Romāns Meļņiks: No vietējiem būtiski atšķirīga izskata cilvēki Rīgas ielās brīžiem ir vairākumā vai tuvu tam.. Dānijas pieredze
0
Šis bija gads, kad nekontrolētas imigrācijas draudus publiskajā telpā sākām apspriest kā nekad iepriekš aktīvi. Varbūt šo var salīdzināt vien ar laiku, kad aktuāla bija Krievijas armijas izvešana no Latvijas, tikai ar to atšķirību, ka tolaik nebija interneta saziņas iespēju, tātad sabiedrības tik plašas domapmaiņas. Tiesa, tā bija cita situācija arī tajā ziņā, ka tolaik visiem spēkiem cīnījāmies par atbrīvošanos no padomju mantojuma (jau sabraukušajiem) kamēr šobrīd, labi zinot riskus, tiecamies izsargāties no jaunām problēmām.
Ja raugāmies statistikas datos, iebraucēju pieplūdums nav liels, vairums no tiem ir īslaicīgi viesstrādnieki vai studenti, taču tas, ka no vietējiem būtiski atšķirīga izskata cilvēki Rīgas centra ielās un transportā brīžiem ir vairākumā vai tuvu tam, tiešām rada bažas un jautājumus par to, kāda Rīga un visa Latvija būs nākotnē.
No Latvijas politiķiem iebraucēju tēmai visaktīvāk, šķiet, pievērsies Rīgas vicemērs no Nacionālās apvienības Edvards Ratnieks. Atcerēsimies viņa paziņojumus vasarā, ka Rīgā plānoti plaši pašvaldības policijas reidi, lai atrastu un pārbaudītu personas, kuras uzturas nelegāli vai zaudējušas tiesības palikt Latvijā. Tāpat viņa aicinājumu nelegālajiem imigrantiem pamest Rīgu un Latviju mēneša laikā, uzsverot, ka darbs turpināsies arī ilgtermiņā. Ta rezultāts – novembrī tika ziņots, ka Rīgas pašvaldības policija ir aizturējusi un nodevusi robežsargiem 38 cilvēkus, kuriem nebija uzturēšanās atļauju.
Ratnieks arī publiski paudis, ka arī legālā migrācija ir problēma, un ierosinājis samazināt trešo valstu studentu īpatsvaru augstskolās, tostarp ar kvotu sistēmu, ieviest stingrākas latviešu valodas prasības apkalpojošajā sfērā, nepieļaut “atvērtas slūžas” ģimeņu apvienošanai, ieviest digitālu datubāzi viesnīcu/hosteļu viesiem, lai labāk identificētu personas bez derīgas uzturēšanās atļaujas.
Tajā pašā laikā kultūras ministre Agnese Lāce no Progresīvajiem, kura iepriekš strādājusi migrācijas un integrācijas politikas pētniecībā, šogad vairākkārt uzsvērusi, ka Latvijā ir jāievieš aktīva integrācijas politika – jau atbraukušie iebraucēji ir jāatbalsta valodas apguvē, nodarbinātībā un sabiedrības kultūras normu iepazīšanā, lai viņi spētu pārvērsties par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Lāce arī norādīja, ka jāattīsta vietējās kopienas sadarbība ar iebraucējiem, piemēram, caur skolu programmām un kultūras pasākumiem, lai bērni un jaunieši ātrāk apgūtu valodu un vietējās paražas, vienlaikus saglabājot iespēju iebraucējiem strādāt un dzīvot Latvijā ilgtermiņā.
Ministre gan atsaucas uz Dānijas pieeju, taču, aizbildinoties arī ar savā atbildībā esošo integrāciju (par imigrāciju lai atbildot citi), izceļ tikai šo vienu elementu no problēmas risinājuma kopuma.
Kāda tad ir dāņu pieredze? Vispirms bija liela pretimnākšana imigrantiem, tad ar to saistītu problēmu apzināšanās un ļoti striktas imigrācijas politikas ieviešana. Jā, bija prasība iekļauties jau atbraukušajiem, bet vienlaikus (!) arī ļoti daudzu izraidīšana, uzturēšanās atļauju saistībā ar ģimenes apvienošanos neizsniegšana, jaunu imigrantu nepieņemšana, izņemot tos, kuri augsti kvalificēti, strādāt motivēti un kuri valstī apzināti kā nepieciešami.
Ir daudz rakstīts par dāņu pieredzi, tā starptautiski plaši apspriesta. Cita starpā YouTube atrodams labs video angļu valodā par šo tēmu, tas labi izklāsta notikumu secību. Ja kādam ir interese, saiti uz šo video esmu izlicis Facebook un X. Šeit būtiskāko īsumā atstāstīšu.
Pēc Otrā pasaules kara Dānija strauji attīstījās kā tā dēvētā labklājības valsts – ar bezmaksas izglītību, pieejamu veselības aprūpi, pretimnākošu mājokļu politiku un drošības tīklu bezdarbniekiem. Ekonomiskās izaugsmes laikā 60. gados valstī sāka trūkt darbaspēka, tāpēc tika uzaicināti viesstrādnieki no Turcijas, Pakistānas un Dienvidslāvijas. Sākotnēji tika uzskatīts, ka viņi paliks īslaicīgi.
Situācija mainījās 80. un 90. gados, kad Dānijā ieradās bēgļi no Irānas, Irākas, Somālijas, Libānas un vēlāk no bijušās Dienvidslāvijas. Veidojās pamatā vien iebraucēju apdzīvoti rajoni ar zemāku nodarbinātību, valodas barjerām un lielāku atkarību no sociālajiem pabalstiem. Dažos rajonos vairāk nekā 80% skolēnu bija ar imigrantu izcelsmi, policija ziņoja par teritorijām, kurās bija grūti uzturēt kārtību.
2001. gadā pie varas nāca centriski labēja valdība, kas būtiski pastiprināja migrācijas politiku. Ierobežojumi patvērumam, ģimeņu apvienošanai un sociālajiem pabalstiem kļuva stingrāki. Galvenā ideja bija tāda, ka labklājības valsts var funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība ir saliedēta. Tika ieviests tā sauktais “geto saraksts” – juridisks instruments, kas apzīmēja rajonus ar augstu bezdarbu, noziedzību un augstu nerietumu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvaru.
2003. gadā pie varas atgriezās sociāldemokrāti, taču imigrācijas politiku nemīkstināja. Gluži pretēji – viņi to nostiprināja, pieņemot, ka bez darba tirgus integrācijas labklājības valsts nav ilgtspējīga.
2004. gada migrācijas krīzes laikā Dānija vēl vairāk pastiprināja ierobežojumus. Tika pieņemts “rotaslietu likums”, kas ļāva konfiscēt vērtīgas mantas patvēruma meklētājiem, un valdība pat publicēja brīdinājuma reklāmas ārvalstu laikrakstos, lai atturētu potenciālos migrantus.
Tika pieņemti arī citas kultūras ienešanas ierobežojumi, piemēram, burkas un nikāba aizliegums publiskās vietās. Valsts sāka nojaukt sociālos mājokļus problemātiskajos rajonos, piespiedu kārtā pārvietojot ģimenes un nosakot stingrākus sodus par noziegumiem šajās teritorijās.
Patvērums vairs netika uzskatīts par ceļu uz pastāvīgu dzīvi Dānijā, bet gan par īslaicīgu aizsardzību ar mērķi atgriezties izcelsmes valstī. Piemēram, 2021. gadā tika atņemtas uzturēšanās atļaujas simtiem sīriešu, atzīstot, ka savā dzimtenē viņi vairs nav apodraudēti. Migrācijas politika tika balstīta uz trim pīlāriem: obligātu un ātru nodarbinātību, ļoti stingrām prasībām pilsonības piešķiršanā un ierobežotu ģimeņu apvienošanu.
2022. gadā tika pieņemts likums par patvēruma procedūras pārcelšanu uz trešajām valstīm, piemēram, Ruandu. 2024. gadā Dānijā tika apstiprināti tikai 864 patvēruma pieteikumi – viens no zemākajiem rādītājiem ES.
Un kas ir būtiski, arī velkot paralēles ar Latvijā notiekošo, – atšķirībā no citām Eiropas valstīm, stingro migrācijas politika Dānijā nostiprināja kreisie, zināmā mērā atņemot monopolu uz šo tēmu labējiem.
Vienlaikus Dānija saglabāja selektīvu darba imigrāciju – tā saukto “pozitīvo sarakstu” profesijām, kur trūkst darbinieku. Valsts mērķis nav izolācija, bet to filtrēšana, kas drīkst ieceļot un ar kādiem nosacījumiem, lai saglabātu labklājības valsti un sociālo saliedētību.
Ko Latvija var mācīties no Dānijas piemēra?
Redzam, ka imigrācijas draudi tiešā veidā vairo idejas par Latviju latviešiem piekritēju skaitu, kas savukārt šķiet apdraudējums tiem, kuri saka, ka nevaram etniski iekapsulēties. Veidojas situācija, kad šīs divas puses nevar vienoties un faktiski nekas uz priekš neiet.
Dāņi turpretim kā galveno argumentu izceļ sabiedrības saliedētības nozīmi. Tiem, kuri negrib iekļauties, jābrauc prom. Dāņu migrācijas politika ir ar skaidru stratēģiju – ir strikti regulēts, kam un kādos apstākļos ir tiesības ieceļot, un diferencē atbalstu: bēgļiem – īslaicīga aizsardzība, kvalificētiem darbiniekiem – atvieglojumi. Integrācijas politika Dānijā ir nesalīdzināmi aktīvāka un visaptveroša – jau no ieceļošanas vai dzimšanas brīža. Tāpat darba tirgus Dānijā kalpo kā integrācijas instruments.
Pie mums vēl tikai diskutē, vai, piemēram, pārtikas piegādātājam jāprot brīvi sazināties valsts valodā, bet tikmēr Dānijā jebkurš darbs ir centrālais iekļaušanas instruments.
Un kas šķiet vissvarīgākais, lai šajā jomā gūtu panākumus – Dānijā migrācijas politikas tēmā valda politiskā vienprātība. Dānijā centriski labējā un pat daļēji kreisā politika vienojas par noteiktiem migrācijas principiem, novēršot politisko polarizāciju un vairojot stabilitāti valstī. Tikmēr Latvijā migrācijas jautājumi bieži kļūst par partiju konfrontācijas tematu, kas kavē ilgtermiņa risinājumus.
Protams, arī Dānijā ir darbaspēka trūkums, taču tur, šķiet tikuši skaidrībā, ka ar cilvēku masas piesaisti šo problēmu risināt nevar, ir jāpiesaista tikai tos, kuri tiešām grib strādāt un prot veikt tādus darbus, kādus valstī vajag.
Saliksim teikto par Dāniju pa punktiem:
1. Sabiedrības saliedētība kā stabilitātes pamats – integrācija un noteikta uzvedības un valodas prasību ievērošana ir obligāta visiem un visur.
2. Migrācijas politika ar skaidru stratēģiju – diferencēta pieeja atkarībā no iebraucēju mērķa un kvalifikācijas.
3. Aktīva integrācija jau no ieceļošanas vai pat dzimšanas brīža, izmantojot valodu, darbu un sociālās prasmes kā centrālus instrumentus, kā arī neļaujot dzīvot noslēgtās kopienās.
4. Darba tirgus kā integrācijas instruments – jebkurš darbs dod iespēju iekļauties sabiedrībā un veicināt pašpietiekamību.
5. Politiskā vienprātība – stingri principi tiek pieņemti visos politiskajos līmeņos, novēršot polarizāciju un radot stabilitāti.
6. Filtrēšanas princips – humanitārā aizsardzība īslaicīga, kvalificētie darbinieki tiek prioritizēti, ģimenes un pabalsti saistīti ar integrāciju.
Latvijas labējā flanga partijas, šķiet, šos spēles noteikumus varētu pieņemt visai viegli. Sabiedrība arī, jo būtu vismaz skaidrība par konkrētu rīcību. Lielais izaicinājums ir kreisajiem – mūsu gadījumā tie ir Progresīvie. Bet šajā gadījumā labi, ka pozitīvo pieredzi varam smelties vienā no Rietumu demokrātijas valstīm, kurai mūsu skaļie itin visa, kas atšķirīgs, kritiķi nevar piedēvēt “Kremļa smaku”. Un vēl pozitīvi, ka esošajā valdībā jau ir dāņu pieredzes “aģente” – kultūras ministre, kurai tikai vajadzētu uz migrācijas tēmu beidzot sākt raudzīties daudz plašāk, ne tikai savas ministrijas kompetences ietvarā.
Latvijas gadījumā būtiski, ka Dānijas piemērs rāda, kā vienlaikus iespējams saglabāt atvērtību darba spēka imigrācijai un stingru kontroli pār humanitāro un ģimenes migrāciju, vienlaikus stiprinot sabiedrības viengabalainību un politisko stabilitāti. Un vēl būtiski, ka varam tiešā veidā izmantot dāņu labāko pieredzi, nepieļaujot tās kļūdas, ko savulaik pieļāvusi gan Dānija, gan citas Rietumeiropas valstis.
