Kokteilis
Veselam

Viena diena ar Dakteri Klaunu: kā viņi palīdz bērniem un mediķiem0

Foto – Marta Purmale “Hobijs, dvēseles darbs, misija – katrs to dēvē citādi. Tomēr būtība ir ļoti nozīmīga – palīdzam bērniem,” – tā saka Miki un Tato jeb Tatjana Batova un Igors Narovskis.

Klauns, kura ieraudzīšanai nevajag pirkt biļeti. Diemžēl, lai viņu satiktu, jānokļūst slimnīcā. Dakteris Klauns. Ko šis personāžs īsti dara klīnikā, kā uzmundrina bērnus un palīdz mediķiem? 36,6°C nolemj veikt eksperimentu – pavadīt dienu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā kopā ar Dakteri Klaunu, pareizāk sakot – ar atraktīvu klaunu pārīti.

Vispirms atklāšu noslēpumu. Bērnībā vēlējos būt klauns. Tāds, kas smīdina un iepriecina. Pirmoreiz izdzirdot, ka arī Latvijā būs dakteri klauni, gluži vai palēcos aiz prieka. Atcerējos amerikāņu filmu Plāksteris Adamss ar Robinu Viljamsu galvenajā lomā, kā viņš izveidoja sarkanu degunu no klizmas baloniņa, sasmīdinot bērnus slimnīcas palātā…

Pie sarkanās porolona bumbiņas gan tieku, tomēr atstāju to kabatā. Drīz saprotu, ka ar ārējo atribūtu vien nepietiek, lai radītu prieku sasirgušajiem. Dakteri klauni apgūst bērnu psiholoģiju, aktiermeistarības pamatus, plastikas un pantomīmas mākslu, vingrina psiholoģisko noturību un balsi. Notiek arī mācības medicīnas jomā. Rīgas un Ventspils slimnīcā jau gadu strādā 14 klauni. Šovasar viņiem talkā nāks vēl 20 smaidīgie dakterīši, viņi priecēs bērnus arī Cēsīs un Valmierā.

IEKAROJAM GAITEŅUS
Lūk, viņi nāk – koši ģērbti, jocīgās tupelēs. Sarkanais deguntiņš kā luksofora acs ļauj pamanīt jau pa gabalu. Sievišķo būtni sauc klauns Miki, sprogaino puisi – klauns Tato. Īstajos vārdos Tatjana un Igors. Kamēr domāju, ar ko labāk sākt, dakteri klauni jau kaut kur dodas. Vestibilā brēc mazulīte. Mamma un tētis blakus, bet viņa aizgūtnēm raud. Klauni nemetas vis klāt, kā iedomājos, bet sāk dīvaini uzvesties. Plivina rokas un kājas, grozās, uzkrītoši lūkojas cauri stiklotajām ārdurvīm. Uz raudošo knīpu vispār neskatās. Taču, tiklīdz mazā sāk kaut kur tipināt, arī klauni it kā nevilšus turp pārvietojas, turpinot jokainās izdarības. Pēc mirkļa raudas apklust. Redzu, bērns ar skatienu uzmanīgi seko neparastajiem ļaudīm. “Tagad varam iet,” piepeši saka Tato.

Gājiens pa slimnīcu ir visai savdabīgs. Ik pa brīdim klauni kaut kur pazūd. Ieskrien kādā gaitenī, nozib, virpuļo, aiztraucas. Vien dzirdu, kā trinkšķ ukulele, maza ģitāra ar četrām stīgām, ko spēlē klaunīte Miki. Pamanu puisīti, kurš visu laiku fotografē klaunus ar mobilo telefonu. Tā nopietni, ar misijas apziņu. Gaiteņa vidū iztuntuļo meitēns. Klauni klāt, metas tupus. Mazā arī pietupstas. Klauni atguļas zemē, visādi tirinās. Miki skandina kādu meldiņu. Bērns sāk līksmi dejot. Pienāk vēl viens sīcis, omulīgi grozās. Vecāki smaida. Ejam tālāk.Pēc tam klauns Tato saka – bija sajūta, ka mazie uztvēra klaunus kā bērnus, tādus diezgan neveiklus mazuļus. “It kā bijām vienā smilškastē ar viņiem.”

STARPBRĪDIS UN JAUTĀJUMI

Vai mūzika ir obligāta piedeva?
Tatjana: Tā palīdz veidot gaisotni, bet varu priecēt arī bez ģitāras. Varbūt citreiz ņemšu līdzi vijoli vai, kas zina, arfu.
Igors: Priekšmets tomēr ir kā slēpnis. Ņemu bumbiņas un žonglēju. Visi skatās tikai uz tām. Man nekas cits nav jādara, nav jājūt bērnu reakcija, nav jādomā. Sākumā nesu līdzi koferīti ar visādām lietām, bet bērni gribēja to atvērt, mantas izcilāt, kaut ko paturēt, tad no visa atteicos. Ja situācija ir atkailināta, nākas iedziļināties, just momentu, izdomāt spēli. Reizēm gan izmantoju šalli vai aizņemos no Taņas lakatu. Jebkurā palātā taču ir kāds priekšmets. Dvielis, čība, salvete – jebko var iesaistīt spēlē.
Vai svarīgi pamanīt katru bērnu, situāciju?
Igors: Mūsu darbs ir nogludināt asos stūrus. Uztver skatienu, sajūti dzirkstelīti un sāc darīt. Bet citreiz bērnam mēs neesamvajadzīgi, viņam ir labi ar mammu. Kādēļ iejaukties? Ir bijis interesanti – spēlējamies ar bērnu, cits mazais sēž netālu un skatās. Mums šķiet, ka atstājam iespaidu uz to, kurš iesaistās spēlē, bet, izrādās, skatītājs ir daudz spēcīgāk iespaidots, atplaukst. Bērnu reakcija, ieraugot klaunu, ir dažāda. Viens slēpjas, patveras aiz mammas kājas vai tēta muguras. Cits priecīgs skrien pretī, bet mamma velk atpakaļ – mums ir bail. Bērns sastingst: ja mamma teica, tātad jābaidās… Dažreiz bērns sākumā ieraujas sevī vai nobīstas, taču, ja esam pietiekami centīgi, šo mūri nojaucam. Kāds puišelis kliedza – ejiet prom! –, tomēr mēs turpat netālu plivinājāmies, kamēr radās mirklis, spraudziņa situācijā, lai viņu klaunu manierē uzrunātu. Pēc piecām minūtēm zēns smējās, vēderu turēdams.

EJAM CIEMOS
Ienākot nodaļā, klauni notīra plaukstas ar dezinficējošu šķīdumu – tāda ir slimnīcas kārtība. Pie katras palātas piebremzē, ielūkojas pa durvīs ierīkoto stikla logu, lai saprastu, kur vajag iet vispirms. Klauni parādās logā un pazūd, it kā piedāvājoties spēlei. Ja redz atsaucību vai interesi, dodas iekšā. Kāds zēns skatās ap stūri – kur viņi palika?! Ā, tepat. Puisēns piespiežas gaiteņa sienai, laikam nejūtas drošs. Bet arī klauni pieploksienai. Izbrīnīti to tausta, klausās, kas tajā sienā. Mīmika un valoda ir izteiksmīga. Klauni nerunā, bet izdod dīvainas skaņas, kas līdzinās saziņai multfilmā Avārijas brigāde. Māsiņa pasauc slimnieciņu dzert zāles, bet pēc brīža viņš atkal ir klāt. Paķer leļļu ratiņus un sāk stūrēt uz klauna kājām. Tad paceļ ratiņus un atvēzējas. Viens stingrs klauna skatiens, un puika apraujas. Miki trinkšķina stīgas, Tato klauvē līdzi ritmu. Apkārt sanāk lielāki bērni un ieinteresēti vēro. Aktīvajam puikam beidzot izdodas iezvelt klaunam ar ratiem. Klauns izteiksmīgi ierunājas savā valodā, lielākie bērni uzreiz tulko: “Viņš saka – es iešu prom, man sāp, vairs nenākšu…”

Pēc brīža notiek vispārējs izlīgums. Klauni dodas tālāk. Rotaļu stūrī pulcējas daudz mazo – zīmē, savā nodabā spēlējas. Klauni neskrien klāt, vienkārši staigā garām, uztrinkšķina ukuleli, iet smieklīgā gaitā. Mazie sāk skatīties, smaida, kāds panāk tuvāk. Ar baudu vēroju šo saspēli. Piepeši dzirdu pieaugušā balsi: “Kāpēc viņi atnākuši? Ko viņiem te vajag?” Tā ir medmāsa, varbūt sanitāre. Turpat līdzās stāv otra sieviete baltā halātā. Viņa mierinoši noducina: “Drīz jau ies prom, viņi nemēdz būt ilgi.”

Foto – Marta Purmale

STARPBRĪDIS UN JAUTĀJUMI

Zēns pret jums izturējās agresīvi. 

Igors: Nereti tā notiek. Nesen supervīzijā, kur pārrunājam profesionālos jautājumus un saņemam psiholoģisko atbalstu, diskutējām par bērna agresiju. Ilgi nezināju, ko ar to darīt. Dažreiz nepievērsu uzmanību, citreiz skrēju prom. Taču agresija nedrīkst palikt nepamanīta! Bērnam jāzina, kā jūtas tas, pret kuru izturējies slikti. Vajag pateikt vai parādīt – atkarībā no bērna vecuma – ka esmu sāpināts, sadusmojies, apvainojies Saziņā lietojat dīvainu valodu.

Tatjana: Vieniem klauniem labāk tīk sarunas un stāsti, citi neizdveš ne vārda. Mēs bubinām. Viss atkarīgs no tēla, ko izvēlas. Es esmu tā dēvētais rudais klauns, neveiklis aplamnieks, kam allaž gadās ķibeles. Igors ir baltais jeb pareizais klauns. Svarīgi, lai starp klauniem veidotos notikums, lai ir smieklīgi un interesanti. Darbs pārī ir viens no terapeitiskajiem momentiem. Ja jūtam, ka bērns nav gatavs saspēlei ar mums, neuzspiežam. Spēlējam un draiskojamies viens ar otru – lai vēro. Taču ar klātbūtni vien bērnsjau ir iesaistījies spēlē, tā ienākusi viņa emocijās. Pamanīju, ka dažiem no medicīnas personāla netīk dakteri klauni.

Igors: Vieniem pat ļoti iet pie sirds, bet citi ir skeptiski noskaņoti, sak, agrāk nebija tādu klaunu un kaut kā iztikām… Tāds ir viņu viedoklis, ko padarīsi. Reizēm mediķi uztraucas, vai tikai mūsu rīcība būs gana iejūtīga, vai neizraisīsim pārpratumus, neradīsim bīstamību, jo bērni mēdz atdarināt klaunu darbošanos. Par to, protams, piedomājam. Dakteris Klauns – tas ir klauns, kurš it kā izliekas par ārstu. Mūsu mērķis nav izsmiet mediķus, bet gan palīdzēt bērniem. Nedaudz atvieglot sajūtas, uzlabot gaisotni slimnīcā. Bet šis nosaukums var tikt uztverts arī kā parodija. Iedomājieties, ja piepeši parādītos žurnālists klauns! Viņš intervētu, bet tā nemākulīgi un smieklīgi. Iespējams, jums arī nepatiktu. Citās valstīs šīs profesijas pārstāvjus dēvē par slimnīcas vai medicīniskajiem klauniem. Itālijā darbojas Soccroso Clowns – klaunu ātrā
palīdzība, bet Izraēlā – The Dream Doctors, sapņu dakteri. Šo organizāciju pārstāvji ir bijuši Latvijā, skolojuši mūs meistarklasēs.Piebildīšu, ka klauns slimnīcā nav tas pats, kas cirkā. Tur strādā ar pūli, uzrunā un smīdina visus. Mēs esam tuvu cilvēkam, strādājam acu kontakta un ķermenisku sajūtu līmenī. Cita enerģētika.

Jūs neejat pie katra bērna, neuzrunājat ikvienu? 

Igors: Neuzspiežam savu klātbūtni, bet esam aizsniedzamības zonā. Kāds mazulis baidās, taču, redzot, ka cits dod klaunam roku, saprot – nekas nenotika, ir droši. Sadūšojas un pienāk. Sirds dziļumos jau katrs vēlas pieskarties tādam jocīgam cilvēkam.

DURVIS, AIZ KURĀM NETIEKU

Klauniem ieplānots darbs neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Viņi lūdz, lai nenāku līdzi. Diennaktī nodaļai cauri iet vidēji 150 bērnu. Tur ir saspringti. Raud ne tikai mazie, bet bieži vien arī vecāki, visi ir satraukti, nervozē. Medicīniskais personāls strādā ļoti intensīvi, visu laiku notiek procedūras, izmeklējumi. Jebkurš lieks cilvēks var traucēt. Līdzīgi ir observācijas un diagnostikas nodaļā, kur pacienti nokļūst pēc tam. Arī tur klauni cenšas strādāt pēc iespējas delikātāk, lieki nekavējas. Klauniem esot liels gods, ja mediķi uzaicina būt klāt kādā procedūrā, bērnam netīkamā manipulācijā. Klauniem iedots speciāls telefons, un viņus var izsaukt – arī tad, ja kāds mazais ļoti raud vai bēdājas.

Klaunus skolo medicīnas jomā. Lai zinātu, kā notiek procedūras. Lai nerīkotu aktīvu rotaļu brīdī, kad bērnam jāmēra temperatūra. Daudzi pacienti vispār nedrīkst kustēties, tad klauni strādā tā, lai rastos prieks no vērošanas vien. Reiz izsauca pie zēna, kam veica apjomīgu brūču apkopi. Puikam apkārt bija sastājušies ārsti un darbojās, bet viņš visu laiku raudāja. Igors uzkāpis uz taburetes un starp ārstu galvām skatījies uz puišeli.  Pabāzies no vienas, no otras puses, pa vidu. Puika ar skatienu gluži vai ieķēries klaunā, sekojis līdzi. Raudāt gan nav pārstājis. Igors to salīdzina ar glābšanas riņķi. Tas ir uzvilkts, bet cilvēkam vienalga ir bail atrasties dziļajā ūdenī, tomēr riņķis ir neliels atbalsts, lai atvieglotu šo brīdi.

Kamēr klauni iegājuši man slēgtā nodaļā, aprunājos ar vecākiem. Kāda mamma dusmīgi saka: “Labāk sakārtot sistēmu slimnīcā, lai ārsts nav jāgaida tik nežēlīgi ilgi. Neviens pie mums nenāca, tikai klauni apkārt lēkāja.” Citi vecāki piekrīt par ilgo gaidīšanu, tomēr dakterus klaunus vērtē atzinīgi.

VĒL NODAĻA, VĒL GAITEŅI
Ejam uz nākamo nodaļu. Kādā palātā guļ pusaudzis, uz ceļiem dators, pie auss mobilais telefons. Klaunu ienākšanu neievēro, turpina pļāpāt. Klauni arī ķeras pie telefona – tam der gan ģitāra, gan čība, gan spēļu skrituļslida. Abi satelefonējas, izspēlē komiskas reprīzes, improvizē un dauzās. Beidzot pusaudzis vairs neskatās datorā, arī
telefonu liek malā. Zēns smejas no sirds.

Klauni dodas tālāk. Uz galdiņa izbērts lego konstruktors, spēlējas divi puikas. Klauns Tato arī piesēžas, paņem grāmatu, samulsis pēta. Viens vīzdegunīgi izmet: “Nemāki lasīt? Es zinu, tu neesi īsts klauns!” Tato paņem plaukstā konstruktora gabaliņu un aizver dūri. Pēc mirkļa atver – plauksta tukša. Pēc tam to pašu plastmasiņu izvelk zēnam no auss. Puikas ir sajūsmā, acis spīd. Klauns ceļas un iet prom. Viszinīgais zēns sauc nopakaļ: “Man patika tas klauns!”

STARPBRĪDIS UN JAUTĀJUMI
Bērns kļūst priecīgs, bet jūs jau ejat prom?
Igors: Latvijā viesojās un mūs skoloja slavenais aktieris un klauns Vladimirs Oļšanskis, viņš jau sen strādā medicīnas klaunādē un sarakstījis grāmatu Klauna ceļš. Smieklu terapijas vēsture. Tajā teikts – aiziet no bērna vajag viņa emocionālā pārdzīvojuma augstākajā punktā. Tad enerģija turpina riņķot, jo nav pabeigta. Tādēļ bērns
spilgti atminas šo brīdi. Klaunam jāspēj just mirkli, kad jāiet prom. Cenšamies gan, lai process ir plūstošs – lūk, parādāmies, bet tad pazūdam. Bērns paliek ar sajūtu, ka redzējis kaut ko jauku, brīnumainu. Pēc kāda laika atkal uzrodamies.

Vai viss ir iestudēts?
Tatjana: Konkrētu reprīžu ir maz, tās pašas radušās, savulaik improvizējot. Nav jēgas ierasties ar programmu es te izdomāju un tūlīt rādīšu. Visinteresantāk ir tad, ja bērni sāk iejusties tēlā, radoši fantazēt. Viņi jau vienmēr ir spēles sajūtā. Mēs piedāvājam būt rotaļbiedri. Cenšamies būt pēc iespējas dabiskāki, jo viņi to ļoti jūt.

Nestrādājam nogrimēti, jo tas biedē. Ir gan sarkanais deguns, bet tas ir kā zīme – notiek kaut kas īpašs, būs brīnums. Bērni šo vēstījumu lieliski nolasa. Ja kāds baidās arī no deguna, to noņemam. Lai redz, ka esmu cilvēks, nevis nesaprotams radījums.

Vai svarīgi, lai smaida, smejas?
Igors: Strādājam ne jau smieklu dēļ. Citreiz bērni smejas skaļi, aizgūtnēm, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka esam atraduši kopīgu valodu. Reizēm nemaz nesmaida, bet zinām, jūtam – ir izdevies, darītais iekritis bērna sirsniņā. Starp mums ir radusies saite, viņš ir šajā spēlē. Kādu meiteni aizveda uz operāciju, mamma palika raudot.
Pietuvojāmies, jo redzējām, ka varam strādāt, nedaudz izlādējām situāciju. Mums arī jārūpējas, lai vecāki mazāk uztraucas, lai personāla ikdiena ir mierīgāka. Daudzi vecāki jūtas atviegloti, kad klauni spēlējas ar viņu bērnu.

KAD JĀUZLIEK MASKA

Dodamies uz onkoloģijas nodaļu. Klauni brīdina, ka nereti tā dēvētajās smagajās nodaļās bērni mēdz būt uztraukti, agresīvi, nepazīstamu ienācēju uztver visai naidīgi. Tomēr neko tādu nepiedzīvojam. Vien mirkļus, kuros žēlumā sažņaudzas sirds. Ir grūti skatīties uz mazuli, kurš iet un stumj statīvu ar intravenozo sistēmu, kam pats
pievienots. Uzzināt par bērniem, kuriem drīkst tuvoties, tikai aizsedzoties ar masku.

Igors sākumā nav gribējis strādāt onkoloģijas nodaļā, jo vēlējies pasaudzēt sevi. Vectēvs miris no ļaunās slimības, to smagi pārdzīvojis. Tomēr, reiz pastrādājis šajā nodaļā, sapratis – gribu tur būt! Gribu šajā skarbajā realitātē ienest kaut vai  acumirklīgu brīnumu. Palātā Tato un Miki izspēlē sirsnīgu reprīzi ar lakatiņu. Tato uzsit ar čību un piepeši atklāj – grīdā ir skaņa. (Aizdurvē Miki skandina ukuleli.) Paķer  lakatiņu un slauka – grīda skan. It kā izgriež lakatu virs spaiņa – atkal skan. Kad viss no grīdas savākts spainī, atskan skaista melodija.

Citā palātā viņi no dvieļa uzdarina jauku vistu, kura grib draudzēties ar slimniecīti. Nākamajā palātā sēž mamma un raud. Durvju spraudziņā redzu – klauni nostājas pie mazuļa redeļgultas un klusi muzicē, taisa jokainus ģīmīšus.

Gaitenī satiktā ārste par klauniem izsakās labi. Taču nodaļā pietiek arī citu palīgu – ir audzinātājas, pedagogi, nāk brīvprātīgie. Būtu labi, viņa saka, ja klauni vairāk līdzdarbotos procedūru laikā. Tomēr nodaļas specifikas dēļ manipulācijās nereti nepieciešama sterila vide, bez liekām personām. Klaunu darbam atvēlētās stundas beigušās. Viņi nestrādā pilnu darbdienu, saņem vien stipendiju no privātiem fondiem.
VĒL VIENS STARPBRĪDIS
Atklāšu vēl vienu noslēpumu. Tomēr uzlieku sarkano degunu. Garām jož puišelis, aiz viņa rikšiem tētis. Saķer mazo aiz kombinezona lencēm un stiepj atpakaļ kā čemodānu. Pēc mirkļa – skat! – puika atkal skrien šurp. Piepeši apstājas un lūkojas man tieši sejā. Mazliet aizgriežos un ātri uzspraužu degunam porolona bumbu.
Zeperim acis ieplešas divtik lielas. Pēc sekundes viņš jau ir atpakaļ pie tēta.

SVARĪGI FAKTI

Saistītie raksti

Klaunu terapiju sāka praktizēt pirms 28 gadiem Amerikā. Patlana pasaulē darbojas vairāk nekā 30 dakteru klaunu organizācijas.
* Dakteris Klauns sniedz bērnam psiholoģisko atslodzi slimnīcā, arī pirms un pēc operācijas vai citām manipulācijām, palīdz novērst uzmanību un mazināt sāpju sindromu medicīnas procedūru laikā, psiholoģiski harmonizē.
* Pētījumos pierādīts – medicīniskā klaunāde palīdz saīsināt bērna uzturēšanās laiku slimnīcā, samazina nepieciešamību, piemēram, pēc pretsāpju zālēm.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.