniedza arī programmas turpinājums – skaidri jaušams, ka Jānim Liepiņam pie kamerorķestra diriģenta pults ir ko teikt un ka viņš prot komponista inspirētās emocijas ietērpt gan smalkās ornamentālās detaļās, gan visaptverošās mākslinieciskā vēstījuma līnijās un struktūrās; līdz ar to viņa veidotās interpretācijas vienlīdz pievērš uzmanību ar noskaņu metamorfozēm un formas eleganci. Atliek piebilst, ka orķestris ar Sandi Šteinbergu pie koncertmeistara pults diriģentam arī atsaucās, par ko liecināja, piemēram, izkoptais balanss starp stīgām un pūšaminstrumentiem; atliek piebilst, ka pro­gramma, kur līdzās visām pārējām novitātēm pat Mendelsona opuss bija gandrīz nezināms, tika iecerēta arī tā, lai Hinasteras koncertvariācijās savas solista dotības vismaz uz kādu brīdi varētu parādīt altists Artūrs Gailis, čelliste Guna Šnē, kontrabasists Viktors Stankevičs. Viņi muzicēja virtuozi, un orķestris kopumā tāpat.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.