Latvijā
Sabiedrība

Dzērāji stutē budžetu. Strenči uzstutē dzērājus…1

Foto: Thaumatrope/SHUTTERSTOCK

“Nedomāju, ka ilgtermiņā valsts ieguvums no budžetā iekasētā alkohola akcīzes nodokļa būs pietiekams, lai kompensētu tos zaudējumus, kas rodas no alkoholisma. Dzērāji avarē, kaujas, ārstējas gan ķirurģiski, gan terapeitiski, gan citādi… Alkohols ir provocējošs faktors, kas izraisa ļoti daudz citu nelabvēlīgu procesu.

Piemēram, kaut vai šizofrēnijas pacientiem. Viņi bieži vien lieto alkoholu un šīs atkārtotās hospitalizācijas ir ļoti biežas, jo tad, kad viņi dzer, ārstu izrakstītās zāles netiek lietotas. Tā ir milzu nauda no valsts budžeta, kas tiek tērēta viņu ārstēšanai,” saka Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas narkoloģijas nodaļas vadītāja Dace Raituma, kura par narkoloģi strādā nu jau 27. gadu.

Strenču slimnīcas ārsti uz kājām uzstutē vairāk nekā tūkstoš pacientu gadā, no kuriem vairāk nekā trīs simti tur atgriežas atkārtoti.

Lai nu kur, bet ārstēšanai no alkoholisma valsts kvotas ir pietiekamā daudzumā, neviens aiz durvīm netiek atstāts. Tomēr, visticamāk, ka arī šeit naudu vajadzēs vairāk, jo Slimību profilakses un kontroles centrs ir konstatējis, ka iezīmējas stabila tendence palielināties absolūtā alkohola patēriņam, lietojot tieši stipros alkoholiskos dzērienus.

Alkohola akcīzes samazināšanu neatbalsta arī slimnīcas virsārste psihiatre Inga Bauska, jo uzskata, ka alkoholam ir jābūt pēc iespējas nepieejamākam un dārgam. Politiķiem būtu jāpanāk, lai to nepārdod jebkurā pārtikas veikalā. Modeļi jau ir dažādi. Piemēram, Zviedrijā un Norvēģijā parastajā pārtikas veikalā alkohola vispār nav. Daktere Bauska rosina arī Latvijai ņemt piemēru no šīm valstīm.

D. Raituma: “Ir valstis, kur svētdienās netirgo stipros dzērienus, bet ir tādi veikali, kur alkoholu tirgo, piemēram, līdz trijiem pēcpusdienā. Ja līdzīgi būtu Latvijā, tad varētu ierobežot to dzērāju auditoriju, kas vēl ir saglābjama.”

I. Bauska: “Cena tieši jauniešiem ir ļoti svarīga. Arī reklāma, kur, piemēram, rāda, kā jaunie cilvēki dzer limonādēm līdzīgos sidrus. Tajos alkoholu tikpat kā nejūt, šķiet, ka dzer limonādi.

Bet, ja smadzenes ir nenobriedušas, tās ātri pierod pie šādām nedaudz grādīgām limonādēm.

Smadzenēm jau principā ir vienalga, vai cilvēks sāk nodzerties no aliņa, kokteiļa vai no stiprā alkohola. Ar stiprajiem jau parasti nesāk.”

Virsārste uzsvēra, ka psihiskās un alkoholisma problēmas ir savstarpēji sajūgtas. Kam sākumā parādās psihiskās, kam narkoloģiskās nedienas, tas tikpat kā neesot nodalāms. Visbiežāk šo dubulto diagnozi pavada trauksme un depresija, kas reizē ir pavadones dzīves nestabilitātei un grūtībām tikt galā ar ikdienu.

“Dzīves temps ir pieaudzis un acīmredzot daudzu cilvēku mentālais stāvoklis nav domāts tik ātram tempam. Kad viņi netiek ar to galā, alkohols ir pirmais atslābināšanās veids. Alkoholam ir ļoti ātra iedarbība, līdzīga kā trankvilizatoriem. Bet abi ir vienlīdz slikti,” uzskata daktere Bauska.

 

Deputātiem tas šķiet jautri

Politiķi un amatpersonas ik pa laikam spriež un lemj par lietām, kas saistītas ar alkoholu. Piemēram, šovasar, atbildot uz Igaunijas valdības lēmumu samazināt akcīzes nodokli par 25% alum, sidram un stiprajiem dzērieniem, Krišjāņa Kariņa valdība samazināja akcīzi par 15% stiprajiem dzērieniem. Tiesa, nodoklis atlaists tikai uz laiku. Tas nemazina uztraukumu par tautas nodzeršanos. To grasās bremzēt arī daļa sabiedrības – portālā “Manabalss.lv” nesen savākti 10 000 parakstu, rosinot par aizliegumu pārdot alkoholiskos dzērienus cilvēkiem līdz 21 gada vecumam. Drīzumā Saeimas deputāti būs spiesti vērtēt šo priekšlikumu.

Vai Strenču ārstes ir vērojušas, kas notiek Saeimā, kad sāk runāt par alkohola tēmām? Kāda ir deputātu reakcija?

D. Raituma: “Tā ir interesanta. Uzreiz sākas tāda rosība, smiekli hi hi ha hā, tāda ārkārtīgi nenopietna attieksme. Jo tas viņiem šķiet jautri.

Attieksme pret šīm problēmām zināmā mērā ir tāda kā izsmērēta. Tā nav strikta, jo daudzi cilvēki neredz to, ko redzam mēs.

Raudošas sievas, bērnus, kas ir izmisumā, ka tēvs pa ciemu staigā dzerdams un ar pliku pakaļu guļ grāvī, tam bērnam uz skolu jāiet un visi par viņu smejas. Tā ir traģēdija. Māte sitas pa trim darbiem, knapi galus savelk, bet tēvs atnāk piedzēries mājās un iekausta māti. Reizēm nevaru saprast to motivāciju, kāpēc sievietes to pieļauj un nepamet tādus vīriešus.

Sieva ir vienīgā pelnītāja, īpašums uz viņas vārda, attiecības nav reģistrētas, viņš viņu sit, bet viņa projām neiet. Tā jau ir līdzatkarība. Atkarīgais cilvēks saslimdina savu ģimeni, piederīgie kļūst neadekvāti reaģējoši uz situācijām. Līdzcilvēks sāk dzīvot tā atkarīgā dzīvi, viņš sāk viņu piesegt. Atkarīgais neuzņemas atbildību. Bieži dzirdam: man ir bail no viņa aiziet, viņš mani nositīs. Nu izsauciet policiju, jo alkoholiķi ir ļoti bailīgi. Ja vienam dzērājam nostāda priekšā policistu, viņš saprot to situāciju.”

 

Ne ātrāk par 24 gadiem

Ko dakteres saka par vecuma cenza celšanu, lai varētu iegādāties alkoholu?

Narkoloģe Dace Raituma.
Foto: Anda Krauze

Narkoloģe Raituma uzskata, ka nevajadzētu ļaut iegādāties grādīgos dzērienus ātrāk par 24 vai 25 gadiem. Īpaši, ja tiek runāts par vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuri tomēr nobriest vēlāk nekā meitenes.

“Fizioloģiski 24 gadi ir posms, kad pilnībā nobriest smadzenes. Ja toksiskās vielas sāk lietot, kad smadzenes vēl nav nobriedušas, diez kas nav. Manuprāt, pats svarīgākais būtu apzināties, ka skolās par to ir jāstāsta, pat līdz tam, ka parāda filmas par alkoholisma sekām.

Vajadzētu mūsu slimnīcā nofilmēt kādu smagu delīriju, to, cik briesmīgi tas izskatās.

Mums stāsta, ka to gan nedrīkstot, jo tikšot aizskartas cilvēktiesības. Kad viesojamies skolās un ja nav ko parādīt, tad iznāk tāda bļaušana tukšumā,” secina Inga Bauska.

Abas dakteres atzina, ka visā pasaulē alkohola lietotāju un izplatītāju lobijs ir stiprāks par ārstu lobiju, mediķi uz šī fona izskatās bezspēcīgi. Arī Saeimā smīkņā, un, redzot šo neadekvāto reakciju, rodoties pārliecība, ka tur dzeršana tiek uzskatīta par normu.

Dakteres manot, ka arī parlamentā atsevišķām personām ir alkoholisma problēma. Diagnoze esot sejā.

Galvenais kontingents, kas ārstējas Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, ir pašā pilnbriedā – cilvēki 35–40 gadu vecumā. Šurp braucot ne tikai no Strenčiem un Valmieras. Pacienti tiek uzņemti no visas Vidzemes un arī Rīgas.

D. Raituma: “Tā jau ir tendence kopumā, ka mūsu valstī alkohols ir diezgan pieejams. Līdz 18 gadiem nevar nopirkt alkoholu veikalā? Nu tikai nevajag! Visu ko var izdarīt. Par to nevienu tā īpaši nesoda. Viņi piekrīt braukt šurp, jo ir slikta pašsajūta. Tad veicam to pirmo posmu – detoksikāciju, piecās septiņās dienās uzceļam uz kājām un tālāk virzām, dodot informāciju, kur var turpināt ārstēšanos. Bet liela daļa izvēlas doties mājās, kādu laiku nedzert un tad atkal atgriežas.”

I. Bauska: “Tiem sliņķiem un bezdarbniekiem atkārtotās stacionēšanas ir biežāk, jo viņiem nav motivācijas – salāpa savu stāvokli, viss ir kārtībā ar veselību, izrakstās no slimnīcas un dzīvo tālāk. Liels pacientu skaits ir ar dubultajām diagnozēm, kad alkoholismam pievienojas arī psihiskas problēmas.”

Narkoloģe Raituma pēc savā specialitātē nostrādātajiem gandrīz trīsdesmit darba gadiem secina, ka Latvijā cilvēki alkoholu mazāk nelietojot, varbūt pat vairāk. “Kaut gan Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, tomēr to pacientu skaits, kas cenšas ārstēties no alkoholisma, nemazinās.

Alkoholisms kļūst smagāks. Cilvēki ir vairāk psihoemocionāli sabrukuši, zūd drošības sajūta, ka viņi netiks galā ar sadzīves problēmām, finansiālajām lietām.

Viņus uztrauc nākotne, pensijas, kā iztiks, kā savus bērnus izaudzinās. Stresa tolerance ir atkarīga gan no ģenētiskiem faktoriem, gan arī audzināšanas un, ja vēl ir šī ģenētiskā predispozīcija veidot atkarību, tad tas ir pilns komplekts,” uzskata ārste.

Pacienti galvenokārt lietojuši veikalā nopērkamo alkoholu. Samērā reti ierodoties tie, kas meklējuši “kaktu pudeles”.

D. Raiskuma: “Mēs redzam tos puišus, kas Holandē ir pabijuši, papīpējuši, pēc mēneša vai pusotra viņi ir šeit neskaidrā psihotiskā stāvoklī, pilnīgi traki… Nav saprotams, vai sācies kāds šizofrēnijas process vai tās ir marihuānas lietošanas sekas.

Vidēji 40% cilvēku mūsu platuma grādos ir tendence veidot atkarības. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk.”

 

Šmigā desmit gadus no vietas

Psihiatre Inga Bauska.
Foto: Anda Krauze

I. Bauska: “Pazīstu pacientu, kurš desmit gadus diendienā mierīgi izdzer litru šņabja. Kā teiktu akadēmiķis Pavlovs: nu turpiniet tādā paša garā! Jo tad, kad šāds cilvēks sāks mainīt savu dzīvesveidu, viņam var sākties negaidītas veselības problēmas. Bet tie noteikti ir reti indivīdi.

Mēs varam pieskarties arī jautājumam par alkohola kvalitāti. Deviņdesmitajos gados, kad nāca tie šķaidītie spirti, rojālisti, man bija iespaids, ka dzērāji mira kā mušas. Tagad, kad tik ļoti nemirst, es to tomēr saistu ar alkohola kvalitāti.”

D. Raituma: “Padomju laikā varēja nopirkt vīnus, kuri ražoti no vīnogām, kas apstrādātas ar līdzekļiem pret insektiem. Tad mēs tādus delīrijus redzējām! Pēc tam uzzinājām, ka dzerts, piemēram, Moldovas vīns. Tagad tiem delīrijiem vairs nav tik izteiktas klasiskās pazīmes. Toreiz ļoti dzēra rūpnīcu sagādnieki, medicīnas māsiņas, dažāda līmeņa priekšnieki, arī pārdevējas…”

I. Bauska: “Es no savas psihiatrijas puses redzu depresijas un trauksmes māktas, piemēram, skolotājas. Neslēpšu, ka gandrīz katrā skolā viena vai divas skolotājas ir riktīgi dzerošas. Labi, viņas varbūt nedzer darba vietā, bet atnāk mājās un kārtīgi iedzer.”

Narkoloģiskos pacientus šurp atved arī ar ātro palīdzību no citām slimnīcām, kur viņi nokļuvuši smagā dzēruma stāvoklī. Gadās visādi. Arī bezpajumtnieki.

Strenčos viņus uzstutē uz kājām, iedod drēbes, sapucē tā, ka varētu dot pie sievas, un palaiž. Bet pēc kāda laika viņi ir atpakaļ.

Ārstiem gandarījumu un tonusu dod tie, kas neatgriežas. Piezvana, ka piecpadsmito gadu nedzer. Atveseļošanās periods ir apmēram trīs gadi. Ja tajā laika posmā cilvēks ir spējis kaut kādā veidā sociāli un ģimeniski sakārtoties, tad viss ir kārtībā. Zinot savas problēmas un spēles noteikumus, viņš dzīvo ļoti labi.

 

“Alkohols noskalo bailes”. Pacienta stāsts

Foto: Anda Krauze

Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā ir sastopami divu veidu pacienti: vieni, kurus atved aiz kājām ar galvu pa zemi, un otri, kas atbrauc profilakses nolūkā ar nulles promilēm, jo grib padzīvot izolācijā un pārcirst to ierasto ritmu – divas pudeles vīna katru vakaru. Šis pacients, kura vārdu saprotamu iemeslu dēļ neminam, slimnīcā ieradās labprātīgi. Lūk, viņa pārdomas:

“Alkohols kaut kādā mērā noskalo bailes. Bailes būt nesaprastam, bailes no nākotnes, bailes būt nabadzīgam un nepilnvērtīgam, bailes zaudēt darbu un reputāciju.

Tajās valstīs, kur ir daudz trūkumu, kuras ir pilnas ar problēmām, alkohols ļoti bieži ir kā glābšanas riņķis daudz vairāk vīriešiem nekā sievietēm. Tā pieņemts, ka uz vīrieti gulstas lielāka atbildības nasta, lai kā šodien to dzimumu vienlīdzību sludinātu. Cietumos sēž vairāk vīriešu, pašnāvības vairāk izdara vīrieši un arī šādā iestādē kā šī ir astoņdesmit procenti vīriešu. Tur sava loma ir arī sabiedrības stigmatizācijai.

Ir cilvēki, kas alkoholu sauc nevis par ķīmisku vielu, bet par dvēseles slimību. Šķiet, ka mans gadījums ir vairāk saistīts ar diskomfortu attiecībā uz sabiedrību, kur dzīvoju, un lietām, kas notiek man apkārt un kas, protams, tiecas iekšā manī pašā.

Esmu šeit bijis pāris reizes. Te ļoti labi var izslēgt sociālo troksni. No rīta pamostos un man simt gadus negribas iedzert, tāpēc ka mana galva nav piebāzta ar visas pasaules raizēm, kas kur ir uzspridzināts, kāda lidmašīna nokritusi, kur atkal bads, kur AIDS…

Kamēr neesi vēl izlasījis “Delfus” un atšķīris avīzes, tev nav ne mazākās vēlēšanās iedzert.

Ap pulksten trijiem, kad esi uzsūcis sevī visas pasaules satraukumu un problēmas, tad vienkārši gribas tās noskalot lejā, lai ko tas maksātu.

Ir funkcionālais un destruktīvais alkoholisms. Vieniem tas ir ceļš uz ģenialitāti, bet citiem – ceļš līdz tādai personības degradācijai, ka cilvēks kļūst līdzīgs negantam dzīvniekam.

Politiķi ir apguvuši to mākslu, no kuras nevar saprast, vai viņi ir skaidrā vai piedzērušies, vai viņi ir klīniski idioti, jo, manuprāt, politiķi nerunā normāla cilvēka valodā. Viņi runā: izvērtēsim, padomāsim, nevis iesim un izdarīsim. Principā tu vari būt politikā, ne reizi neuzkāpt tribīnē un būt pālī visus četrus gadus. Čērčils regulāri dzēra viskiju un reibumā uzvarēja Otro pasaules karu, Hičkoks visas savas filmas uzņēma skurbulī – rītu sāka ar divām pudelēm šampanieša, bet vakarpusē jau gulēja krēslā.

Es ļoti maz esmu saticis ļoti vecus alkoholiķus. Ne tādēļ, ka viņi visi būtu apmiruši, bet tādēļ, ka ir tādi, kuri savos 40 un 50 gados aktīvi dzēruši, bet pēc 60 gadiem viņi nomierinās un mierīgi rakņājas savā dārziņā, kur gūst pietiekami daudz vieduma.”

 

Uzziņa

Tūkstošiem alkoholisma pacientu

2017. gadā Latvijā stacionāros ārstējušies 13 180 pacienti (2632 sievietes un 10 548 vīrieši) ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem alkohola lietošanas dēļ.

Ar alkohola atkarību stacionāros ārstējušies 5112 pacienti (915 sievietes un 4197

vīrieši).

Ar alkohola psihozi un citiem psihiskiem un uzvedības traucējumiem alkohola lietošanas dēļ ārstējušies 1535 pacienti (312 sievietes un 1223

vīrieši).

Saistītie raksti

Visvairāk – 6533 pacienti (1405 sievietes un 5128 vīrieši) – ārstējušies alkohola akūtas intoksikācijas un kaitējoši pārmērīgas lietošanas dēļ.

Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs

 

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Ždanoka “uzmetusi” Mamikinu – no sava EP mandāta neatteiksies 2
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Par dzimtas īpašumu jūras krastā jācīnās ar ātro kredītu miljonāriem
5 stundas
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
Miljons eiro no valsts kabatas”Saskaņai” un Ždanokai 3
6 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Latvijā
Par dzimtas īpašumu jūras krastā jācīnās ar ātro kredītu miljonāriem
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Gobzemam piederējusi deklarācijā nenorādīta māja
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Šorīt uz Tallinas šosejas notikusi smaga avārija; divi bojāgājušie
13 stundas
LE
LETA
Dabā
Pieņemsies spēkā vējš. Prognoze pirmdienai
10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Ždanoka “uzmetusi” Mamikinu – no sava EP mandāta neatteiksies 2
4 stundas