Zvaigžņu stunda Latvijai un prezidentei. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 5
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
“Vai nebūtu pienācis pēdējais laiks par mūsu Valsts prezidenti aicināt sievieti? Sievieti māti kā tautas cerību, kā tautas glābēju no izmiršanas, kā tautas garīgās augšāmcelšanās simbolu!” tā 1999. gada 17. jūnijā “Lauku Avīzē” publicētā vēstulē rakstīja V. Cīpurs, represētais no Limbažu rajona.
Tās pašas dienas vakarā viņa cerības piepildījās – īsi pirms pusnakts Saeima par Latvijas Valsts prezidenti ievēlēja Kanādas latvieti, Monreālas universitātes psiholoģijas profesori, taču vēlēšanu brīdī – Latvijas Institūta direktori Vairu Vīķi-Freibergu.
Tobrīd pasaulē bija tikai četras dāmas – valsts prezidentes.
Pēc ievēlēšanas Latvijas prezidente sacīja: “Esmu pateicīga šai 7. Saeimai par man dāvāto uzticību. Man un jums šobrīd ir tāda kā zvaigžņu stunda, līdz ar kuru mēs pāršķiram jaunu lappusi mūsu vēsturē.”
Pirms ievēlēšanas Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūra vismaz publiskajā telpā netika apspriesta. Partijas bija izvirzījušas savus prezidenta amata kandidātus – Anatoliju Gorbunovu, Raimondu Paulu, Vairu Paegli, Jāni Priedkalnu un Arni Kalniņu. Jo sevišķi pirmie trīs tika intervēti un apspriesti, arī 17. jūnija “Lauku Avīzes” vāku rotāju Ērika Oša karikatūra, kurā bija redzami tikai pieci partijiskie kandidāti.
Kā kļuva zināms vēlāk, V. Vīķes-Freibergas kandidatūras uzpeldēšana nemaz tik pēkšņa un negaidīta nebija. Inteliģences pārstāvji jau iepriekš bija zondējuši, kādas būtu iespējas V. Vīķei-Freibergai kļūt par valsts galvu. Runā, ka vadīt Latvijas Institūtu viņa ieradusies, jau rēķinoties ar gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām. Tomēr izrāde ar pieciem partiju izvirzītiem kandidātiem Saeimā tika spēlēta pilnā nopietnībā līdz pat vakaram. Vienā no nesenajām jubilejas intervijām prezidente atzinusi, ka ne sevišķi saposusies Saeimā 17. jūnija vakarā ieradusies tāpēc, ka bijis plānots – vēlēšanu kārta ar viņu kā kandidāti notiks nākamās dienas rītā.
Lai nu kādas arī būtu bijušas V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas aizkulises, lai cik daudz dažādu, bieži vien sadzīviska līmeņa kritisku balsu par viņas prezidentūras laiku nebūtu izskanējis, ar laika nobīdi arvien skaidrāk var redzēt V. Vīķes-Freibergas prezidentūras (tā ilga divus termiņus pēc kārtas līdz 2007. gada 7. jūlijam) nozīmi, to, cik būtiska tieši tajā laikā, kad Latvija tiecās iestāties Eiropas Savienībā un NATO, bija Valsts prezidentes aktīvā ārpolitiskā darbība. Tagad uzrunāta, V. Vīķe-Freiberga atzīst, ka veiksmīgi strādāt augstajā amatā varējusi savas iepriekšējās pieredzes dēļ: “Mani vecāki bija audzināti ļoti patriotiskā garā, un šo dziļo, bezierunu patriotismu viņi manī ieaudzināja jau kopš ļoti agras bērnības. Kontakti ar trimdas latviešu sabiedrību šo patriotismu padziļināja un nostiprināja, neskatoties uz to, ka pusaudzes gados Marokā biju pilnībā iekļauta franču sabiedrībā. Bēgļu, pārvietoto personu un nabadzīgu imigrantu gados pārdzīvotās traumas un grūtības nostiprināja manu raksturu. Jo vairāk šķēršļu stājās manā ceļā, jo lielāka bija mana apņēmība tos pārvarēt.
Neskatoties uz visdažādākajiem šķēršļiem, kas ik pa laikam stājās ceļā, man laimējās iegūt ļoti labu izglītību, it sevišķi universitātes līmenī, kur iemācījos stingru intelektuālo disciplīnu, profesionālu atbildību un paradumu mērķtiecīgi strādāt, daudz nedomājot par savu ērtību vai nogurumu.
Man bija arī gara un dažāda pieredze kā vadītājai. Kad septiņu gadu vecumā iestājos guntiņās, mani tūdaļ iecēla par pulciņa vecāko. Kad Toronto universitātē iestājos franču klubā, tiku ievēlēta par tā prezidenti. Tā tas turpinājās visu mūžu ar zinātniskām un sabiedriskām organizācijām, tajā skaitā ar Kanādas Sabiedrisko zinātņu federāciju, kas apvienoja ap 20 000 biedru.
Man bija arī liela pieredze kā lektorei un sabiedriskai runātājai, vienmēr ļoti labs kontakts ar publiku, piecu valodu prasme un liela mīlestība uz savu tautu un visu cilvēci.”
Bet kāpēc vēlāk sievietes vairs nav ievēlētas Latvijas prezidenta amatā? Vai varētu būt tā, ka sievietēm tomēr grūtāk iekarot autoritāti un nonākt šādā amatā vai arī Latvijā šobrīd gluži vienkārši nav citu tik spilgtu politiķu vai dāmu ar politiķes potenciālu?
Uz šo jautājumu V. Vīķe-Freiberga atbild tā: “Atļaušos atgādināt, ka sievietes arī ir cilvēki, kaut gan savā audzināšanā nereti sastopas ar dažādu aizspriedumu izpausmēm. Varbūt ne visām viņām pietiek spēka un spītības, lai pašas sevi realizētu neatkarīgi no seksistiskiem aizspriedumiem.”
