VIDEO. No izsmiekla tramvajā līdz modes zīmola karalienei! “Amoralle” izveidotāja Inese Vakse atklāj personīgus noslēpumus 0
Strādājot ar savu apģērbu zīmolu “Amoralle”, esmu iemācījusies piedot sev kļūdas – tā vienkārši ir dzīves sastāvdaļa, Latvijas Televīzijas rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” pauda Inese Vakse.
Viņa ir aizrautīga radošā personība, kura savu ceļu modē sākusi ar nelielu veikalu, bet ar neatlaidību un redzējumu izveidojusi to par ietekmīgu modes un dzīvesstila zīmolu. Lai gan dzīvē nācies saskarties ar izaicinājumiem, Inese ir apguvusi mākslu redzēt gaismu tumsā un saskatīt skaisto arī sāpīgajā.
Ja cilvēkam priekšā ir grumbuļains ceļš, būs pa to jāiet, sevi apmānīt nevar – tad ir jāuzvelk skaista kleita, jāklausās skaista mūzika vai jādara jebkas cits, kas palīdz, un vienkārši jādodas, uzskata Inese.
Vecāki iemācīja gan brīvību, gan darbu
Inese bērnību pavadīja laukos. Ģimene audzēja un tirgoja dārzeņus un arī zemenes, un viņa agri iepazina, ko nozīmē strādāt, jo vecākiem dārzā bija jāpalīdz. Vienlaikus savu bērnību Inese sauc par laimīgu un piepildītu.
“Man ir daudz laimīgu atmiņu par kopā darīšanu. Vēl bija svarīgi tas, ka vecāki manī ieklausījās. Man, piemēram, ne visai patika strādāt uz lauka kartupeļu talkā, bet man patika braukt ar traktoru. Tētis man tāpēc iemācīja braukt ar traktoru, un es varēju ar traktoru pārvest kastes, varēju gatavot visai saimei ēdienu un līdz ar to iet ātrāk no tās kartupeļu talkas prom,” stāstīja Inese.
Jau agri bērnībā Inese ieguva ticību tam, ka viss ir iespējams un ka viņa var darīt jebko. Vecāki deva brīvību un ļāva izpausties visdažādākajos veidos.
“Bērnība manī attīstīja tādu brīvības sajūtu, spītu, čaklu strādāšanu, darba tikumu. Man bija ļoti siltas attiecības arī ar vecmāmiņām, man patika iet pie viņām sanest malku, izcept pankūkas, vecmāmiņa man ļāva griezt matus,” stāstīja Inese.
Rīgā skolas biedri nepieņēma
Līdz 7. klasei Inese mācījās Sējas pamatskolā, pēc tam Krimuldas vidusskolā, kur aizrāvās ar dejošanu.
“Es dejoju deju grupā “Dzirnas”, kad tās kļuva par “Dzirnām”. Tādā veidā pirmo reizi aizbraucu uz Eiropu ar autobusu un deju kolektīvu. Kad man bija 15 gadi, atnācu mācīties uz Rīgu un tad jau arī studēju Rīgā,” stāstīja Inese.
Pārnākšana no lauku vides, kur visi viens otru pazīst un ir draudzīgi, uz Rīgas skolu nebija vienkārša. Kādu laiku Inese katru rītu, braucot uz skolu, tramvajā raudāja, jo skolā viņu apsmēja un nepieņēma.
“Klase bija forša, bet tālāk skolā visādi biedri smējās par to, ka es biju no laukiem, ka es nebiju stilīga, man nebija bagāti vecāki un tā visādi.
Es gribēju, lai mani vienkārši pieņem. Nevis lai atzīst mani par stilīgu vai kā, bet vienkārši pieņem,” stāstīja Inese.
Vecāki par meitas pārdzīvojumiem un skolas biedru apsmiešanu neko nezināja. Šobrīd Inese, atskatoties uz pusaudžu gadiem, mazliet nožēlo, ka vecākiem to neizstāstīja.
“Es domāju, kādu mācību no tā paņemt, jo mūsdienās arī šī tēma ir ļoti izteikta. Tāpēc ar saviem bērniem runāju par to, kā skolā īsti ir un ka ir jābūt ārkārtīgi, ārkārtīgi uzmanīgiem pret tiem saviem klasesbiedriem,” stāstīja Inese.
Iemācīties šūt bija vajadzība, nevis izvēle
“Pirmos svārkus es uzšuvu, kad vēl negāju skolā. Mana vecmāmiņa šuva, un mums mājās arī mammai bija divas šujmašīnas. Cik sevi atceros, es protu šūt. Mums bija viens modes žurnāls – “Otto”. Es izaugu padomju laikos, kad nekā nebija. Viss, ko vilku mugurā, bija mammas vai manis pašas uzšūts,” stāstīja Inese.
Abas ar mammu arī adīja – gan dažādus džemperus, gan vestes, un tā tolaik bija viņu mode.
“Es uzaugu laukos, kur nekā nebija. Pirmie džinsi man bija, kad jau izaugu liela. Tas bija nevis par to, ko tu vari izvēlēties uzvilkt, bet ko tu vari kaut kādā veidā uztaisīt, jo nebija jau arī audumu. Tie bija citi laiki,” atzina Inese.
Līdz ar to sākumā Ineses interese par šūšanu, apģērbu dizainu un modi bija vajadzības vadīta, bet tas ātri ļāva saprast, cik ļoti viņai tas patīk, aizrauj un padodas. Mode un apģērbs ir Ineses izpausmes veids.
“Man ir reāls kaifs izvēlēties, ko es šodien vilkšu mugurā. Tā ir mana iekšēja saruna, un tur nav vispār nekādu kompromisu. Es skaidri zinu, ka šajā es jūtos labi un tas atbilst manai šī brīža personībai. Paskatoties vecās bildes vai citus periodus manā dzīvē, labi redzu, ka šeit man ir bijis tā un šeit man ir bijis tā. Man drēbes ir valoda un arī terapija,” secināja Inese.
Apģērbs viņai palīdz gan labāk saprast pašai sevi, gan noslēpties, ja viņa to vēlas, gan tieši pretēji – būt atvērtai un atklātai, un izpaust sevi.
Sāka ar zeķu veikalu
“”Amoralle” nebija apzināts, ļoti izdomāts projekts. Es biju stāvoklī, gaidīju dēlu, un kaut kādā ballītē es dzirdu tādu teikumu: “Rīgā nav neviena normāla zeķu veikala.” Ballīte un viss turpinājās, bet tas teikums man tā kā skanēja pakausī un neatstāja ne rīt, ne parīt, ne aizparīt,” stāstīja Inese.
Kad jaundzimušajam dēlam bija deviņi mēneši, Inese atvēra savu pirmo veikalu, kurā pārdeva dažādu ražotāju zeķes gan sievietēm, gan vīriešiem. Vēlāk arī medicīnas kompresijas zeķes.
“Tā kā sākumā es pati biju gan pārdevēja, gan direktore, gan apkopēja, gan viss pārējais, ar veikala viesiem visu laiku sarunājos. Man tas ļoti patika, un jau pirmā gada beigās sapratu, ka es ne pie viena ražotāja īsti nevaru atrast tādas zeķes, kādas manas dāmas gribētu nopirkt. Es to stāstīju mājās vecākiem, un mana mamma teica – meitiņ, ko tu uztraucies, mēs taču varam pašas uzšūt,” stāstīja Inese.
Ar mammu viņas uzrunāja šuvēju Natāliju, kas solīja palīdzēt, bet tikai pirmos mēnešus. 16 gadus vēlāk Natālija joprojām strādā kopā ar Inesi. Tikai šobrīd no zeķēm viņas ir nokļuvušas līdz unikāliem apģērbiem, kas ieguvuši lielu atzinību.
