“Vecais “es” lai paliek vecajā gadā kopā ar mandarīnu mizām un tukšām šampānieša glāzēm,” Romāns Meļņiks par Jaungada apņemšanos un ambīciju trūkumu
0
Ar jauno gadu sāksim jaunu skaistu dzīvi, vai ne? Vēl tikai kārtīgi jāpieēdas, varbūt ar pudeli alus vai glāzi kāda stiprāka dzēriena jāpagulšņā pie televizora, bet pēc gadumijas gan lai ir vien strikta diēta, sportisks dzīvesveids, taupība…
Katru gadu ap šo laiku pat ne tūkstoši, bet droši vien miljoni cilvēku visā pasaulē uzvedas līdzīgi – nolemj, ka ar 1. janvāri sāksies cita dzīve. Nevis pakāpeniski, nevis soli pa solim, bet uzreiz. Kā ar slēdzi. Kā ar starta šāvienu skriešanas sacensībās. Radikāli.
Vecais “es” lai paliek vecajā gadā kopā ar mandarīnu mizām, tukšām šampānieša glāzēm un visām iepriekšējām apņemšanām, kuras arī savulaik bijušas ļoti pārliecinošas. Jaunais “es” – sportisks, disciplinēts, finansiāli saprātīgs un mierīgs, tāds, kas mostas agri, ēd pareizi, netērē lieki.
Pirms pāris gadiem Forbes bija publicēta aptauja par jaunā gada apņemšanos. Lūk, populārākās Jaunā gada apņemšanās 2024. gadam:
Uzlabot fizisko formu – 48%
Uzlabot finansiālo situāciju – 38%
Uzlabot mentālo veselību – 36%
Samazināt svaru – 34%
Uzlabot uzturu – 32%
Veltīt vairāk laika tuviniekiem – 25%
Atmest smēķēšanu – 12%
Apgūt jaunu prasmi – 9%
Veltīt vairāk laika hobijiem – 7%
Uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru – 7%
Vairāk ceļot – 6%
Regulāri meditēt – 5%
Lietot mazāk alkohola – 3%
Strādāt labāk darbā – 3%
Domājams, ja šogad veiktu aptauju, rezultāti būtu līdzīgi.
Protams, vēlme tieši ar gadumiju uzsākt jaunu skaistu dzīvi saistās ne tikai ar vienu apņemšanos – ar uzreiz vairākām.
Taču… prakse gan rāda, ka šis “jaunais cilvēks” parasti “dzīvo” ļoti īsu mūžu. Dažreiz līdz 14. janvārim. Dažreiz līdz pirmajai aukstajai dienai. Reizēm – līdz pirmajai reālajai problēmai, kas nav paredzēta plānā.
Un tomēr cilvēks turpina mēģināt. Gadu no gada. Tas pats mērķis, tās pašas frāzes…
Kāpēc nesanāk? Problēma nav tajā, ka cilvēks negribētu mainīties. Problēma ir tajā, ka parasti apņemšanās ir pārāk radikālas – sanāk, ka tam pašam “vecajam cilvēkam” jādzīvo svešu – “jaunā cilvēka” dzīvi.
Cilvēks saka: “Es dzīvošu veselīgāk.”
Bet ķermenis dzird: “No rītdienas viss būs grūtāk.”
Cilvēks saka: “Es krāšu naudu.”
Bet maciņš dzird: “Atvadies no prieka.”
Cilvēks saka: “Es būšu disciplinētāks.”
Bet realitāte saka: “Redzēsim, redzēsim…”
Un realitāte parasti uzvar. Ne tāpēc, ka cilvēks būtu vājš, bet tāpēc, ka viņš ir… cilvēks. Ar ieradumiem, nogurumu, sliktām dienām un ļoti labu spēju racionalizēt, kāpēc “šodien neskaitās”.
Interesanti, ka tie cilvēki, kuriem tomēr izdodas, reti runā par gala mērķi. Viņi nerunā par šo “jauno dzīvi”. Viņi runā par šķietami ikdienišķām darbībām, kas varbūt pat izklausās garlaicīgas: “es vienkārši katru dienu mazliet vairāk nekā agrāk kustos”, “man uzkrājumam banka automātiski nogulda noteiktu summu”, “ēdu vairāk zaļumus, neēdu neko treknu” utt. Tie nav iedvesmojoši stāsti. Bet tie ir stāsti par sistēmisku pieeju pretī labākam rezultātam.
Jā, daudziem neizdodas neko mainīt, tomēr daudz sliktāka par neveiksmīgu apņemšanos ir… nekāda apņemšanās. Datumu var pārcelt un sākt atkal un atkal, bet, ja neko negrib…
Ir cilvēku grupa, par kuru statistika runā mazāk. Tie nav tie, kuri katrā gadumijā apņemas sākt sportot un šī apņemšanās aizmirstas kaut kad februārī. Tie nav arī tie, kuri katru gadu sola sakrāt naudu lielākam pirkumam vai rezervei, taču visai drīz veikalā “roka paslīd” un nopērk ko pilnīgi lieku.
Tie ir cilvēki, kuri neko neapņemas, neko negrib mainīt, nevēlas neko vairāk par to, kas jau ir.
Ne tāpēc, ka viss būtu ideāli, bet tāpēc, ka rokas, tā teikt, nolaidušās – viņi jau zina, kā tās apņemšanās parasti beidzas. Viņi ir pieredzējuši. Viņi sevi mierina un attur ar domu, ka ir reālisti. Viņi saka: “Es sevi pazīstu.” Un bieži vien tas skan kā lepnums.
Patiesībā tas biežāk ir nogurums.
Cilvēks bez apņemšanām parasti sevi mierina ar domu, ka “viss jau ir pieņemami”. Ka nav tik slikti. Ka citiem ir sliktāk. Ka dzīve pati kaut kā paies… Un tā tiešām paiet. Izčākst. Bez prieka. Bez iedvesmas.
Ja tā ir vien ar kādu indivīdu, var vēl atrunāties, ka tā ir viņa personiskā problēma. Ja tā ir ar tautu, valsti, tad tas ir sairuma, iznīcības priekšvēstnesis. Faktiski var teikt – traģēdija.
Vai Latvijā īstenotā politika ir pietiekami mērķtiecīga? Mēs zinām, kādu Latviju vēlamies redzēt pēc 5, 10 vai 50 gadiem un ikdienā darām visu, lai to panāktu? Lasot, stratēģijas, koncepcijas, plānus, tāds iespaids rodas, taču vērojot lēmumu pieņemšanu, ir pamats lielām bažām par valsts nākotni. Stiegam aizvien lielākos parādos. Ceram uz valsts tēriņu un birokrātijas mazināšanu taču tā vietā ik pa laikam uzzinām par dažādu kantoru milzu tēriņiem (nupats svaigs piemērs ir Bērnu aizsardzības centra iepirkumi), arī jauniem ierobežojumiem, barjerām, procedūrām…
Reformas, prioritātes, ceļakartes, zaļie koridori bez budžeta finansējuma vēsturē paliek vien kā īslaicīgi saukļi. Un pat ja apgūta nauda, bet progresa nav, vainu nereti uzveļ cilvēkiem, kas par daudz gribot, par daudz kritiski, par daudz kūtri, lai jaunievedumus izmantotu, par daudz vienaldzīgi, lai novērtētu savu priekšstāvju pūles. Nu, jā – agrāk varēja vainu novelt uz priekšgājējiem, bet tā kā gandrīz visi šobrīd pie varas esošie bijuši arī iepriekš pie varas, šī atruna neder.
Ar dzimstības veicināšanu neveicas, iebraucēju no tālām zemēm vismaz Rīgas ielās aizvien vairāk, iedzīvotāju pirktspējas ziņā statistikas ailēs esam Eiropas lejasgalā. Jo acīmredzami, ka nav kompetences, lai ko mainītu un arī nav vēlmes pēc jūtamas virzības uz izaugsmi. Ir vien tāda kā dreifēšana uz ledus gabala pa straumi. Jo lēmējiem ir labi, kā ir.
Uz papīra viss izskatās pārliecinoši – veselības sistēmu sakārtosim, izglītību modernizēsim, ekonomiku audzēsim, reģionus stiprināsim, demogrāfiju uzlabosim, produktivitāti celsim utt. Arī, virspusēji raugoties, viss šķiet lieliski – “redziet, cik daudz dārgu auto pie lielveikaliem, tātad tauta dzīvo labi”, aizmirstot, ka arī vidējo temperatūru slimnīcā ne jau pēc karsoņa palātas vien mēra.
Un valsts “šoferi”, atšķirībā no indivīda, nekad nesaka: “Šogad man neizdevās.” Tā saka: “Process turpinās!”, “Virzība pareiza”, “Nepieciešami papildu izvērtējumi”, “Izveidosim darba grupu, kas izvērtēs”, “Rezultāti būs vidējā termiņā”…
Ja salīdzina ar privāto apņemšanos loģiku, tad Latvijas politiskās apņemšanās gandrīz vienmēr ir bez “sveramiem” rezultātiem, ja par tādiem neskaita pieņemto normatīvu skaitu. Tieši tāpat kā cilvēks saka “es dzīvošu veselīgāk”, valsts saka “mēs stiprināsim konkurētspēju”. Skaisti. Iedvesmojoši. Bet grūti izmērāmi.
Atšķirība ir tikai viena: cilvēks parasti ir godīgāks pret sevi. Viņš vismaz klusībā saprot, ka mērķis ir pārāk liels, ka īsti trūkst gribas to pildīt. Valsts vadītāji šo atziņu parasti atliek uz nākamo valdību. Un neveiksmēs vairo iepriekšējo. Vai iepriekšiepriekšējo.
Vispār nav ambīcijas? Priekšvēlēšanu laikā tās ir, taču bieži nemanāmas aiz politisko spēku savstarpējās lamāšanās un apsaukāšanās viļņa. Pēc vēlēšanām viss noplok ikdienas rutīnā. Emociju uzplaiksnījumi manāmi vien brīžos, kad publiskā domapmaiņā kāds izliek vai nu kārtējo statistikas bildi, kur redzams, kā atpaliekam pat no tuvākajiem kaimiņiem, vai arī kad jāmeklē kārtējais grēkāzis kādai neizdarībai.
Un kas būtiski – nav gandrīz nemaz jūtamas valsts izaugsmi veicinošas ambīcijas, ir vien sparīga apņemšanās pildīt Eiropas kopīgās apņemšanās, “apgūt” naudu, izmaksāt lielākās algās un pabalstos, ne pelnīt. Ne virzība, bet ļoti aktīva rosības imitācija, mīcīšanās uz vietas.
Bet… valsts, kurai vispār nav mērķu vai nav izaugsmes ambīcijas, ir daudz bīstamāka par valsti ar pārāk ambicioziem mērķiem. Pat tukša stratēģija vēl nozīmē, ka pastāv ideja par virzienu. Pilnīgs mērķu trūkums nozīmē tikai administrēšanu līdz nākamajai krīzei.
Skumja nots. Tomēr gribas, lai ar jauno gadu nāk pārmaiņas. Ne viss uzreiz lai radikāli mainās, bet lai aizvien vairāk jūtama mērķtiecīga virzība pretī labākai dzīvei. Un te būtiski – labākai dzīvei ne tikai lēmumu pieņēmējiem, bet arī visplašākai sabiedrībai. Ikvienam.
