Visa dzīve kā mūzikls…vai tomēr ne
0
(500) Days of Summer (2009)
“(500) Days of Summer” ir ne tikai filma, bet emocionāls laika eksperiments, kas pēta, kā mīlestība dzimst, zeļ un izzūd.
Stāsts sākas ar brīdinājumu: “Šis nav mīlasstāsts, šis ir stāsts par mīlestību!” Un tieši tā tas arī ir – ne pasaka par ideālu pāri, bet sāpīgi skaists atgādinājums par to, kā mēs iemīlamies nevis cilvēkā, bet idejā par viņu.
Toms ir jauns arhitekts, kas strādā birojā, rakstot banālas apsveikuma kartītes. Viņš satiek Samera – brīvu, neparedzamu un šķietami bezbailīgu sievieti, kas ienāk viņa dzīvē kā vasaras vējš.
Tom iemīlas uzreiz, bet Samera skaidri pasaka: viņa netic “īstajai mīlestībai”. Tom tomēr tic. Viņu attiecības kļūst par sēriju no spilgtiem mirkļiem – kafejnīcas, parki, ziedi, sarunas par “The Smiths” un arhitektūru.
Katrs kadrs ir veidots kā dienasgrāmatas ieraksts, kur atmiņas un realitāte saplūst. Reizēm filma kļūst rotaļīga – ar animācijām, montāžas kolāžām un pat “mūzikla” ainu, kur Toms dejo pa ielu. Bet zem tā visa slēpjas dziļa skumja – par to, cik grūti ir pieņemt, ka cilvēks, kuru tu mīli, nejūt to pašu.
Un pēdējā aina – kad viņš satiek jaunu sievieti vārdā Autumn (Rudens), tas ir ir smalks simbols, ka dzīve turpinās un katrs beigu posms ir jauns sākums. Tā ir gan sāpīga, gan skaista, kā pati dzīve: ironiska, poētiska un patiesa līdz pēdējai sekundei.
