Valkājāmā viedierīce veterānu un amatieru sportā – padomdevējs, draugs vai pašapziņas grāvējs
0
Veterānu sports (Masters sport) mūsdienās nudien vairs nav vecu vīru draudzīga kopāsanākšana laukumā ar nelielu pasēdēšanu pie alus kausa treniņa noslēgumā. Veterānu sports arvien biežāk atgādina nopietnu sportu, kur rezultāti nereti ir ļoti augsti pat vecumgrupā 70+ vai pat 75+. Nereti pensionēti sportisti trenējas ļoti intensīvi, algo personīgos trenerus, uztura speciālistus un fizioterapeitus, izveidojot ap sevi “mini-profesionāļa” ekosistēmu. Nonākuši pensionāra statusā bijušie sportisti atsāk trenēties tikpat intensīvi kā jaunībā, bet tagad var atļauties augstkalnu treniņnometnes, interesantākas sacensības (lielākoties no ģeogrāfijas skatpunkta), labāku inventāru.
Pirms turpināt stāstīt par profesionālu treniņprocesu vecumdienās, pavisam nedaudz pieskaršos sarkopēnijai. Sarkopēnija skar cilvēkus novecojot, kura laikā zūd muskuļu masa un spēks, proti – organisms zaudē skeleta muskuļu audus, īpaši ātri zūd ātrās muskuļu šķiedras, kas kādreiz (jaunībā) nodrošināja eksplozīvu jaudu un ātrumu. Sarkopēnija mēdz radīt vājuma sajūtu, līdzsvara traucējumus un vispār – lēnākas kustības. Sarkopēniju var apturēt tikai ar smagiem svaru cilāšanu. Veterāni musdienās cilā svarus un darbojas dažādos trenažieros ar mērķi saglabāt ātrās (II tipa) muskuļu šķiedras.
Ir vēl kāda problēma – atjaunošanās process kļūst lēnāks – vecumā 50+ par 30% lēnāks, bet vecumā 65+ – jau par 50% lēnāks. Tādēļ treniņu plāni vecākiem sportistiem tiek veidoti precīzos ciklos. Un nekādas vidējas intensitātes – 80% zema intensitāte, bet 20% – ļoti augsta (te nu attiecības var atšķirties).
Globāli veterānu sports ir kļuvis par milzīgu biznesu, tieši veterānu sportam ir veltīti lielā sporta zvaigžņu modernākie apavi un glītākais inventārs. Šī auditorija parasti ir finansiāli stabilāka nekā 20 gadus veci sportisti, tāpēc nereti veterānu sportā redzamas labākas slēpes, dārgāki velosipēdi, tehnoloģiski advancētāki apavi nekā jauniem lokāla (teiksim, Latvijas) mēroga profesionāliem sportistiem.
Veterāni diezgan precīzi lieto uzturbagātinātājus – kreatīnu, Omega-3 taukskābes, D vitamīnu, magniju, cinku, selēnu, bet nereti apšaubāmus uzturbagātinātājus (visbiežāk – proteīnus), ko iegādājas sporta zālēs vai internetā. Tā kā veterānu sportā kontrole ir vājāka vai tās nav nemaz, bet veterānu vēlme uzvarēt vismaz savā vecuma grupā pasaules vai tepat Latvijas čempionātā nav mazāka kā jaunības dienās, veterānu sportā ir vērojama diezgan nopietna dopingvielu, testosterona aizstājterapijas pelēkā zona (ilgi meklēju šīs problēmas iespējami maigu definīciju).
Veterānu sports vairs nav vecu cilvēku skriešana vai svara bumbu cilāšana. Veterānu sports globāli ir kļuvis par cilvēka spēju laboratoriju, kurā tiek pētīts, cik tālu mēs varam nobīdīt novecošanās robežas, izmantojot zinātni un tehnoloģijas.
Te nu mēs esam nonākuši līdz manam šodienas uzstādījumam – viedierīcēm sportā, īpaši – vecāka gadagājuma ļaužu sportā. Veterānu sportu raksturo hipermonitorings, dati kļūst par reliģiju. Veterānu sportā viedierīces tiek izmantotas daudz intensīvāk nekā jauniešu vidū, jo augstāka ir kļūdas cena – trauma vai pārtrenēšanās. Arvien vairāk veterānu treniņu laikā veic laktātu mērījumus, lai precīzi noteiktu savus anaerobos sliekšņus. Lai optimizētu enerģiju veicot slēpošanas, riteņbraukšanas vai skriešanas garās distancēs un izvairītos no hipoglikēmijas, veterāni izmanto sensorus, kas patiesībā ir domāti diabēta pacientiem. Tomēr visvairāk veterāni monitorē sirds ritmu un frekvenci.
Kad vecāka gadagājuma sportists uzticas valkājamiem ierīcēm vairāk nekā savam ķermenim?
Esmu daudz runājis ar saviem pacientiem, kas nereti ir vecāka gadagājuma sportisti vai vismaz fiziski aktīvi cilvēki. Viņi stāsta, ka pamožas no rīta, jūtas atpūtušies, bet tad ieskatās savā viedpulkstenī un sāk justies tieši tik slikti, cik šis viedpulkstenis rāda. Pavecā sportista izpratne par savu ķermeni laika gaitā kļūst mazāk pārliecinoša, un viņš sāk paļauties uz ierīci, lai saņemtu atbildes.
Valkājamas veselības uzraudzības ierīces desmitiem miljonu iedzīvotāju uz zemeslodes ir kļuvušas par daļu no ikdienas dzīves. Ierīces, piemēram, Apple Watch, Fitbit un Oura Ring, tagad nepārtraukti uzrauga veselības rādītājus. Pat ja skaitļi sniedz motivāciju un skaitļus, ārsti arvien biežāk uzdod jautājumu: vai mēs sākam uzticēties savām ierīcēm vairāk nekā savam ķermenim?
Sportistam, kuru sniegums ir atkarīgs no pašapziņas, sekošana viedierīcei un pārlieku liela ticība tai (pulkstenis rāda, ka vakar es neesmu labi atguvies, tāpēc šodien būs ļoti grūti) lēnām grauj uzticību savam ķermenim.
Pārdomāti lietotas, valkājamas ierīces var atklāt tendences, kas citādi paliktu nepamanītas. Cilvēki bieži nenovērtē, cik maz viņi kustas dienas laikā vai cik nepastāvīgs ir viņu miega režīms.
Pētījumi rāda, ka ar viedierīcēm konstatētas izmaiņas sirdsdarbības ritmā, asinsspiediena izmaiņās, miegā – gan miera režīmā, gan fizisko aktivitāšu līmenī ļauj identificēt slimības pazīmes, pirms parādās simptomi. Piemēram, tiem, kas saslimst, bieži pirms slimības tiek novērots augstāks sirdsdarbības ritms, ilgāks laiks, kas pavadīts gultā, un mazāks ikdienas soļu skaits.
Tomēr valkājamas ierīces nemēra veselību, bet mēra signālus. Tās var būt noderīgas, ja pacienti izmanto datus kā atgriezenisko saiti, lai pieņemtu labākus lēmumus. Rādītāji, piemēram, sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī, sirdsdarbības variabilitāte, soļu skaits un miega modeļi, var stiprināt veselīgas ieradumus, veicinot agrāku gulētiešanu, lielāku kustību un labāku stresa pārvaldību, ja tos interpretē uzmanīgi. Problēmas rodas, kad skaitļi sāk dominēt pār to, kā cilvēks izprot savu veselību.
Nereti cilvēkam pastāvīga piekļuve biometriskajiem datiem var kļūt par stresa avotu, nevis izpratnes avotu. Tā vietā, lai izmantotu datus vienkārši miega stundu vai soļu skaita uzskaitei, mūsu lietotāji nereti sāk uzraudzīt katru sirdsdarbības, miega rādītāju vai stresa līmeņa izmaiņu. Uzmanības centrā vairs nav vispārēja izjūta par to, kā viņiem kopumā klājas, bet gan reakcija uz katru jaunu rādītāju.
Nedaudz paaugstināts sirdsdarbības ātrums var izraisīt bažas, ka kaut kas nav kārtībā. Zemāks miega rādītājs var likt kādam pieņemt, ka nākamā diena būs grūta, pirms tā pat ir sākusies – un tas mēdz kļūt par pašizpildītu pareģojumu.
Laika gaitā cilvēki sāk pārvaldīt savu ķermeni kā vadības paneli, pastāvīgi vērojot skaitļus, lai atrastu pazīmes, ka tikai kaut kas nav nepareizi. Uzticēšanās ierīcei kļūst par instinktu – par noklusējuma reakciju, kas lēnām aizstāj pašapziņu. Katra datu pārbaude sniedz pārliecību, bet kopējais efekts ir pieaugošs nemiers, kas sakņojas pašapziņas zaudējumā.
Nedaudz vairāk pieskaršos miegam. Daudzas valkājamas ierīces tagad ģenerē detalizētus miega rādītājus, mērot visu – sākot no kopējā miega laika līdz dziļā miega un REM miega fāzēm.
Ķermenis iziet aptuveni 90 minūšu miega ciklu, kas nozīmē, ka cilvēks var gulēt daudzas stundas, bet pamosties noguris, ja modinātājs pārtrauc dziļā miega fāzi. Citos rītos pat īsāks nakts miegs var dot cilvēkam labas darbspējas.
Aizvien izplatītāka parādība, kas pazīstama kā ortosomnija, raksturo modeli, kad cilvēks tik ļoti koncentrējas uz miega rādītāju uzlabošanu, ka ar to saistītais stress sāk traucēt pašu miegu. Kad ortosomnijas pacients pamožas, jūtoties atpūties, bet redz zemus miega rādītājus, šie skaitļi nomāc viņa paša uztveri par to, kā viņš gulēja.
Visefektīvākie miega ieradumi ir pārsteidzoši vienkārši. Regulārs gulētiešanas un mošanās laiks, vēsa, tumša guļamistaba, atslābināšanās bez televizora, datora vai viedtālruņa ekrāniem pirms gulētiešanas ir daudz svarīgāka nekā katras miega fāzes uzskaite.
Ķermenis pastāvīgi sūta signālus, ilgi pirms jebkura ierīce tos var izmērīt. Nogurums, spriedze, izsalkums, miers un garīgā skaidrība – tas viss sniedz informāciju par to, kā darbojas ķermenis. Sauksim to par interocepciju – spēju sajust iekšējos ķermeņa stāvokļus. Tā ir dabas dota prasme, bet tāpat kā jebkura cita prasme, tā var vājināties, ja to nelieto.
Lielākajai daļai cilvēku veselīgākā pieeja varētu būt uzskatīt datus par vienu no informācijas avotiem, nevis par verdiktu.
Būtu vēlams meklēt tendences laika gaitā, nevis reaģēt uz ikdienas izmaiņām. Ja cilvēks uz svariem uzkāpj vairākas reizes dienā, viņš ierauga pastāvīgas svārstības. Retāka pārbaude parasti sniedz skaidrāku priekšstatu par nozīmīgām izmaiņām. Tāda pati loģika attiecas uz valkājamo viedierīču datiem.
Reizēm diena bez ierīcēm var palīdzēt atjaunot saziņu ar iekšējiem signāliem.
Veterānu sports – viedierīces kombinācija ar pašsajūtu
Viedierīču lietošana veterānu sportā nereti nozīmē modernās medicīnas un pašizpratnes krustpunktu. Atbilde nav melnbalta – ne viedierīce, ne paša izjūtas nav nevainojamas. Tās ir divas dažādas valodas, kas apraksta vienu un to pašu realitāti – veselību.
Viedierīces ir pārākas tajā, ko cilvēka smadzenes nespēj – nepārtrauktā, objektīvā datu vākšanā. Cilvēks nevar sajust savu asinsspiedienu vai nelielas sirds ritma izmaiņas. Ierīce to pamana jau fona režīmā.
Cilvēka atmiņa ir subjektīva. Piemēram, ierīce precīzi parāda, ka miera stāvokļa pulss pēdējā mēnešu laikā ir pieaudzis par 5 vai 10 sitieniem minūtē, kas ar lielāko varbūtību liecina par hronisku stresu vai pārtrenēšanos. Bez tam sirds ritma mainīgums var būt autonomās nervu sistēmas stāvokļa indikators, ko ar sajūtām noteikt ir gandrīz neiespējami.
Un tajā pašā laikā – ierīcēm trūkst konteksta. Tās mēra skaitļus, bet cilvēks dzīvo dzīvi. Neviens pulkstenis nespēj izmērīt sāpju intensitāti vai specifiku. Tieši paša pacienta izjūtas ir galvenais indikators tam, ka kaut kas nav kārtībā.
Pulkstenis var teikt, ka pacienta rādītāji ir lieliski, pat tad, ja pacients jūtas emocionāli izdedzis vai noskumis. Ierīce neredz cilvēka mentālo veselību.
Man vēl gribas piebilst, ka ierīce var kļūdīties, piemēram dēļ slikta kontakta ar ādu vai programmatūras kļūdas dēļ, uzrādot bīstamu pulsu vai augstu asinsspiedienu. Tas rada stresu, kas savukārt tiešām paaugstinās pulsu un asinsspiedienu.
Un tomēr – izvēle lietot viedierīci amatieru vai veterānu sportā nav obligāta prasība, bet gan stratēģisks lēmums. Amatierim, kurš sporto tikai prieka pēc, tā manuprāt ir lieka greznība, savukārt tam, kurš vēlas nopietni progresēt vai izvairīties no traumām, – nozīmīgs palīgs gan lai novērstu pārtrenēšanos, gan lai sekotu līdzi objektīvam progresam, gan – lai kontrolētu tempu.
Secinājumi
Amatieru un veterānu sportā viedierīce ir lielisks kalps, bet slikts saimnieks. Viedierīces nav labākas par izjūtām, tās ir papildinošas. Noteikti vajadzētu ticēt izjūtām, ja tās signalizē par akūtām sāpēm vai nespēku. Noteikti vajadzētu ticēt ierīcei, lai pamanītu ilgtermiņa tendences un izķertu problēmas, kurām nav acīmredzamu simptomu.
Ja ierīce amatieru vai veterānu sportistam saka, ka viņš ir vesels, bet viņš jūtas slikti – tas ir iemesls dodies pie ārsta. Ja ierīce saka, ka sportists ir slims, bet viņš jūtas izcili – būtu mērķtiecīgi pārbaudīt datus vēlreiz un – ja tie apstiprinās, dodies pie ārsta. Labākais ārsts veterānsportistam ir ārsts, kas pats sporto, bet īpaši, ja tas ir sporta ārsts.
