Sieviete atklāj skandalozas detaļas par pansionāta līgumu Latvijā: “Tu nedrīksti pats izlemt, kā apbedīt savu tuvinieku!”
0
Jāievieto tuvinieks pansionātā, bet līgumā ir punkts par konkrētu apbedīšanas biroju, ar kuru jāsadarbojas pēc tuvinieka nāves? Ar šādu situāciju saskārusies kāda mūsu lasītāja. Situāciju skaidro Labklājības ministrijas un Sociālās aprūpes centra “Rūre” pārstāvji.
Lasītāja mums uz ZIŅO! ir atsūtījusi visai satraucošu informāciju. Viņa stāsta, ka ir saskārusies ar situāciju, kurā pansionāta līgumā ir bijis punkts par apbedīšanas pakalpojumiem – pansionātam ir noteikts apbedīšanas birojs, ar kuru jāsadarbojas pēc pansionētās personas nāves. “Izrādās, tu nedrīksti pats izlemt, kā apbedīt savu tuvinieku,” sašutusi ir sieviete.
Viņa turpina: “Līgumā ir punkts, kuru apbedīšanas uzņēmumu drīksti izmantot. Tikai to, kurš ir nodrošinājis savu biznesu, attiecīgi “piezīdies” šim pansionātam. Lai klientus “laipni” pamudinātu uz šo soli un viņi neiedomātos tomēr izvēlēties citu apbedīšanas biroju, tas tiek darīts ar draudiem: ja nevēlaties izmantot šo apbedīšanas biroju, tu savu tuvinieku momentā vari izņemt ārā no pansionāta.”
Viņa ir nesaprašanā arī par pansionāta samaksu – skaidrs, ka pansionētajai personai no saviem līdzekļiem pēc pansionāta apmaksas jāpaliek 15%. Viņas gadījumā šī nauda “mistiski pazūd”, tāpēc viņai rodas jautājums – kas atbild par smagi slimu cilvēku atlikušajiem 15% no viņu naudas?
Tā kā lasītāja nemin konkrētu pansionātu, kurā tiek piekopta šāda prakse, LA.LV sazinājās ar vairākiem pansionātiem, lai noskaidrotu, vai tā ir vispārpieņemta norma. Atsaucīgs ir tikai viens no pansionātiem – Sociālās aprūpes centrs “Rūre”. Mārketinga vadītāja Krista Teivāne atbild konkrēti: “Šāda prakse pie mums, “Rūrē”, nepastāv. Noslēdzot līgumu par uzturēšanos senioru mājā, tiek atrunāti tikai dzīvošanas, aprūpes un pakalpojumu nosacījumi, kas saistīti ar klienta ikdienas dzīvi un veselības aprūpi.”
Apbedīšanas biroja izvēle vienmēr ir tuvinieku un ģimenes brīva, neatkarīga izvēle. Pansionātam nav tiesību, pienākuma vai interešu noteikt, kādu apbedīšanas biroju drīkst vai nedrīkst izmantot.”
Lai noskaidrotu situāciju valstiskā līmenī, LA.LV sazinājās ar Labklājības ministriju.
Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vecākā eksperte Egita Dorožkina skaidro: “Atbildot uz minēto, ka institūcija līgumā ar klientu un tā apgādnieku ir iekļāvusi nosacījumu par apbedīšanas birojiem, kuri nodrošinās klienta apbedīšanu, jānorāda, ka šādā gadījumā institūcija nav rīkojusies atbilstoši regulējumam (65.punkts).
Vienlaikus šādas atrunas iekļaušana līgumā ar klientu nav nedz korekta attieksmē pret klientu, nedz racionāla,
jo, iepirkuma līguma periodam beidzoties un slēdzot līgumu ar jaunu apbedīšanas pakalpojuma sniedzēju, jāveic grozījumi arī līgumos ar klientiem.”
Ja arī ir pansionāti, kuri ir noteikuši konkrētas sadarbības ar apbedīšanas birojiem, pansionātiem nav tiesību personu nepieņemt institūcijā. Dorožkina pauž: “Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojums personai tiek piešķirts, pamatojoties uz pašas personas iesniegumu un pašvaldības sociālā dienesta lēmumu par minētā pakalpojuma nepieciešamību (minētais lēmums tiek pieņemts, izvērtējot personas individuālās vajadzības un nosakot aprūpes līmeni (pakalpojumu var saņemt, ja personai ir noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis)).
Līdz ar to, institūcija ir tikai kā pakalpojuma sniedzējs un nevar atteikt pakalpojuma sniegšanu šādā gadījumā (institūcija var atteikties uzņemt personu tikai tādā gadījumā, ja personai ir akūtas infekcijas pazīmes (piemēram, plaušu tuberkuloze aktīvajā stadijā), kas var ietekmēt pakalpojuma sniegšanu un prasa neatliekamu ārstēšanu).”
Mūsu lasītājai interesēja arī jautājums par pansionātās personas naudas līdzekļiem. Teivāne no “Rūres” skaidro: “Ja cilvēkam, piemēram, demences vai citu saslimšanu dēļ vairs nav spēju lemt vai patstāvīgi rīkoties ar saviem līdzekļiem, tad šī summa tiek nodota viņa tuviniekiem vai likumiskajam pārstāvim (tas tiek darīts tāpēc, lai nauda tik un tā kalpotu seniora vajadzībām – piemēram, apģērbam, higiēnas precēm, nelielām ikdienas vēlmēm un tamlīdzīgi).”
Kopumā likums nosaka – pilngadīgai personai, ja tai nav citu ienākumu un uzkrājumu, par pakalpojumu institūcijā ir jāmaksā ne vairāk kā 85 % no pensijas un piemaksas pie pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta. Ja personai ir uzkrājumi un citi ienākumi, tad samaksa tiek veikta arī no šiem līdzekļiem, bet ne vairāk, kā pakalpojuma institūcijā cena.
Ja arī Tev ir kādi juridiski jautājumi vai neskaidrības, droši raksti man uz e-pastu [email protected], meklēšu uz tiem atbildi!
