VIDEO. “Te sasateik debess i zeme!” Latgales uzņēmēja par to, ko viņai nozīmē Latvija
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Dekšāres uzņēmēja Jolanta Smane (latgaliešu valodā. Jolantas Smanes komentārs – katrai vietai Latgalē ir sava izruna un tas ir latgaliešu valodas šarms)
Par Latviju? Sāksim ar mana vīra dzejoli. Autors Jānis Smans. Drusku atļaušos ieskatīties lapā:
Latvija
Te sauļe, te ļeits i snīgs,
Te viejš rosis piļīņus slauka.
Te rudiņī lopis krita,
I pavasarī pučis plauka.
Tī paļīk atmiņis munis,
Tī atrūdu sevi nu jauna.
Tī pasļiepu dvieseļi sovu,
Sorgojūt tū nu ļauna.
Te sasateik debess i zeme,
Te sasateik vokors i reits.
Te rūnās muna laime,
Te runoj dorbs padareits.
Te namīrs porsavierš mīrā,
Te visa ira gona.
Te pīdzimu es i muni bārni,
Te dzimtiņe muna.
(latgaliešu valodas nepratējiem šis pats dzejolis latviski:
Latvija
Tur saule, tur lietus, tur sniegs,
Tur vējšs rasas pilienus slauka…
Tur rudenī lapas krita,
Un pavasarī ziedi plauka…
Tur paliek atmiņās manas,
Tur atradu sevi no jauna…
Tur glabāju dvēseli savu,
Sargājot to no ļauna…
Tur satikās debess un zeme,
Tur dzima jauns rīts…
Tur aizpeld manas domas,
Tur runā darbs padarīts…
Tur nemieries pārtop mierā.
Tur visa ir gana…
Tur piedzimu es un mani bērni,
Tur dzimtene mana… )
Runājot par Latviju, bija daudz laika domāt pa ceļam. Līdz šejienai atbraucu divarpus stundās, pat nedaudz vairāk.
Pamatā visam ir cilvēks. Mēs varam runāt par skaistiem, plašiem laukiem, ziliem ezeriem un skaisto dabu. Bet visa pamatā ir cilvēks; un diemžēl mūsu paliek arvien mazāk. Mēs kā saujiņa smilšu iztekam. Cilvēki nav tikai tie, kas ir turīgi vai nabadzīgi. Lieli, mazi, jauni, veci, bet mēs visi esam cilvēki.
Arī tie, kas ir aizgājuši un ko mēs atceramies par viņu labajiem darbiem. Tāpat mana personība nav veidojusies tikai no tā, ko skolās mācījos, no saimes, bet mani ir iedvesmojušas personas, cilvēki, kas pavelkas kaut kādām interesantām lietām, kaut ko sasnieguši. Pirmie, kas man tagad nāk prātā, nu protams, no kā esmu vairāk iedvesmojusies – Ieva Zepa, kas mūsdienās plašāk zināma kā Stirnienes Īva. Mans krusttēvs Pīters Justs ir izteikts darba cilvēks. Tad vēl viens no tādiem cilvēkiem ir Ilga Šuplinska, ko ļaudis vērtē dažādi, bet īstenībā viņa ļoti daudz dara gan priekš Latvijas, gan priekš Latgales. Tāpat mani ļoti iedvesmoja Maruta Latkovska noteikti ir dzirdēta kā “Katoļu dzeivis” bijusī redaktore, kas ir tāds mazs cīnītis tais cīņās par latgaliešu valodu, kas palīdz cilvēkiem grāmatas rakstīt un dudzus ir iedvesmojusi, un tad tu vēl Dzidru Brusguli esi dzirdējis, kas ka narkobarone dzīvo – visus iedvesmo, nepadodas, bet, kad nelaiž viņu pa durvīm iekšā, tad ienāk pa skursteni.
Tās ir personības. Bet esot vairākus gadus iedzīvotāju padomes vadītājai, es redzu vairāk nekā iespējams. Daudzi, kas sēž Saeimā vai vēl kaut kur, nesaprot, ka vara ir diezgan tālu no reālo cilvēku dzīves. Iespējams, viņi nezina, ka vairākas mēnešus jāgaida rindā pie ārsta. Vai nu aizej koka kastē, vai nu tev tā kaitē ir pārgājusi, vai rindu izgaidījis, bet nevar samaksāt.
Daudzi cilvēki izdzīvo nevis no pensijām, bet no pensiju pabalstiem. Viņiem nākas lasīt ogas un sēnes, lai kaut kur pārdotu, lai dabūtu par ko samaksāt elektrības, telefona rēķinus. Tas nav tā vienkārši. Ir cilvēki, kas gadiem savus guļošos tuviniekus kopj, jo nevar atļauties maksāt par kaut kādiem pansionātiem vai arī valsts palīdzība neatnāk tik raiti, kā gribētos.
Par to, ko arī neviens nerunā, bet ļoti izteikta, manuprāt, ir valsts uzņēmējdarbība, kad tiek veicināta dažu kabatu piepildīšana, nevis domāts par visu cilvēku labklājības celšanu. Tas tā skeptiski skatoties. Cilvēki tiek šķiroti labajos un švakajos, mūsējos un svešos. Un mums ir tik maz cilvēku palicis, ka mēs tādu atšķirību nevaram atļauties. Būtu jābūt tā, ka mēs tomēr, pat ja uzskati nesakrīt, sadarbojamies, lai kopā dzīvotu labāk.
Par kazām? Par labāko sieru Latvijā un Eiropā? Nu jā – tas ir vienīgais tāds siers pasaulē.
Tātad arī es agrāk strādāju Rīgā, bet bērniem bija jāiet skolā, un mēs izlēmām, ka laukos tomēr vieglāk pieejama izglītība. Visādi pulciņi ir bez maksas; vecākajam dēlam bija jāiet skolā un pārcēlāmies uz dzīvi laukos. Vīrs palika strādāt Rīgā, jo pārsvarā lauku vīriem ir lielas problēmas ar darbu. Tad viņam būtu jābrauc kaut kur vagonā dzīvot un mežā jāstrādā. Vismaz mans vīrs ar baltu apkakli aiziet no rīta uz darbu un vakarā atpūšas dzīvoklī. Nu tā pamazām kužinoties sanāca, ka es izvēlējos turēt kazas. Vēl tajā laikā nācās apvienot amatus kazu slaukšanai ar valsts darbu. Tas likās smieklīgi, bet tajā laikā bija diezgan parasti. Bet izsīku Covid–19 laikos, kad sapratu, ka esmu pilnīgi izsīkusi ar saviem darbiem, ar četriem bērniem un ikdienas soli. Nācās iet prom no valsts darba.
Zinot, ka pilna galva ar visādiem likumiem un noteikumiem, kas pieejami, vajadzēja ar tiem operēt. Domāju, ka varētu rakstīt projektus. Radās doma, ka varētu ražot kazas sieru. Un tā no mazas domas ir izveidojusies neliela mājsaimniecība. Pašnodarbināts cilvēks, ražoju sierus ar unikālu recepti. Ja kādam interesē, sameklēs internetā.
Pārstrādāju cidonijas, braucu uz tirgiem. Ļoti patīkams moments, jo tirgos var satikt dažādus cilvēkus un cilvēki grib satikt cilvēkus. Viņi dzīvo vienā sētā, viņi atbrauc uz tirgu parunāties. Protams, pozitīvais efekts no tās parunāšanās ir, ka vēl arī kādu produktu nopērk. Bet pa lielam lauku cilvēkam nav tādas maksātspējas. Un mums visiem lauku uzņēmējiem laukos problēma, it sevišķi Latgalē, ka Rīga ir tālu, pircējs ir tālu. Mūsu cilvēki saņem vismaz divas reizes mazāku atalgojumu, darot to pašu darbu kā Rīgā cilvēki strādājot. Un viņi labāk aiziet nopirkt lēto desu un batonu, nekā domā par kaut kādu ekskluzīvu kazas sieru. Bet nu pamazām ieradumi mainās. Straupes SlowFood tirdziņš aicina gan pa svētkiem, gan ikdienā tomēr padomāt, ko mēs pērkam un ko ēdam. Skatieties, kur ir Latvijas karodziņi, pērkot šīs preces atbalstām savējos uzņēmējus. Tas nozīmē, ka uzņēmējs samaksās nodokļus, pabaros savus bērnus un attīstīs Latviju.
Mans kazas siers varbūt ir ne gluži labākais valstī, bet tādā lauku mazo uzņēmēju produkcijas konkursā “Novadu garša” tika atzīts par labāko. Es drīkstēju pieteikt tikai divus no saviem sieriem. Viens bija siers ar amoliņu, otrs bija siera bumbas; un attiecīgi viens saņēma zelta medaļu un otrs saņēma sudraba medaļu. Un īstenībā tas ir tāds labs paņēmiens, kā cilvēkiem parādīt, ka ir vērtīgi produkti. Šobrīd visiem vajag zelta un sudraba sieru, par pārējiem ir aizmirsuši. Bet atgādināšu, ka uzņēmēji piesaka savus labākos produktus, bet tas nenozīmē, ka pārējie produkti ir slikti. Visi produkti ir labi un kvalitatīvi, un galdā ceļami, un sūtami ārzemniekiem; un ekskursijās var braukt, var vērties un skatīties, jo, es varu arī pateikt, kas ir tā atslēga tam sieram. Neražoju tāpat kā visi fermentētos sierus, kurus nogatavina; bet svaigo sieru, izmantojot cidoniju sulu. Respektīvi, ja cilvēki domā par zaļu dzīvesveidu un domā – ko ēd, tad tas ir ļoti ekoloģisks produkts no pašu dārzā audzētu cidoniju sulas un no pašu kazu slaukta piena.
Latvijai es gribētu novēlēt – novērtēt tos cilvēkus, kas dara vairāk, nekā no viņiem prasa, kas nesabīstas un nenokautrējas. Atbalstīt. Un lai mēs kopā varam mainīt lietas uz labo pusi, sadarbojoties. Ja mēs būsim droši viens par otru, kas mēs esam kaimiņos, mēs viens ar otru sadarbosimies un draudzēsimies, tad noteikti dzīve Latvijā uzlabosies. Tā ka – viss ir pašu rokās.
