Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. aprīlis, 2014
Drukāt

Apzināt tradicionālās prasmes kā nacionālu vērtību

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

No 4. līdz 6. aprīlim vairāk nekā 100 vietās visā Latvijā notiks jau par tradīciju kļuvušais pasākums “Satiec savu meistaru!”, kurā ikviens ir aicināts apmeklēt meistardarbnīcas, individuālās nodarbības, paraugdemonstrējumus, lekcijas, diskusijas un koncertus un apgūt dažādas prasmes, kas saistītas ar tradicionālo amatniecību, muzicēšanu, dziedāšanu, mutvārdiem un zināšanām par dabu, Visumu, rituāliem un svētkiem. Meistarus varēs satikt pilsētu un novadu bibliotēkās, muzejos, kultūras centros, izglītības iestādēs un viņu dzīvesvietās.

Aizvadītajos gados šo akciju apmeklējuši vairāk nekā 10 tūkstoši dažādu paaudžu interesentu. Tātad pieprasījums no sabiedrības puses pēc paaudzēs pārmantotajām prasmēm un tradīcijām ir, un tas priecē. Tāpēc vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc Latvija nav spējusi izpildīt vairākus mājas darbus, kas tai pienāktos jau kā UNESCO 2003. gada Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu dalībniecei. Jau kuro gadu Kultūras ministrija solījusies beidzot izstrādāt likumprojektu par Latvijas nemateriālo kultūras mantojumu – tāds pastāv materiālajam mantojumam (kultūras pieminekļiem utt.), bet nemateriālā mantojuma – tautas tradīciju, paaudzēs pārmantoto prasmju – daudz netveramāku, bet nacionālajā identitātē tikpat būtiski svarīgu lielumu – saglabāšana un attīstīšana līdz šim bijusi lielā mērā atkarīga no to kopēju un pārmantotāju labās gribas. Latvija joprojām vēl arī tikai domā par sava nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma saraksta izveidi. Tāpat tikai iecerēs ir noteikt Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma meistara statusu, sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju izveidojot atbalsta mehānismu viņa zināšanu un prasmju pārmantojamībai.

Meistari 
piesakās paši


“Satiec savu meistaru!” ir 2009. gadā toreizējās Nemateriālās kultūras mantojuma valsts aģentūras direktora Jura Karlsona aizsāktā projekta “Tradicionālo prasmju skola” turpinājums, taču idejas pirmsākumi meklējami vēl agrāk. 2009. gadā meistarus uzrunāja un tos varēja satikt atsevišķi katrā novadā. Nu jau trīs gadus meistari no visas Latvijas dalībai norisē piesakās paši.

Taču, kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) eksperte Linda Rubena, izrādās, ka daži meistari jutušies piemirsti, varbūt paši sevi nav pietiekami augstu novērtējuši, tādēļ tiek apsvērta doma nākamgad meistarus atkal uzrunāt. Šogad meistaru skaits sasniegs apmēram 150 – jo īpaši Rīgā rosīgi iesaistījušās Tautas lietišķās mākslas studijas, kur darbojas pieci seši aušanas, rokdarbu, pinumu un daudzu citu tehniku meistari.

Jāuzsver, ka akcija “Satiec savu meistaru” neprasa tikpat kā nekādu ieguldījumu no Kultūras ministrijas budžeta ‒ vien tik daudz kā norises reklamēšanā. Savukārt meistari ir tiesīgi piedalīties Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos par līdzekļiem prasmes demonstrēšanai nepieciešamo materiālu iegādei. Atbalstu var lūgt arī pašvaldībām. Apmeklētājiem tikšanās ar meistariem pārsvarā ir par brīvu, taču šogad dažviet arī interesentiem jārēķinās ar finansiālu līdzmaksājumu.

Maciņš būs jāatver, ja dosieties, piemēram, uz Sēlijas ziepnīcu pie meistara Andra Romanovska vai arī Rīgā gribēsiet pamācīties ēst gatavošanu “Senajā latviešu virtuves mantojumā” Sarkandaugavā pie Lienes Turlajas. Viņai pieder viena no populārajām virtuvēm, kurā, samaksājot 20 eiro par cilvēku, kopā ar meistaru gatavojat ēdienu un kopā ar jūsu uzaicinātajiem draugiem viesībās maltīti arī notiesājat.

Lai pienācīgi sapostos 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem, kas noritēs Latvijas simtgades zīmē, LNKC pasākuma “Satiec savu meistaru!” ietvaros sadarbībā ar Latvijas Televīziju uzsāks akciju “Katram savu tautastērpu”. Tā mērķis ir aicināt sabiedrību uzturēt dzīvu tautastērpu darināšanas un valkāšanas tradīciju, darinot katram savu tautastērpu.

Starp meistaru 
un mākslinieku


Akcija “Satiec savu meistaru!” ir iekļauta arī kopīgā Eiropas projektā “Eiropas amatu prasmju dienas”. Taču, atšķirībā no Latvijas, kur joprojām strikti nodala amatu no mākslas, Eiropā šāda robežšķirtne tikpat kā nepastāv. Vienīgā prasība ir kvalitāte – gan vienkāršam amatniekam, gan izglītību baudījušam ekselentam dizaineram, kas, piemēram, veido smalkās gravīras “Rolex” zīmola pulksteņiem.

Amata un mākslas attiecības ir viena no pēdējā laikā plašāk apspriestajām tēmām arī Latvijā. Vai izcila Latgales podnieka trauki nebūtu vērtējami kā māksla, tāpat Mākslas akadēmijā izglītota keramiķa darbi? Turklāt arī augstu izglītību baudījušu mākslinieku daiļradē saskatāmi no tautas tradīcijām mantotie elementi. Kā teic LNKC direktora vietniece Signe Pujate, šo robežšķirtni ir ļoti grūti novilkt.

“Esmu redzējusi, kā Ziemeļvalstu amatniecības izstādē Latvijas paviljonā Reikjavikā islandietes raud, skatoties uz mūsu meistaru darinātajiem pirkstaiņiem,” viņa saka. “Salenieces bija šokā, jo nespēja noticēt, ka pirkstaiņi ar ārkārtīgi smalkajiem rak­stiem ir roku darinājums.” Kā teic māksliniece keramiķe Rudīte Jēkabsone, kuras izstāde “Krāsu prieks” patlaban aplūkojama Tukumā galerijā “Durvis”, jebkuras mākslas pamatā ir laba amata prasme, taču mākslinieku atšķir jaunrades spēja. “Taču es nejustos pazemota, ja manu darbu liktu līdzās, piemēram, Latgales podnieka veikumam, kurš savu amatu mantojis paaudžu paaudzēs. Tomēr absurdi, ja kādā lietišķajā studijā labi ja divus gadus degunu apsildījis cilvēks sevi sauc par keramiķi.”

Ir pagājuši laiki, kad valdīja uzskats – mākslinieks strādā tikai izstādei un valsts pasūtījumam, bet amatnieks – tirgum. Kā uzskata Rudīte Jēkabsone, esot grūti panākt uzmanību ar vienkārši skaistu izstādi, jo daļa cilvēku vēlas būt šokēti un pārsteigti, taču ir publika, kas arī tirgū spēj no kiča atšķirt labu, tradicionālā garā mākslinieka vai laba amata meistara veidotu mantu. Jācer, ka šajā ziņā daudz ko savās vietās salikt varētu palīdzēt nemateriālā kultūras mantojuma meistara statusa noteikšana.

Likums kā karsts kartupelis


Nekā citādi kā tikai kā absurda vērtējama situācija, ka Latvijā joprojām nav likuma par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kuru dažādās instancēs kā karstu kartupeli viļā jau daudzus gadus.

Jāņem vērā, ka jau vairāk nekā desmit gadus pastāv UNESCO konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kurai ir pievienojusies arī Latvija, un tai mūsu zemē ir likumīgs spēks.

LNKC direktora vietniece Signe Pujate apliecina, ka centrs patlaban pārņēmis 2010. gadā aizsāktās likumprojekta iestrādes. “Ņemsim vērā konvenciju un nenovirzīsimies no tās ne soli,” viņa sola. “Jo, pirmkārt, Latvija pati aktīvi piedalījās minētās UNESCO konvencijas izstrādē, otrkārt, gan vietējie, gan starptautiskie eksperti norādījuši, ka nebūtu vēlams lietot citu jēdzienu kā vien “nemateriālais kultūras mantojums”, par ko pasaules līmenī vienojušies visi eksperti.”

Taču tieši saistībā ar to nozarē raisās vislielākie strīdi un domstarpības.

Nav problēmu kā nemateriālu kultūras mantojumu uztvert, piemēram, dziesmu, deju, rotaļas, tradīcijas. Taču viena no diskusijās izrietējušām grūtībām saistās ar šā jēdziena attiecināšanu uz prasmēm, iemaņām, zināšanām un pieredzi, kuras izmantojot tomēr tiek radītas taustāmas, praktiskas lietas – austi deķi, pīti grozi, keramikas podi, kalumi…

Šo māku meistari jūtas apdraudēti, ka viņi nebūs likuma subjekti. Taču iecere ir tieši pretēja – runa nav par podiem vai groziem, bet par zināšanu un prasmju pārmantošanu un tālāk nodošanu, kas veido Latvijas unikālo kultūras situāciju.

Latvija līdz šim nav spējusi izpildīt arī UNESCO konvencijā paredzēto citā aspektā – proti, ka dalībvalstis izstrādā nacionālos nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstus.

Signe Pujate teic, ka mērķis nav izveidot vienkāršu sarakstu. Jēga esot virsvērtībā, ko iegūst tikai tad, ja visi – kopienas, cilvēku grupas vai indivīdi, kuri uzskata kādu prasmi par tik vērtīgu, lai iekļautu nacionāla līmeņa vērtību sarak­stā, – arī uzņemtos rūpes par prasmes saglabāšanu, atbalstīšanu un tālāk nodošanu. Ja, piemēram, audēju kopiena kopā ar pašvaldībām un nevalstiskām organizācijām, kuras pārstāv šo amata prasmi, vienotos, ka sarakstā vajag iekļaut konkrēta reģiona vai citas apdzīvotas Latvijas teritorijas aušanas prasmi, arī kopīgi apņemtos to attīstīt un saglabāt. Pašvaldība, piemēram, savu iespēju robežās nodrošinātu telpas, kur likt stelles un aust. Savukārt pati kopiena sekmētu savas prasmes saglabāšanu un tālāk nodošanu.

Kas notiks tālāk


Latvijas Nacionālais kultūras centrs ir apņēmies līdz 30. decembrim izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetā nepieciešamos normatīvo aktu projektus par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu.

Uzziņa


Apgūstamās prasmes, iekavās norādīts ar tām saistīto norises vietu skaits: aušana un ar to saistītās nodarbes (17); keramika (4), koks (6), rokdarbi (21), ēdiena gatavošana (8), pirts (3), tradicionālā muzicēšana (15), kalējs (3), mūzikas instrumentu izgatavošana (2), ziepes (1), valoda (1), dažādi (16).

Šogad pasākums “Satiec savu meistaru!” iekļaujas arī “Berga bazāra” tradicionāli rīkotajā amatnieku un zemnieku tirgū. Rīgā “Berga bazārā” šosestdien, 5. aprīlī, no plkst. 12 līdz 16 būs iespēja satikt stāstniekus, rotu darinātājus, podniekus, tautastērpu darinātājus u.c.


”Satiec savu meistaru 2014″

Apgabals Norises vietu skaits
Rīgā 9
Kurzemē 21
Vidzemē 44
Latgalē 19
Zemgalē 7
Augšzemē 2
Kopā: 102

satiec_tab

 

 

 

 

 

Novada reportāža 


Kalējs kala debesīs…


…bet zvaigznes krita nevis kā dziesmā Daugavā, bet šoreiz, ļoti iespējams, Turaidas muzejrezervāta pļavās un dīķos, kuru krastā smēdē kopš 1998. gada strādā kalējs Andris Ščeglovs.

Akcijā “Satiec savu meistaru!” Andris Ščeglovs piedalīsies otro reizi. Ielūkoties Turaidas muzejrezervāta smēdē, izmēģināt āmuru un paturēt karstu pakavu interesentiem būs iespēja piektdien, 4. aprīlī, no pulksten trijiem līdz pieciem pēcpusdienā.

“Nē, nē, zirgiem pakavus mūsdienās kaļ rūpnīcās, bet kalējs šo ražojumu tikai pielāgo vilcēja vai rikšotāja pēdai,” manu stereotipo priekšstatu par kalēja nodarbi palabo meistars. Taču arī šajā smēdē pakavi ir goda vietā. Cik naglu caurumus jaunajam pārim pakavā izdosies iekalt, tik ģimenē būs bērnu. Kuram – līgavai vai līgavainim – izdosies savus iniciāļus pakavā iekalt lielākus, tam ģimenē būs teikšana – smēdi kā rituāla vietu iecienījuši ne vien kāzinieki, bet arī citi apmeklētāji un tūristi. Meistara sortimentā ir visdažādākās melnā metāla dekoratīvās lietas – sākot no naglām, drēbju pakaramajiem un īstai guļbūvei, līdz sētām, vārtiem, balkona režģiem, kamīna piederumiem, eņģēm, šašliku cepamajiem, dažnedažādiem suvenīriem, pat metamiem kauliņiem. Kā teic meistars, jebkurš amats prasa pacietību, taču kalēja darbs – jo īpašu. Vienam pakavam paejot puse dienas, bet iesācējs i līdz vakaram netikšot galā. “Kādreiz skatos, kā mūsdienu jaunieši strādā – iesāk kaut ko naglot, bet pacietības nav un beigās visu nomet malā,” viņš skumji teic. Jautāts par amata perspektīvu, Andris Ščeglovs neslēpj, ka tā nav īpaši rožaina. Mūsdienu izstādēs var redzēt, kādus tik brīnumus rada ar datorprogrammām, lāzeriem. “Taču, domāju, īsta prasmīgu roku darba vērtība nekad nezudīs, tāpēc mazās darbnīciņas un smēdes izdzīvos,” saka Andris Ščeglovs

Ar metināšanu, vienkāršākiem metāla darbiem viņš sācis nodarboties jau padomju laikos Straupes dārzniecībā, jo melnais metāls aizrāvis kopš jaunības. Bijis liels pārsteigums, kad atklājies, ka topošās līgavas tēvs ir kalējs, kuram tā dēvētajos treknajos gados piederējusi liela smēde, nodarbināti vairāk nekā desmit cilvēki. Iznācis, ka Andris Ščeglovs kalējos ieprecējies. Turaidas muzejrezervātā nonācis, izdzirdot, ka te meklē nevis algojamu kalēju, bet pašnodarbinātas personas statusā kā individuālu uzņēmēju.

Vēl 80. gadu beigās pašreizējā smēdē, kuru jau pa gabalu var manīt pēc dūmojoša skursteņa, dzīvojuši cilvēki, vēlāk, pirms renovācijas, nama priekšā nātres augušas līdz kaklam. Bet pirmoreiz še smēde bijusi 1875. gadā un – kāda savdabīga sakritība – tajā strādājis kalējs ar tādiem pašiem iniciāļiem kā Andrim Ščeglovam – A. Š. Restaurētās vecās plēšas joprojām kalpo senās smēdes aurai un gaisotnei.

Andris Ščeglovs uzskata, ka akcijā “Satiec savu meistaru” vairāk vajadzētu aicināt piedalīties mazliet piemirsto, bet pamatīgo sentēvu amatu pratējus. Pie datorspēlēm pieradušajiem mūsdienu jauniešiem taču būtu interesanti skatīties, kā bitenieks medu sviež, kā kalējs kaļ, kā kokgriezējs veido skulptūru. “Pērn, kad akcijā piedalījos pirmo reizi,” stāsta Andris Ščeglovs, “sākumā bija sajūta – pasēdēšu viens pats tā omulīgi un braukšu mājās, bet beigu beigās jau cilvēki sanāca, pat no Siguldas, Rīgas un Jelgavas.”

Starp meitenēm, kundzēm cienījamos gados un vīriem sirmu galvu izcēlies stalts, jauns vīrietis. Patiesībā viņš bija atnācis laikus, smēdes durvis vēris pirmais. Edija Stukļa interese izrādījās nopietna. Andra Ščeglova personā viņš patiešām satika savu meistaru, pie kura tagad jau gadu strādā kā māceklis, kuru meistars bieži vien dēvē par kolēģi. Arī Ediju jau sen interesējis kalēja amats, bet par akciju uzzinājis, pateicoties tēvam, kurš Siguldas mājaslapā ieraudzījis piedāvājumu.

Edijs Stuklis stāsta, ka mājās viņam bijusi neliela darbnīca, nopietnāk lietai pieķerties mudinājis tēva lūgums viņa viesu mājai izkalt drēbju metāla pakaramos. Bijis prieks, kad izdevies nopirkt īstu smēdes laktu, kuras vietā līdz tam kalpojis vecs dzelzceļa sliedes gabals. Par kalēju var iemācīties tikai praksē, stāsta Edijs. Arodvidusskolā iemāca vienīgi pašus pamatus, bet kalējs topot tikai smēdē. Patiess gandarījums piedzīvots brīdī, kad izdevies pašam izkalt īsto, veco kvadrātveida naglu, kādas koka guļbūvēs turas daudz labāk nekā rūpnieciski ražotās ar apaļajām galvām.

Par valsts attieksmi pret senā aroda prasmju glabātājiem Andrim Ščeglovam īsti negribas runāt. Kopš Turaidas muzejrezervāta smēdē jeb viņa individuālajā uzņēmumā nostrādāti jau padsmit gadi, neesot ņemta neviena zilā lapa, nav būts atvaļinājumā, visu laiku smagi strādāts, lai varētu samaksāt nodokļus. “Absurdākais ir situācija – pats izdomāju darbu, ko darīt, lai nav nevienam jāiet ko prasīt ar izstieptu roku, un tajā pašā laikā man par sevi jāmaksā gan darba devēja, gan darba ņēmēja nodoklis,” uzskata Andris Ščeglovs. “Turklāt par visiem materiāliem, ko pērku, ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis. Latvijā ir tā: ja cilvēks nopelna simts eiro, tad uz rokas viņam paliek labi ja četrdesmit. Šo nodokļu politiku vēl varētu saprast, ja to attiecinātu uz ātro biznesu “pirkt – pārdot”, kur nauda aši apgrozās un vairojas. Bet lai kāds valsts ierēdnis atnāk, iedošu rokās āmuru, lai pakaļ, un tad paskatīšos, cik daudz viņš spēs samaksāt nodokļos…” Meistars pazīst kolēģi, kurš iemācījies smēdē amatu un nu jau to liek lietā ārzemēs, kur nopelna daudz vairāk. Arī viņam bijuši piedāvājumi strādāt profesijā citās valstīs, bet tas jau vienkāršākais – aizklapēt durvis ciet un braukt prom. Tomēr ik pa laikam sāpīgi urda fakts, ka ģimeni pienācīgi nodrošināt ir grūti.

Kaut arī visi materiāli prasmes demonstrēšanai akcijas laikā pirkti par paša naudu, tā tomēr esot arī zināma reklāma. Varbūt uzradīsies atkal kāds cilvēks, kam interesē kalēja amats, spriež Andris Ščeglovs. Par to būšot lielākais prieks.

Novadu aptauja


Vai piedalīsieties norisē “Satiec savu meistaru”?


Ārija, smilteniete: “Kopā ar draudzenēm braukšu uz Cesvaini, kur Tautas daiļamata meistare Vanda Podiņa mācīs darināt pērlīšu rotas. Iespējams, pamācīšos arī frivolitē tehniku, kur darinājumi iznāk fantastiski skaisti, bet tehnika ir ārkārtīgi sarežģīta un noteikti nav apgūstama tikai meistaru dienās atvēlētajā laikā.”

Ilze Kupča, rādīs lauku mājas tortes cepšanas prasmes Mercendarbes muižā Baldonē: “Mans vaļasprieks ir cept tortes. Redzot lielo interesi, saprotu, ka rodas arvien vairāk dabisko, tīro produktu piekritēju. Lai bērniem nav garlaicīgi, kamēr mammas klausīsies teorētisko daļu, mazie gatavos tortes no papīra. Būs arī manas ceptās tortes degustācija.”

Solvita, limbažniece: “Pagājušajā gadā braucu no Limbažiem uz Ogri, lai mācītos Lielvārdes jostas aušanu. Pamatus apguvu, tomēr vēl nevaru uzskatīt, ka esmu iemācījusies uzaust savu Lielvārdes jostu. Taču šogad ir plāns aušanā apgūt vēl vairāk, tādēļ došos uz Api. Tur mācīs jostu vienkāršāku aušanu – ar šķietiņu. Meistare solījusi stāstīt arī par dzijas krāsošanu ar augiem.”

Zigmārs, rīdzinieks: “Mana meita darbojas folkloras ansamblī, spēlē kokli. To esam nopirkuši, taču mani ļoti ieinteresēja meistara Černoglazova piedāvājums mācīt kokli izgatavot pašam. Aizbraukšu uz Druvienu, vismaz paskatīšos un paklausīšos, kā tas notiek.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+