Ērika Oša zīmējums

MERKELE

Angela Doroteja Merkele neapšaubāmi ir galvenā persona Eiropas politikā, kaut daudziem viņas rosība nepatīk. Bet patikšana nav ietekmes noteicošais kritērijs. Ne velti amerikāņu žurnāls “Time” un britu avīze “Financial Times” atvēlēja viņai gada cilvēka titulu. Minētā žurnāla vērtējumā otrais bija grupējuma “Islāma valsts” barvedis Abubakars al Bagdadi. Ja viņš ieņemtu pirmo vietu, tā, iespējams, būtu pazīme, ka mēs jau dzīvojam pavisam citā pasaulē.

Lasītākie

Krievi nāk virsū kā melna nakts.. Ukraiņi nosauc laiku, kad vairs nevarēs noturēt fronti – ne ieroču, ne spēka nav

10 produkti, kuri traucē notievēt. Arī tādi, kurus uzskatām par veselīgiem

FOTO. Apskati, kāda automašīna bija pati populārākā tavā dzimšanas gadā! 70

Lasīt citas ziņas

Eiropa un visa t. s. starptautiskā sabiedrība cenšas šo citu jeb al Bagdadi pasauli apkarot. Bet vienlaikus tai kaut kādā ziņā izrāda piekāpību un pielāgojas. Piemēram, šoruden migrantu krīzei atbildot ar Merkeles “willkommen politik” un bēgļu sadales kvotām. Kancleres uztverē Vācija tādējādi pilda savas “humānās saistības” un, kā viņa nesen sacīja Kristīgo demokrātu partijas kongresā, turpinās to darīt. Tāpēc arī pārējā Eiropa arvien būs šo “humāno saistību” sasaistīta. Merkeles nākšana gada cilvēka godā savukārt labi saderas ar faktu, ka Vācijā par politiķu runās visvairāk piesaukto un valsts politisko, ekonomisko un sociālo dzīvi visvairāk iespaidojušo jēdzienu jeb gada vārdu pasludināts “bēgļi” – “flüchtlinge”, atstājot aiz sevis “Je suis Charlie” un “Grexit”. Viņa tomēr atkārtoja, ka “multikulturālā sabiedrība ir izgāzusies”, tādēļ aizvien aktuālāka kļūst “integrācija”. Merkele pauž pārliecību, ka “mums tas izdosies”. Tajā, protams, ir ieinteresēti visi, taču būtu svarīgi pateikt, ka viņas sacītajam un darītajam piemīt pretrunas. Arī zināma deva liekulības, kas politikā ir pieņemami, ar nosacījumu, ka pamācošas norādes par humānismu un eiropeiskām vērtībām netiek izteiktas gandrīz katra teikuma galā. Un šajā ziņā Angela reizēm atgādina Oļiņietes svētulību no brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki”. Divkosība ir īpaši uzkrītoša attiecībā pret Turciju, kuras sakarā Berlīne agrāk mīlēja kārt pie lielā zvana tur izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, bet nupat uzstājās kā ietekmīgākā Turcijas lobētāja. Apmaiņā pret Sīrijas bēgļu pieturēšanu…

Tagad skaidra nostāja ir ārkārtīgi svarīga, jo Eiropā beidzot patiesi iestājušies mērnieku laiki – “vairāk Eiropas” vai varbūt mazāk, kur atrodas īstās robežas? Jāraugās, lai Latvija netiktu apdalīta. Vienīgais veids, kā to panākt, ir aktīva politika, saprotot, ka Angela ir mūsu sabiedrotā, tomēr viņas mērauklas ne vienmēr ir mūsējās.

Uldis Šmits