Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
29. septembris, 2017
Drukāt

Brīvība un demokrātija nav pašsaprotamas. Saruna ar Fransu Timmermansu (2)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Franss Timmermanss

“Uz Latviju esmu braucis kopš deviņdesmito gadu sākuma. Esmu bijis Rīgā 1991. gada janvārī, dzīvoju “Rīdzenē”, kad ārpusē šāva un lodes spindzēja arī viesnīcā. Tas bija laiks, kad čeka centās apturēt Latvijas balsi un iespēju tai kļūt neatkarīgai,” stāsta Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks, bijušais Nīderlandes ārlietu ministrs un diplomāts Franss Timmermanss. Viņš šodien atkal ir vizītē Latvijā, lai ikgadējā viedokļu līderu forumā “Rīgas konference” runātu par to, kurp “virzās demokrātija un Eiropa”. Viņš uzsver, ka ļoti labi par šīm tēmām runāt tieši Latvijā, kuras pārejas ceļam no padomju iekārtas uz brīvu, demokrātisku valsti viņš ir ilgi sekojis līdzi.Ar Fransu Timmermansu tiekos Briselē vēl pirms viņa vizītes Rīgā, un mūsu saruna sākas ar personisku atkāpi.

Franss Timmermanss: “Pirms diviem gadiem ar ģimeni viesojos Baltijas valstīs, un mēs, protams, bijām arī Latvijā. Saviem bērniem centos izstāstīt brīnumu, kādu esmu pieredzējis. Es redzēju Latviju, kad tā vēl bija Padomju Savienībā, bet tagad tā ir zeme, kurā cilvēki ir tādi paši kā mēs, izskatās gluži kā mēs, norēķinās tajā pašā valūtā, kādā mēs. Mani bērni sarunājās kafejnīcās ar sava vecuma latviešiem gluži kā ar saviem blakus dzīvokļa kaimiņiem, un viņiem tas viss nemaz nelikās brīnums, gluži normāla, ierasta lieta. Un šeit ir šis brīnišķīgais paradokss, proti – manas paaudzes lielākie sasniegumi manu bērnu acīs ir absolūti normāla ikdiena. Mums vajadzētu būt uzmanīgiem, jo patiesībā tas nav vienkārši – tas ir milzu sasniegums.

Vai eiropiešiem kopumā šodien ir tendence piemirst pagātni un nenovērtēt to, kas ir?

Lielākajai daļai eiropiešu miers un Eiropas Savienība liekas pašsaprotama lieta, taču tagad, skatoties uz breksitu vai klausoties Trampā, daudzi cilvēki ir sākuši domāt, ka varbūt tā gluži vis nav, jo arī Eiropas Savienība ir cilvēka radīta un to var sagraut cilvēks. Šī doma īpaši aizvadītajā gadā Eiropas nācijām ir likusi daudz vairāk saliedēties un konstatēt: jā, Eiropas Savienība nav perfekta, tai ir daudz izaicinājumu un problēmu, taču būtu muļķīgi to izbeigt. Aizvadītajā gadā daudzi teica, ka Eiropas Savienība var sabrukt, bet šogad vairs to nedzird.

Vai par to atgādināsiet, arī esot Latvijā?

Jā! Arī sava mandāta sākumā kopā ar priekšsēdētāja vietnieku Valdi Dombrovski un komisāri Korinu Krecu jau piedalījos pilsoņu dialogā Rīgā. Un tur dalījos savos iespaidos, ko es pieredzēju Latvijas pārmaiņu laikos, kāds bija Baltijas ceļš. Mēs vispār nespējam apjēgt, cik milzīga gan personiskā, gan kolektīvā drosme bija vajadzīga, lai saceltos pret Padomju Savienību.

Pēdējā laikā ļoti daudz ir runu un diskusiju par Eiropas nākotni. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers pavasarī piedāvāja piecas Eiropas Savienības attīstības idejas. Starp tām pavīdēja arī kāda par divu ātrumu Eiropu. Vai tagad, raugoties uz Baltiju, varat pateikt, kurā Eiropas modelī un ātrumā mēs esam?

Pirmkārt, es ticu Eiropas Savienībai, kurā valstis pašas izvēlas, kādā ātrumā grib pārvietoties, un dažas to vēlas lēnāk, citas ātrāk. Bet ne pēc ģeogrāfiskām līnijām, bet gan vadoties tikai un vienīgi no pašu politiskās izvēles. Otrkārt, Žans Klods Junkers savā uzrunā par Eiropas Savienības stāvokli uzsvēra vajadzību pēc lielākas kohēzijas, proti, sakļaušanās, atšķirību izlīdzināšanas starp Rietumiem un Austrumiem. Mēs, Eiropas Komisijā, nevēlamies sadalīšanos, atšķirības starp Rietumiem un Austrumiem.

Treškārt, atceros, ka reiz Vāclavs Havels (Čehoslovākijas pēdējais prezidents, pēc tam Čehijas pirmais prezidents. – I. S.) man sacīja, ka mēs atgriežamies situācijā, kur Rietumi un Austrumi ir tikai ģeogrāfisks, bet vairs ne politisks un morāls sadalījums. Un tas ir viens no Eiropas sasniegumiem.

Ceturtkārt, nesen dažiem saviem kolēģiem norādīju, ka aizvien straujāk Baltijas valstis kļūst par daļu no Ziemeļeiropas, nevis Centrāleiropas orbītas. Un man tas liekas ārkārtīgi fascinējoši. Tā ir izvēle. Protams, tās ir ekonomiskās attīstības sekas, bet arī politiskā izvēle. Gan šeit, Eiropas Komisijā, gan Eiropas Savienības Padomē Baltiju arvien biežāk intuitīvi ieliek ziemeļvalstu pozīcijās.

Vai breksits šķeļ vai vieno Eiropu?

Es nāku no valsts, kas tūdaļ pēc Īrijas ekonomikas un kultūras ziņā ir vistuvākā Lielbritānijai. Nīderlandi breksits ietekmēs pamatīgi. Taču noskaņojums ir šāds: labi, mēs varbūt neesam apmierināti ar daudzām lietām, ko Eiropas Savienība dara, taču šo gan mēs negribam. Izstāšanos mēs negribam. Atbalsts Eiropas Savienībai ir kāpis, nevis krities. Breksits patiesībā izraisīja apvienošanās efektu. Cilvēki saprot, ka, pametot Eiropas Savienību, nevar risināt mūsu problēmas.

Aizvien dzirdams, ka varbūt tomēr breksita procesu būtu iespējams apturēt. Vai tā ir pavisam naiva un utopiska doma?

Šāda vēlēšanās, protams, ir, bet es domāju, ka breksits notiks. Un tas ir vienīgais veids, kā domāt, arī turpinot sarunas ar Lielbritāniju, proti, neapspriežot alternatīvas. Breksita forma galu galā būs atkarīga arī no tā, ko Lielbritānija no visa šī procesa vēlēsies. Līdz šim Apvienotā Karaliste daudz ir sacījusi, ko tā nevēlas, bet tagad ir laiks pateikt, ko tā vēlētos.

Drošība ir tā, kas eiropiešus, iespējams, satrauc vēl vairāk par breksitu. Kas būtu jādara, lai vairs neatkārtotos tādi terorakti, kādus nesen esam piedzīvojuši Eiropas pilsētās?

Lai uzlabotu drošību Eiropas Savienībā, steidzami jāvairo uzticība starp dalībvalstīm un jādalās ar informāciju par draudiem. Pieredze rāda, ka teroristi ļoti ātri pārvietojas no vienas dalībvalsts uz otru, un tādēļ ļoti svarīgi, lai viņi zinātu, ka viņiem nekur nav patvēruma. To var panākt, ja nacionālās drošības un tiesībaizsardzības iestādes sadarbosies un ja mums būs labāka ārējo robežu uzraudzība.

Migrācija šobrīd šķietami ir pieklususi citu politisku procesu fonā. Kāda šobrīd ir aktuālākā situācija?

Mēs pieredzējām dažus ārkārtīgi grūtus gadus, īpaši 2015. gads bija ļoti smags, kad Eiropā ieradās teju pusotra miljona cilvēku, bēgot no dažādiem konfliktiem un grūtībām. Tagad esam panākuši to, ka ir uzlabojusies robežkontroles kvalitāte un cīņa ar cilvēku kontrabandistiem, un kopumā Eiropā ierodas mazāk cilvēku. Taču mums joprojām ir jāstrādā ar vairākiem ilgtspējīgiem risinājumiem.

Mums jābūt drošiem, ka Dublinas noteikumi (nosaka, kura valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma apstrādi. – I. S.) tiek reformēti, ka valstu atbildība ir dalīta, ka par iebraucējiem nav atbildīga tikai tā valsts, kurā viņi ir ieradušies. Mums ir pēc iespējas ātrāk jānosūta atpakaļ tie cilvēki, kuriem patvērums nepienākas. Mēs nedrīkstam grūst cilvēkus kontrabandistu rokās. Tie, kam tiešām nepieciešams patvērums, pēc iespējas ātrāk jāpārvieto no bēgļu nometnēm Turcijā, Libānā un citur uz Eiropu. Tas ir daudzpusīgs process, bet tā arī nav nekāda raķešu zinātne – tas viss ir paveicams, taču svarīgi, ka to visu darām vienlaikus. Protams, tas maksā naudu, un mums ir jāatrod šis finansējums.

Ja palūkojaties uz “Eurobarometer” datiem, tad divi temati, kas visvairāk satrauc cilvēkus, ir drošība un migrācija. Tie abi, īpaši cilvēku prātos, ir saistīti.

Bet vai ir saistīti?

Zināmā mērā tie ir un nav saistīti. Tie ir saistīti, jo, ja nav kārtīgu kontroļu uz robežām, teroristiem ir vieglāk ienākt. Tie nav saistīti, ja paraugāmies uz teroristu izcelsmi. Daudzi no viņiem bija piedzimuši Eiropā. Mums jāskaidro sabiedrībai, kur ir un kur nav šī saistība. Manuprāt, tas būtu traģiski, ja mēs, baidoties no terorisma, atteiktos no sava pamatpienākuma sniegt patvērumu cilvēkiem, kuri bēg no kara un izrēķināšanās. Mēs nedrīkstam sacīt: „Tu esi musulmanis un līdz ar to potenciāls terorists, tāpēc mēs tevi nelaidīsim iekšā.” Tas būtu tik ļoti pretī mūsu pamatvērtībām. Lai realizētu šīs mūsu pamatvērtības, mums ir jābūt drošiem, ka cilvēki neizmanto šo patvēruma sistēmu, un mums jābūt efektīviem cīnoties ar terorismu ar citiem līdzekļiem – sadarbojoties, efektīvāk kontrolējot ārējās robežas, identificējot iespējamos teroristus un tā tālāk, tad visu to sasniegsim.

Lūkojoties uz Eiropas Savienību pirms desmit gadiem un tagad – vai mēs dzīvojam sarežģītākos laikos?

Acīmredzamu iemeslu dēļ. Finanšu krīzei bija postošs efekts uz sistēmas paš­apziņu. Ideja, kas ir liberālās ekonomikas pamatā un uzvirmoja septiņdesmitajos, īpaši astoņdesmitajos gados, ka finanšu sistēmai ir jāļauj pašai sevi vadīt un, ja kas noies greizi, mēs to labosim, izrādījās aplama. Mantkārība pārņēma finanšu sistēmu. Un kuram nācās par to samaksāt? Vienkāršajiem iedzīvotājiem. Bankas izglāba ar nodokļu maksātāju naudu. Un tas, manuprāt, atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz to, kā cilvēki redz politiku, tā saukto eliti, domājot, ka politiķi vispirms rūpējas par baņķieriem un tikai tad par iedzīvotājiem.

Tad nāca ekonomiskā krīze – zaudētas darba vietas, samazinājās algas, lielākajā daļā valstu parādījās plaisa starp iedzīvotāju ienākumiem. Un tad nāca trešais pārbaudījums – migrācija. Tā kļuva nekontrolējama, īpaši 2015. gadā. Un tam līdztekus ir arī daudz citu apdraudējumu – Krievija un tās uzvedība, nestabilitāte Tuvajos Austrumos, globalizācija, kas var būt gan liela iespēja, gan arī apdraudējums ekonomiskajām pozīcijām, klimata izmaiņas, palūkojoties, kas notiek ar taifūniem un vētrām Āzijā.

Ir vesels draudu kopums. Kā uz tiem atbildēt? Lai sniegtu pārliecinošu atbildi, ir vajadzīgs laiks. Politiķi bieži, lai pārliecinātu, pieļauj kļūdu, pārāk daudz apsolot. Un tas visu sarežģī vēl vairāk. Ar darbiem un rezultātiem mums ir jāpierāda, ka mēs esam pelnījuši mūsu cilvēku uzticību. Un tas ir jādara absolūti katru dienu. Ja algas palielinās, ja ir vairāk darba vietu, ja ir lielāka drošība, tāpēc ka NATO ir stipra un tāpēc ka Eiropas Savienība dara vairāk, tāpēc ka ekonomika aug, arī ticība un uzticība mums palielināsies.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Bet ne ja tā tiek novesta līdz galējībām. Viss ekstrēmisms ir slikts, arī ekstrēmā “demokratija”.

  2. Krievijas pēdējos ”varoņdarbus” kungs nez kāpēc nemin.

Draugiem Facebook Twitter Google+