Pasaulē
Vēsture

Deviņi nejauši arheoloģiski atklājumi, kuri izmainīja vēsturi 16

Foto: Wikimedia Commons

Rozetas akmens (Ēģipte)
Šodien, 2016. gada 19. septembrī, aprit tieši 25 gadi, kopš vācu pāris, Helmuts un Ērika Simoni, pastaigājoties Itālijas Alpos, pavisam nejauši atklāja apledojušu ķermeni, kurš tagad nodēvēts par “leduscilvēku Etcijs” (“Ötzi the Iceman”). Par godu šim notikumam, apkopojām vēl astoņus gluži nejauši veiktus arheoloģiskus atklājumus, bez kuriem patlaban zināšanas par mūsu planētas vēsturi būtu daudz nepilnīgākas.

Kad Napoleons Bonaparts 18. gadsimta nogalē devās savā neveiksmei lemtajā Ēģiptes karagājienā, viņš bija paņēmis līdzi īpašu vēsturnieku un zinātnieku “bataljonu”, kura uzdevums bija vākt senlietas un pētīt valsts vēsturi. Šī nodaļa izrādījās īpaši noderīga, kad 1799. gada jūlijā Pjēra Fransuā Bušāra vadītie karavīri, laužot senus mūrus, lai nostiprinātu franču armijas nocietinājumus pie Rozetas, atklāja nesaprotamām zīmēm izraibinātu akmens bluķi.

Tika ātri noteikts bluķa vecums: 2. gadsimts pirms Kristus, taču ar zīmju lasīšanu gāja daudz grūtāk. Valodniekiem Rozetas akmens izlasīšana prasīja 20 gadus, neraugoties uz to, ka ieraksti bija veikti trīs valodās, starp kurām visiem senatnes pētniekiem labi zināmā grieķu mēle. Kad Zanam Fransuā Šampoliona un Tomasa janga vadītājai pētnieku grupai izdevās uzlauzt “kodu”, tā izrādījās atslēga visai Ēģiptes mākslas un literatūras pētniecībai, kura notiek līdz mūsu dienām.

Milosas Venēra (Itālija)
Pirms Milosas Venēra kļuva par vienu no pasaules pazīstamākajām skulptūrām un antīko sievietes skaistuma etalonu, tā vairākus gadsimtus bija pavadījusi apraksta Milosas salā Itālijā.

Sievietes torsu bez rokām pamanīja zemnieks Jorgs Kentrots, antīkas ēkas drupās meklējot celtniecībai piemērotus marmora gabalus. Atklājums piesaistīja franču karaflotes virsnieka Olivera Vutjē uzmanību, – viņš turpat netālu nodarbojās ar izrakumiem. Vutjē pārliecināja Francijas vēstnieku iegādāties statuju, kuru 1821. gadā uzdāvināja karalim Luijam XVIII, kurš to vēlāk uzdāvināja Luvrai.

Vēlāk mākslas vēsturnieki sprieduši, ka, iespējams, skulptūra attēlo grieķu (nevis romiešu!) dievieti Afrodīti, taču līdz šim laikam nav skaidrs, ko tā turējusi rokās.

Diskvis akmens lodes (Kostarika)
20. gadsimta 30. gados “United Fruit Company” sāka izcirst Kostarikas lietusmežus, lai to vietā stādītu banānu plantācijas, un negaidītā kārtā viņi atklāja, ka daudzviet buldozeru ceļu bloķē milzīgas akmens lodes, no kurām lielāko svars sasniedz pat vairākas tonnas. Vietējie strādnieki bija dzirdējuši nostāstus par lodēm, kura spildītas ar zletu, tādēļ darīja visu, kas viņu spēkos, lai neparastos atradumus sadrupinātu.

Lieki teikt, ka zelts atrasts netika, bet nepārvērtējamas vēsturiskas liecības tika lielā mērā iznīcinātas, pirms 40. gados pie to izpētes ķērās arheologi.

Līdz šim secināts, ka lodes attiecināmas uz Diskvis kultūru, ap mūsu ēras 600. gadu. Ložu izmērs ir ļoti dažāds – no nepilniem desmit centimetriem līdz teju diviem metriem, un neviens skaidri nezina to mērķi. Šobrīd saglabājušies aptuveni 300 paraugi, kuri iedvesmojuši gan idejas par ārpuszemes civilizācijām, gan atsevišķus kadrus “Indiana Džonsa” filmās.

Lasko alas (Francija)
1940. gada 12. septembrī pa Francijas mežiem Montiņakas apkārtnē klejoja četri jaunieši,. Kad viņu suns sāka uzstājīgi ostīt kādu caurumu zemē, jaunieši kopīgiem spēkiem nobīdīja akmeni, kas to sedza, un atklāja plašu pazemes telpu , kuras sienas klāja vismaz 2000 ārkārtīgi seni zīmējumi un gravējumi.

Pārsteigtie pusaudži vispirms norunāja paturēt atradumu pie sevis, taču tad par to pastāstīja savam skolotājam, kurš savukārt pieaicināja speciālistu, lai pārbaudītu zīmējumu autentiskumu. Drīz vien Lasko alas slava izplatījās, un nu jau tā pazīstama kā “akmens laikmeta Siksta kapela”. Speciālisti secināja, ka zīmējumi tapuši pirms 17 000 – 19 000 gadiem.

Nāves jūras rokraksti (Izraēla)
Nāves jūras rokraksti satur dažas no autentiskākajām un senākajām Bībeles daļām, taču tos pavisam nejauši uzgāja bariņš arābu pusaudžu, kuri 1947. gadā, ganīdami aitas un kazas Jērikas senpilsētas tuvumā, kavēja laiku, mētādami akmeņus.

Meklēdams noklīdušu kazu, viens no ganiem iemeta akmeni kādā alā, viņš izdzirdēja it kā plīstoša māla skaņu. Iegājis alā izpētīt, kas tajā varēja saplīst, viņš atklāja vairākus traukus, ar papirusa tīstokļiem iekšā.

Nenovērtējamais atradums vēlāk maksāja miljonus, taču zēni, nenojaušot tāpatieso vērtību, pārdeva traukus līdz ar ruļļiem kādam antikvāram Bētlemē par nepilniem 50 dolāriem. Kad zinātnieki bija apstiprinājuši tekstu autentiskumu, sākās īstas bagātību medības, kuras patiešām vainagojās ar panākumiem: apkārtējās alās kopumā tika uzieti vairāki tūkstoši dažādu tekstu fragmentu.

Nāves jūras rokraksti tiek uzskatīts par vienu no visnozīmīgākajiem 20. gadsimta arheoloģiskajiem atklājumiem, un jau pāris gadus ar tiem var iepazīties arī internetā.

Derinkuju pazemes pilsēta (Turcija)
Turcijas Kapadoķijas reģionā ir dučiem pazemes pilsētu, kuras to iemītnieki reiz rokām izveidojuši vulkānisko materiālu slāņos, taču Derinkuju (tapusi ap 780-1180) ir viena no izsmalcinātākajām un sarežģītākajām pazemes metropolēm. Tajā ir gan dzīvojamās mājas, gan sanāksmju telpas, saldūdens akas, zirgu staļļi, veikali – un smagas akmens plākšņu durvis, kas pasargāja iemītniekus no briesmām.

Derinkuju bija, ja tā varētu izteikties, piemirsta – vēsturiski avoti liecina, ka tā izmantota vēl 14. gadsimtā, kristiešiem slēpjoties no musulmaņiem, tomēr atklājēja gods pieder kādam vietējam iedzīvotājam, kurš, 1963. gadā renovējot māju, aiz sienas nejauši atklāja telpu, par kuru pat nenojauta.

Terakotas armija Siaņā (Ķīna)
1974. gada 29. martā septiņi ķīniešu fermeri netālu no Siaņas bija ķērušies pie akas rakšanas. Viens no viņiem, durot zemē lāpstu, uzdūrās, kā pašam šķita, akmens figūrai. Kad tā bija atrakta, vīri vispirms nodomāja, ka uzdūrušies kādai Budas statujai vaibronzas krūšutēlam – nepavisam ne rets atklājums vēsturiskiem notikumiem tik bagātā apvidū! – taču, kad pie izpētes ķērās arheologi, visus gaidīja šoks. Pamazām attīrot teritoriju, skatienam pavērās aptuveni 8000 karavīru, zirgu un kaujas ratu skulptūras dabiskā lielumā. Turklāt ikviena karavīra seja ir individualizēta, bet viņu apģērbs un ieroči atbilst tā laika, proti, leģendārā Ķīnas pirmā imperatora Ciņa Šihuandi valdīšanas perioda, vēsturiskajām liecībām.

Patlaban terakotas armija ir viena no nozīmīgākajām Ķīnas vēstures liecībām.

Uluburunas vraks (Turcija)
1982. gadā nirējs Mehmets Sakirs peldējās Vidusjūrā netālu no Uluburunas krasta Turcijā, un pamanīja keramikas traukus, kā arī simtiem stikla priekšmetu, vara un alvas stieņus. Jāatzīst, nirējus, kuri meklēja jūras sūkļus, Jūras arheoloģijas institūts mēdza informēt par to, kā pazīt arheoloģiskas vērtības, ja tādas pamanītas.

Zemūdens arheologi Uluburunas vraku pētīja desmit gadus, veicot vairāk nekā 20 000 zemūdens apskates. Tika secināts, ka kuģis darināts vēlīnajā bronzas laikmetā, ap 14. gadsimtu pirms mūsu ēras, tādējādi viens no vissenākajiem jebkad atrastajiem vrakiem.

Zinātnieki vēl joprojām nav pilnīgi droši par kuģa piederību: varš, ko tas veda, nācis no Kipras, taču uz vraka un tā apkārtnē atrasti arī Mikēnu, asīriešu, Kanāanas, Ēģiptes artefakti, ļaujot pieņemt, ka tas bijis tirdzniecības kuģis ar starptautisku apkalpi.

Starp citu, ap 1900. gadu tikpat nejauši tieši sūkļu vācēji atrada noslēpumaino antikitēras mehānismu, kas nu nodēvēts par pirmo “datoru”…

Mūmija “Etcijs” (Itālija/Austrija)
Vācieši Helmuts un Ērika Simoni 1991. gada 19. septembrī pastaigājās Etctāles Alpos, kad viņus pārsteidza visai biedējošs skats – sasalusi cilvēka ķermeņa augšdaļa.

Pāris nolēma, ka atraduši kādu kāpēju, kurš Alpos ņēmis bēdīgu galu, un par atradumu paziņoja žandarmiem. Mēģinājumi sasalušo ķermeni ar leduscirtņu un pneimatiskā urbja palīdzību izlauzt no ledus vainagojās ar panākumiem trīs dienas vēlāk, 22. septembrī, un vēl mazāk laika vajadzēja Insbrukas arheologiem, lai secinātu, ka atrastais miris (un arī dzīvojis) bronzas laikmetā…

Saistītie raksti

Kopš tā laika “Etcijs” (Ötzi), arheologiem bijis izcils pētniecības objekts: ir noskaidrots akmens laikmeta mednieka DNS, atklāts, ka viņš pārslimojis Laimas slimību un cietis no laktozes nepanesamības. Tāpat noskaidroti viņa nāves iemesli un turpat Tirolē atrasti 19 “Etcija” pēcnācēji.

Starp citu, tikai 2008. gada 29. septembrī Simoni saņēma atlīdzību par savu neparasto atradumu: Bolcano provinces valdība vācu pārim izmaksāja 150 000 eiro – 30 reizes vairāk, nekā viņiem par “Etcija” atrašanu piedāvāja sākumā…

LA.lv