Latvijā
Sabiedrība

Dzīvu kaķi iemet krāsnī, zemē ierok vēl dzīvu suni. Kāpēc esam tik cietsirdīgi un kā ar to cīnīties 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Pexels

Dzīvu kaķi iemet krāsnī, jo kaitina ņaudēšana. Smagi sasistu suni vēl dzīvu ierok zemē, jo pārāk skaļi rējis. Ģimenes mīluli atstāj bez ūdens un pārtikas, dodoties atvaļinājumā. Tie ir tikai daži no neaprakstāmas cietsirdības gadījumiem, ar ko savā praksē nācies saskarties tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem.

Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu, nodotu, mocītu un spīdzinātu dzīvnieciņu? Vai tiešām tā rīkojas cilvēki? Vai sodi par šādiem noziegumiem ir pietiekami iedarbīgi, lai atturētu no tik cietsirdīgas rīcības?

Kaķītis krāsnī

Kaķītis ilgāku laiku nebija neko ēdis, arī ūdens trauciņš bija gluži tukšs. Saimniece tovakar nebija mājās, bet saimnieks bija kunga dūšā. Pie viņa bija atnācis sens paziņa. Abi atcerējās jaunību, pasmējās par jautriem notikumiem dzīvē, kuros pēdējā laikā nācies iekulties, un atkal no jauna salēja glāzēs, lai iedzertu viens par otra veselību, laimi, izdošanos, skaistām meitenēm un jaukiem piedzīvojumiem. Bet kaķītis žēli ņaudēja. Arvien klusāk un klusāk, jo laikam jau pietrūka spēka, bet bez pārtraukuma.

Pēkšņi saimnieks sadusmojās un atzinās paziņam, ka tas ņaudulis viņam jau sen esot galīgi piegriezies. Abi nolēma kaķi ielikt maisā, galu aizsiet ciet un iemest miskastes spainī, lai vēlāk iznestu ārā un izmestu atkritumos. Dzīvnieciņš maisā apklusa, un drauģeļi nosprieda, ka lieta darīta. Saimnieku pārņēma miegs, viņš aizstreipuļoja līdz gultai un nolūza, bet draudziņš nosprieda, ka nav vērts sevi lieki apgrūtināt – iemetīs to beigto lopu krāsnī, lai sadeg, un būs miers mājās. Vīrietis noskatījās, kā maiss uz oglēm krāsnī skaisti uzliesmo un aizvēra durtiņas ciet.

Pēc kāda laiciņa nolēma palūkot, vai ņaudētājs kārtīgi sadedzis un atvēra krāsns durtiņas. Vēl liesmojošais kaķītis ar pēdējiem spēkiem izlēca ārā, un tikai tad viņa sirsniņa apstājās. Pavisam.

Pūciņa miskastē

Lai gan tā dēvētie komunālie dzīvokļi ir nelāga padomju laika palieka, kas lielākoties jau likvidēta, taču dažās pilsētās Latvijā tādi vēl ir atrodami. Kopīgs priekšnams, vannas istaba, virtuve, tualete… Patīk vai ne, bet nākas sadzīvot. Nav viegli, jo, izmantojot koptelpas, rodas dažādi ķīviņi.

Kāda kundze, kura sirmā vecumā bija palikusi viena, dzīvoja komunālā dzīvoklī ar savu rudo kaķenīti. Pēdējā laikā kaķi pieskatīt gan vairs neizdevās tik labi, jo sirds bieži sastreikojās. Tad vajadzēja kādu brītiņu mierīgi pagulēt, bet kaķenīte reiz tādā dienā izlavījās virtuvē un sastrādāja nedarbus – apgāza dažas kaimiņa mantas, atķeksēja virtuves skapīša durvis, lai pēc saviem ieskatiem tur parevidētu traukus. Krītot zemē, daži šķīvji no servīzes saplīsa.

Kaimiņš, servīzes īpašnieks, par to, protams, priecīgs nebija. Nešpetnais dzīvnieks, viņaprāt, par šo nodarījumu bija pelnījis sodu. Domāts – darīts. Paķēris malkas pagali, viņš kaķim iesita vienreiz, pēc tam vēl, vēl un vēlreiz, kamēr attapās, ka pūkainīte vairs nekustas. Ko nu? Iestūķēja Pūciņu maisā un izmeta atkritumos. Cerēja, ka ne gailis pakaļ nedziedās. Kaķenīte gan nomira vēlāk – tikai pēc četrām stundām, kad pati saviem spēkiem bija izkļuvusi no maisa, bet traumu dēļ vairs nespēja saņaudēt palīdzību vai izrāpties no lielās atkritumu urnas.

Nešpetnais rējējs

Lai gan kaimiņš kaimiņam mēdz būt draugs, taču dzīvē biežāk gadās dzirdēt pretējus stāstus.

Vienam kaimiņam bija suns – uzticams draugs un mājas sargs. Otram kaimiņam kādudien atnāca ciemiņi. Uzcepa šašliku, iedzēra alu un arī ko stiprāku nesmādēja – kāpēc gan ne, katram taču ir tiesības atpūsties kā tīk, ja ir brīvdiena. Ciemošanās ieilga un kļuva arvien skaļāka, bet kaimiņa suns, kas atradās aiz žoga, bez apstājas rēja. Vai tad tas ir paciešams? Suņa īpašnieks tobrīd nebija mājās, taču vai nu savējie nepratīs vārtiņus atmūķēt!

Saniknotais dzīves svinētājs ar kādu no ciemiņiem devās rējēju apklusināt. Suns bija pieķēdēts īsā ķēdē, tāpēc aizmukt nekur nevarēja. Kad brašie vīri ar lāpstām metās viņam sist pa galvu un ķermeni, kā arī spert ar kājām, kur pagadās, dzīvnieciņš pieplaka pie zemes un pat nesmilkstēja vairs, tikai asaras nodeva, ka ļoti sāp – tās pilēja un pilēja zemē. Bet vīri nerimās. Aizvilka vēl dzīvo suni līdz upei, izraka bedri, iemeta tajā un apraka. Galvu gan suņukam atstāja ārā, jo viņš vēl elpoja. Lai tik cieš pēc pilnas programmas, ja ir vainīgs!

Kāds makšķernieks dzīvnieciņu atrada. Brīnumainā kārtā suns izdzīvoja, lai gan viņa mūžs vairs nebija ilgs – daudzie lūzumi un sasitumi tomēr paveica savu.

Mašīnā vietas nepietika

Skolotāja, kurai piederēja suns, vasaras atvaļinājumā nolēma doties ceļojumā ar auto uz vairākām dienām, līdzi ņemot abus savus bērnus. Taču pēdējā brīdī līdzi braukt pieteicās vēl arī skolotājas draudzene. Jautrā kompānija sasēdās mašīnā un tikai tad saprata, ka augumā prāvajam sunim tur nav vietas. „Nekas, lai paliek, dažas dienas var mūs pagaidīt,” teica skolotāja un pat nepārbaudīja, vai dzīvniekam ir atstāts kas ēdams un dzerams.

Ceļojums izvērtās jauks un ieilga. Kad pēc pāris nedēļām kompānija atgriezās mājās, suņa pie ķēdes vairs nebija. Kāds bija pamanījis novārgušo dzīvnieku un ziņojis pašvaldības policijai. Suņukam vairs nebija spēka nedz riet, nedz pretoties. Viņš gulēja zemē un tik tikko elpoja. Policija izdēdējušo dzīvnieku, kuram tikai kauli un āda vien vairs bija palikuši, protams, savāca un tūlīt aizveda uz patversmi, bet viņš diemžēl neizdzīvoja. „Kā tad tā?” nesaprata skolotāja. „Kaut kas ēdams taču viņam vēl bija palicis un, ja izdzēra ūdeni, lietus taču Latvijā bieži līst…”

Nākamajā mācību gadā šī skolotāja atkal strādāja skolā. Nez ko viņa bērniem mācīja?

Sabiedrības empātija

Visus šos gadījumus atstāsta Tukuma rajona prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs. Viņam šādu piemēru no Latvijas tiesu prakses diemžēl netrūkst.

„Ir pieņemts uzskatīt, ka tas, kā mēs izturamies pret bērniem un veciem cilvēkiem, nosaka, kā vērtējama sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Taču šo uzskaitījumu varētu vēl papildināt, vērtējumā iekļaujot arī mūsu attieksmi un izturēšanos pret dzīvniekiem,” uzskata A. Bičušs. „Iedziļinoties visos šajos notikumos, diemžēl jāsecina, ka mums joprojām ļoti pietrūkst šī spēja just līdzi un atbilstoši rīkoties. Dažkārt pat saskaramies ar neizmērojamu, vārdos grūti aprakstāmu cietsirdību, kas rada jautājumu: kādā sabiedrībā mēs īsti dzīvojam un kāda ir mūsu attieksme pret tuvākajiem, kas, protams, ir arī mājdzīvnieki.”

Bijušie un uzsāktie procesi, kas skar dzīvnieku aizsardzību, gan ir tikai aisberga redzamā daļa, jo visos Latvijas reģionos tiek reģistrēti tādi gadījumi, bet ne visi par to uzzina, jo pāridarītājs nereti vienojas ar dzīvnieka saimnieku, ka noziegums par nelielu, bet draudzīgu samaksu tiks noklusēts un aizmirsts.

Atsevišķās lietās arī izmeklētājiem pietrūkst zināšanu, kā tad šos noziegumus īsti vajadzētu izmeklēt. Zādzības, laupīšanas, slepkavības – tur viss ir skaidrs un saprotams, bet nežēlīga attieksme pret dzīvnieku tomēr nešķiet tik nopietns pārkāpums. Lai pierādītu, ka cilvēks pret dzīvnieku izturējies cietsirdīgi – spīdzinājis, sakropļojis vai nogalinājis – svarīga loma ir pierādījumiem un ekspertīzei. Jāpierāda arī cēloniskais sakars, ka tieši cilvēka rīcības vai bezdarbības rezultātā dzīvniekam ir nodarīts pāri vai viņš gājis bojā.

Kā, piemēram, vērtēt to, ka saimnieks piesien savu veco suni mežā pie koka un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem atstāj tur nomiršanai? Un kā mēs tiekam galā ar tikko dzimušiem kaķēniem, kuri nevienam nav vajadzīgi? Lai gan likums to tagad ir aizliedzis, tik un tā daudzviet laukos vēl joprojām šie kaķēni tiek sūtīti jūrskolā…

Sodu politika un secinājumi

Sabiedrība gaida no tiesas un prokuratūras adekvātus sodus par šādiem nodarījumiem, bet parasti tiek piespriests tikai piespiedu darbs tuvu minimālajai robežai, ko vispār var piespriest, piemēram, piespiedu darbs uz 70 vai 80 stundām par dzīvnieka mocīšanu, sakropļošanu vai pat nonāvēšanu.

„Piespriežot sodu, jāvērtē arī, vai persona ir atzinusi savu vainu, vai nožēlo izdarīto un daudzi citi apstākļi. Taču tik tiešām nereti sods un šī prātam neaptveramā cietsirdība, kas saistīta ar dzīvnieka sakropļošanu un mocīšanu, vēl jo vairāk mazgadīgu personu klātbūtnē un sabiedriskā vietā, nav saprotama,” atzīst A. Bičušs. „Pat, ja dzīvnieks nevienam nepieder, tas tomēr ir un paliek dzīva būtne. Tāpēc arī te ir vietā jautājums, vai sodu politika Latvijā ir adekvāta un sasniedz savu mērķi?”

„Tā kā daļa no šiem dzīvnieku mocītājiem ir antisociālas personas bez darba un pastāvīgiem ienākumiem, tad naudas soda vietā viņiem mēdz piemērot sabiedrisko darbu. Ja šo sodu pareizi organizē, arī tas ir sods, bet stingro sodu piekritēji tostarp uzskata, ka, piemēram, par krāsnī sadedzināto kaķīti vainīgais būtu pelnījis mūža ieslodzījumu… Likums gan nosaka citus soda mērus. Jebkurš sods nepieciešams tādēļ, lai vainīgais savu nodarījumu saprastu, pārdomātu, izanalizētu un pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietas nekad vairs nedarītu pāri nevienai dzīvai būtnei,” piebilst virsprokurors.

„Tagad ir lielas iespējas (mobilie telefoni, internets, sociālie tīkli utt.) par šādiem baisiem gadījumiem bez kavēšanās celt trauksmi, bet viss atkarīgs no mūsu vēlmes to darīt. Ja iestādes, kuras par dzīvniekiem ir atbildīgas, nav pamodušās un pamanījušas šādus pārkāpumus, tad sabiedriskā rezonanse parasti sapurina un liek rīkoties,” teic A. Bičušs. „Esmu pamanījis, ka sabiedrības attieksme pēdējos gados tomēr mainās. Vienaldzīgo kļūst mazāk, informācijas, kā šādos gadījumos rīkoties – vairāk. Prieks, ka pret dzīvnieku mocītājiem iestājas tieši jaunieši, ziņojot par to sociālajos tīklos. Viņu dēļ šai sarunai ir jēga.”

Krimināllikuma 230. pants. Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem.

(1) Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.
(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Par valstī uzsāktajiem kriminālprocesiem, kuri kvalificēti atbilstoši Krimināllikuma 230. pantam:

* 2011. gadā – 52 kriminālprocesi;
* 2012. gadā – 41 kriminālprocess;
* 2013. gadā – 49 kriminālprocesi;
* 2014. gadā – 50 kriminālprocesi;
* 2015. gadā – 35 kriminālprocesi;
* 2016. gadā – 47 kriminālprocesi;
* 2017. gadā – 49 kriminālprocesi.

Svarīgi

Ja notiek kāds negadījums, ne jau suns, kaķis vai kāds cits mājdzīvnieks vainīgs – tā vienmēr ir tikai cilvēka atbildība.

Ja konstatējat kādu pārkāpumu pret dzīvnieku vai arī ja dzīvnieks nodarījis pāri cilvēkam, bez kavēšanās ziņojiet par to policijai pa tālruni 110.

Ja šķiet, ka kaimiņi nepienācīgi rūpējas par dzīvniekiem vai moka tos, bet baidāties ziņot atbildīgajiem dienestiem, rakstiet: info@dzivniekupolicija.lv.

Nodibinājums “dzivniekupolicija.lv” ir sabiedriska organizācija, kas iespēju robežās iesaistīsies un mēģinās palīdzēt. Portālā www.dzivniekupolicija.lv ir apkopota būtiskākā informācija, kas jāzina gan dzīvnieku īpašniekiem, gan ikvienam cilvēkam, kam nav vienalga un kurš vēlas palīdzēt – http://info.dzivniekupolicija.lv/lv/palidzi-dzivniekam.

LA.lv