Mazliet papukstēsim, un viss? “Valsts budžeta apspriešana – neliekas, ka mums priekšā gaiša prieka pilnas dienas” 45
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts budžeta apspriešanas laikā gan pašu varasvīru, gan viņu darbības skaidrotāju leksikā nereti dzirdami apzīmējumi “bagātās ministrijas” un “trūcīgās ministrijas”. Teorētiski jau saprotams – ir ministrijas, kuru rīcībā ir palieli naudas līdzekļi, un ir ministrijas, kuru rocība tā ne visai. Tā sakot – nabaga radinieki. Bet no loģikas viedokļa šo jēdzienu jēga man nekādi nedodas rokās. Vai tad visas ministrijas neietilpst vienā valdībā? Un vai valsts budžetu neveido visu iedzīvotāju nodokļi, vai valsts uzdevums nav gādāt par visas valsts iedzīvotājiem vienādi? Pat ja konkrētā ministrija pārstāv tādas normālai dzīvei nepieciešamas nozares, kur liela nauda pēc definīcijas apgrozīties nevar, tik un tā šī ministrija šajā pašā valstī vien darbojas.
Valsts budžeta projekts tagad tiek apspriests Saeimā. Klausoties tajā reakcijā, kādu šobrīd izsaka atsevišķu nozaru pārstāvji, neliekas, ka mums priekšā gaiša prieka pilnas dienas. Tā vien liekas, ka varai tīri labi patīk, ka tauta ir stulba, jo izglītības sistēma atkal ir apdalīta, ka tauta ir slima, jo medicīnai atvēlētie līdzekļi trūcīgi, un ka valstī zeļ patvaļa, jo arī policistu algas ar visiem paaugstinājumiem joprojām atpaliks no normālu dzīvi nodrošinoša līmeņa.
Trūkst naudas? Protams, ka trūkst. Bet vai valdība var likt roku uz sirds un teikt, ka tā nauda, kas ir pieejama, sadalīta atbilstoši labākās pārvaldības principiem? Man nekādi neizdodas noticēt, ka, sastādot budžetu, pamatīgi būtu analizētas atsevišķas nozares un struktūras, lai nonāktu pie racionāla nodokļu maksātāju naudas izlietojuma. Bīdīt ciparus atbilstoši jau ilgstoši pastāvošajām tradīcijām nav grūti. Grūti ir vienlaikus arī domāt, analizēt un paturēt prātā mērķi. Ne savu personīgo, bet valsts mēroga mērķi.
Mani neatstāj sajūta, ka nekas jau tā īpaši nemainās, pat ja lieto tādus jēdzienus kā ″”kapitālais remonts”, ″”restrukturizācija”″ utt. Arī stūrgalvīgā varas ešelona turēšanās pie savu algu paaugstinājuma pozitīvas domas nerada. Jēdzieni “proporcionalitāte” un “samērība”, attiecinot uz valsti kopumā, nestrādā. Kāda gan samērība, ja, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja algas pielikums vien varētu nodrošināt karalisku algu vismaz diviem policistiem, ja salīdzina ar pašreizējo policistu algas līmeni. Normāli, vai ne? Bet mēs mazliet papukstēsim un tad turpināsim mierīgi dzīvot, jo vara to veidojumu, ko par tautu sauc, sāks atcerēties pēc gadiem trim, kad atkal gaišas dzīves solījumi sāks lidot kā no pārpilnības raga.
