“Vai jūs man pozētu kaila?” Uzņemta TV filma par Jani Rozentālu 0
“Rozentāls. Septiņi” – tā saucas Latvijas televīzijas jaunā dokumentālā filma, kura pirmizrādi piedzīvos šovakar, 23. septembrī plkst. 19.25 LTV1 ēterā.
Filma veltīta latviešu gleznotājam Janim Rozentālam viņa 150. dzimšanas dienā. Dokumentālo filmu un TV raidījumu režisore Linda Olte vadījusies pēc principa, ka ikviens mākslinieks, lai viņš dzīvotu 19. vai 21. gadsimtā, izjūt līdzīgas problēmas, sāpes un ilūzijas.
Scenārija autors ir Arno Jundze tekstā izmantojis Jaņa Rozentāla piezīmes, kuras filmā skan pirmajā personā, it kā no paša gleznotāja mutes Dailes teātra aktiera Ginta Grūbes emocionālā aizkadra lasījumā. Patiešām ir sajūta, it kā uz ekrāna redzamo komentētu pats Janis Rozentāls. Uz ekrāna viņa “ādā” iejutušies septiņi dažādi tikpat daudzveidīgi kā pats Rozentāls mūsdienu gleznotāji – Kristaps Zariņš, Andris Eglītis, Ritums Ivanovs, Kristīne Luīze Avotiņa, Kristians Brekte, Andris Vītoliņš un Jaņa Rozentāla mazmazdēls Ansis Rozentāls. Viņi uz ekrāna “dzīvo” mūsdienu Latvijā, taču sajūtās katrs paver vienu no septiņām liktenīgajām, visbūtiskākajām epizodēm Rozentāla dzīvē. Tādēļ patiesībā īsti par dokumentālu šo filmu nenosauksi, drīzāk tā pieskaitāma kādam starpžanram.
Iejūtoties Rozentāla ādā, mūsdienu mākslinieki sev pielīmē Janim Rozentālam raksturīgās ūsas. Mani šis joks iepriecina, jo uztverams ne jau burtiskā nozīmē, ne jau kā mērķis kļūt vizuāli līdzīgiem Rozentālam. Tāpat kā uzliekot galvā Ziemassvētku vecīša sarkano mici ar balto pušķi, mērķis taču arī nav kļūt nepazīstamam. Ar visām ūsām Kristaps Zariņš ir Kristapa Zariņš un Kristīne Luīze Avotiņa tik un tā Kristīne Luīze Avotiņa…Starp citu, Andris Vītoliņš par godu filmai ūsas pat izaudzējis…
Filmas skatītāji, manuprāt, uzzinās arī daudz ko jaunu. Kaut vai, piemēram, par saimnieku Putru, kura ratus savulaik “apgleznoja” bērnībā mazais Janis Rozentāls. Uzzināsim, kādēļ Janis Rozentāls ir strādājis veļas veikalā par izsūtāmo zēnu. Arī par to, kā viņš darbojās biedrībā “Rūķis” un kā vēlākais Latvijas Mūzikas akdēmijas rektors Jāzeps Vītols sūdzējies, ka “Rūķī” esot ierauts bohēmas virpulī.
Ekrānā ir arī dokumentālas laikmeta liecības – filmā izmantoti Jaņa Rozentāla uzņemti fotoattēli un paša zīmējumi.
Visiespaidīgākā man liekas epizode, kura uzticēta Kristīnei Luīzei Avotiņai. Viņa uzlīmē Jaņa Rozentāla ūsas un ataino notikumus ap viņa diplomdarbu, vienu no pašam zināmākajām gleznām. Ekrānā redzam jauno Kristīni, bet aizkadrā dzirdam Arno Jundzes tekstu Daiņa Grūbes lasījumā par to, ko īsti šajā diplomdarbā vēlējies parādīt Janis Rozentāls. Un, proti – viņam bijis būtiski atklāt sev pazīstamos cilvēkus, Latvijas sajūtu un to, kas mūs atšķir, piemēram, no skandināviem.
Gribas uzteikt Arno Jundzes prasmi ļaut saskatīt Rozentāla liktenī un attieksmē pret dzīvi līdzības ar mūsdienām. Tā, piemēram, Rozentāls ir teicis – ak, kā mani žņaudz šie iztapīgie bagātnieku lūgumi – uzgleznojiet mani tādu smalkāku…! Gluži neviļus nāk prātā nesenā viļņošanās ap Miervalda Poļa izstādi un tajā izliktajiem bagātnieku un varasvīru portretiem. Pat Rozentālam nācies ņemties, kā izrādās, ar šo ne visai pašam tīkamo darbiņu… Tāpat šķiet it kā no mūsdienām uz pagātni jeb otrādi pārceltas Jaņa Rozentāla pārdomas par vergu latviešos un izdabāšanu ārzemniekiem. Kad aizkadrā skan šī doma, uz ekrāna mēs redzam Līvu laukumu ar visdažādākajiem banālajiem zīmējumiem, ap kuriem tā vien drūzmējas latviešu tauta. Tā nu ir, ka ikviena glezna ir stāsts par pašu mākslinieku.
Saistoši filmā parādīta epizode, kā Janis Rozentāls iepazīstas ar somu gleznotāju Elliju Forseli. Kad mūsdienu jaunais mākslinieks iet klāt gluži svešām meitenēm Latvijas laukos un pilsētās ar jautājumu – vai jūs būtu ar mieru man pozēt kaila? –, gluži neviļus gribas iztēloties Jaņa Rozentāla laikmeta dāmu reakciju….
Filmu ir vērts redzēt tās autoru prasmes dēļ atklāt Rozentālu nevis kā muzejisku eksponātu, bet ļoti dzīvelīgi un asprātīgi, protams, nepretendējot uz ārkārtīgi dziļu mākslinieka dzīves un daiļrades izpēti.
