Ērkšķogu dzīvžogs 0
Latvijā ērkšķogas tradicionāli audzē krūmā, bet to var darīt arī špalerā. Mākslīgās formas veidošana gan prasa vairāk darba un zināšanu, taču ogas lasīt ir daudz vienkāršāk un patīkamāk. Turklāt šādi veidoti krūmi mazāk slimo, jo zari nenogulst uz zemes, vainags vienmēr ir izvēdināts un tajā ilgi neturas mitrums. Ērkšķogu audzēšana špalerā īpaši noderīga bioloģiskajās saimniecībās un mazdārziņos, kur neaizraujas ar ķīmiskajiem līdzekļiem.
Balstu sistēma
Pašlaik Latvijā ērkšķogas audzē tikai nelielās platībās pašu vajadzībām, nedaudz arī pārdošanai. Komercstādījumi ierīkoti vienīgi Saldus novada Jaunlutriņu pagasta zemnieku saimniecībā “Mucenieki”. Izmēģinājumu stādījumi špalerā tur aizņem 0,4 ha.
– Vācijā lielo pilsētu tuvumā ērkšķogas tradicionāli audzē lielos apjomos svaigam patēriņam. Tur tās ir ļoti iecienītas kā deserta ogas. Pēc pieredzes labākā ogu kvalitāte, audzējot špalerā, ir šķirnei ‘Achilles’, – stāsta “Mucenieku” īpašniece Ligita Rezgale (attēlā). – Mākslīgās formas ar trijiem, diviem vai vienu pamatzaru var veidot gan ērkšķogām, gan jāņogām. Diemžēl jāņogas pie mums šādi audzēt un vākt ar rokām neatmaksājas. Tik dārgas ogas nav iespējams realizēt.
Veidojot vainagu, iegūst skaistas, lielas, labi krāsotas ogas, jo tās ir pietiekami izsauļotas. Turklāt šādām ērkšķogām ir vieglāk kopt apdobes, arī vainaga forma ir dekoratīva. Mazā dārzā siltā, saulainā vietā no špaleru kociņiem var veidot dzīvžogu, kas skaisti izskatīsies, nesīs ražu un arī norobežos pagalmu no kaimiņu teritorijas. Iekārtojot stādījumu, ieteicams izmantot vairākas šķirnes ar dažādiem ogu nogatavošanās laikiem, lai pagarinātu sezonu.
Ogulājiem nepieciešams balsts, kuram jāpārsniedz to augstums, lai varētu nostiprināt vainagu. Balstu sistēmu veido no vertikāliem stabiem, kuru garums 2,5 m, diametrs ap 7 cm. Stabus ierok 5 – 6 m attālumā. Pie tiem nostiprina trīs trosītes 30 cm, 60 cm un 1,5 m augstumā. Pie šīm trosītēm piestiprina 1,6 m (ap 1 cm diametrā) garas bambusa nūjas (tās var iegādāties SIA “Schetelig” veikalā).
Šķirnēm ar nokareniem zariem stādus izvieto ļoti tuvu citu citam: 50 – 60 cm attālumā.
Spēcīgi augošus krūmus, kas veido stingrus dzinumus, kā, piemēram, ‘Sadko’ tik biezi stādīt nevar – tiem vēlamais attālums rindā ir 80 cm. Ja rindstarpas paredzēts izpļaut ar rokas pļaujmašīnu, rindu attālums var būt 2,5 – 3 metri. Ja kopšanai izmanto traktorvilkmes tehniku, ogulājus stāda 4 m attālu.
– Ērkšķogu stādījumu špalerā ierīkojām pirms pieciem gadiem, taču pērn vasarā gandrīz visus nācās pārstādīt. Izmēģinājumu rezultātā Rietumeiropā jau ir izstrādāta īpaša krūmogulāju audzēšanas un veidošanas sistēma, bet mēs mēģinājām atkal “izgudrot velosipēdu”, izmantojot vietējos materiālus. Ekonomijas nolūkos bambusa nūju vietā lietojām lazdu mietiņus. Tos nostiprinājām pie trosītēm tā, lai nepieskartos augsnei un nesapūtu, tas ir, lejasgals atrastos 10 cm virs zemes. Diemžēl, kad sasniga daudz sniega, ogulājus nospieda līdz zemei un vietās, kur nebija atstāts mietiņš, stumbri pārlūza, – no savas pieredzes stāsta Ligita Rezgale.
Ar vienu dzinumu
Vislabāk ērkšķogas stādīt rudenī. Pavasarī – pēc iespējas agrāk, tiklīdz atkususi augsne. Konteineros augošos ogulājus var stādīt visā veģetācijas periodā. Izmanto viengadīgus, labi attīstītus stādus.
Ogulāju veidošanu sāk ar apgriešanu tūlīt pēc stādīšanas. Audzējot ērkšķogas ar vienu pamatzaru, atstāj vienu vadzaru, bet visus sānu dzinumus pirmajā gadā izgriež. Galotni nedrīkst aiztikt, jo pamatzaram jāaug augstumā, nevis jāzarojas.
Galotnes dzinumu regulāri uzsien vertikāli pie bambusa nūjām. Ja tam ļauj noliekties, sāk veidoties sāndzinumi, un centrālais vairs neaug uz augšu.
Otrajā gadā ogulāji izdzen pietiekami daudz sāndzinumu. No tiem veido vainagu.
Uz pamatzara līdzās īsiem dzinumiem (augļzariem) ļauj augt arī garākiem (50 – 60 cm) dzinumiem. Tos gan nevar audzēt līdz metram, jo tad jau zari gulēs uz zemes. Ja nepieciešams, spēcīgākos sānzarus saīsina. Uz viena pamatzara ražai atstāj tikai tik daudz sānzaru, lai vainags ir pietiekami izretināts un izgaismots un tajā nevar attīstīties miltrasa.
Visi kakleņa dzinumi līdz 60 cm augstumam katru gadu jāizgriež. No tiem var sagatavot spraudeņus un apsakņot.
Šādi pavairoti ērkšķogu šķirņu stādi konteineros pašlaik ir nopērkami z/s “Mucenieki” par diviem latiem gabalā.
Špalerā ogulāji katru vasaru sistemātiski jāapgriež. Ja kādu gadu to nedara, var sabojāt krūma izskatu, jo šāda brīvi augoša špaleras kociņa formu, visticamāk, vairs nevar atjaunot.
– Komercdārzos Vācijā ērkšķogu pamatzari špalerā nepieciešamo garumu – apmēram divus metrus – sasniedz divos, pie mums – trijos gados. Ērkšķogām ir augstas prasības pēc slāpekļa mēslojuma, tādēļ ārzemju audzētāji ogulājiem izmanto ļoti lielas slāpekļa devas – līdz 180 kg/ha (18 g/m2), rēķinot tīrvielā. Mēslojumu pievada ar pilienveida laistīšanu reizi nedēļā, – skaidro Ligita Rezgale.
Saimniecībā “Mucenieki” ērkšķogas aug pietiekami saturīgā smilšmāla augsnē. Organiskā mēslojuma iestrādāšana pamatmēslojumā nav nepieciešama. Piebarošanu ar pilnmēslojumu, kur slāpekļa, fosfora un kālija attiecība ir 10-10-20 vai 6-20-30, veic pavasarī. Pēc tam dod slāpekļa mēslojumu trijos paņēmienos.
– Lietojot papildmēslošanai lielas slāpekļa devas, rodas bažas, vai pusjēlie, nenobriedušie dzinumi ziemā nenosals. Pērnziem pie mums četras dienas pieturējās -30 °C sals, bet krūmi necieta. Kas būs turpmāk, to rādīs laiks, – spriež audzētāja.
Lai apdobes uzturētu tīras no nezālēm, īpaši vārpatas, augus mulčē ar rindstarpās nopļauto zāli. Mulča palīdz arī ilgāk saglabāt mitrumu, tomēr pilnībā nespēj aizvietot laistīšanu.
Ērkšķogas diezgan labi pacieš īslaicīgu sausumu, taču mitruma trūkums var krietni samazināt ogu lielumu. Īpaši svarīgi, lai tas pietiktu ogu aizmetņu augšanas un briešanas periodā. Audzējot ērkšķogas špalerās, vēlams ierīkot pilienveida laistīšanas sistēmu.
Piemērotākās šķirnes
Visas šķirnes nav piemērotas mākslīgas krūma formas veidošanai. Neder tādas, kas attīsta īsus un sazarotus dzinumus, kā, piemēram, pārstrādei domātā šķirne ‘Hinnomaki Strain’. Z/s “Mucenieki” saimniece izmēģinājumu stādījumos špalerā izmantojusi apmēram divdesmit šķirņu, lai izpētītu un atlasītu komerciāliem stādījumiem piemērotākās.
– Audzēšanai ar vienu pamatzaru der spēcīgi augošas šķirnes, kam stādi vienā gadā veido pietiekami noturīgu, druknu, garu dzinumu un nākamajos gados labi dzen sānu zarus. Protams, svarīgi arī, lai ogas būtu lielas, saldas un garšīgas, – uzsver Ligita Rezgale.
Pēc audzētājas vērojumiem labu ogu kvalitāti uzrādījušas jau vairākas šķirnes. Viena no agrākajām ir ‘Krasnoslavjanskij’ – tai ir tumši sarkanas ogas. Nedaudz vēlāka ir ‘Kolobok’ – ražīga šķirne ar nokareniem, tieviem zariem un tumši sarkanbrūnām ogām. Jūlija beigās, augusta sākumā ērkšķogas ienākas šķirnēm ‘Tukuma Konfekšu’ (ogas gaiši rožainas, saldskābas), ‘Lada’ (ar lielām, skaistām ogām), ‘Sadko’, ‘Donskaja Krupnoplodnaja’ (zaļganas) un ‘Rita’ – jauna, Latvijas Valsts augļkopības institūta selekcionāru izaudzēta šķirne. Krūmiem nav ērkšķu, kas ļoti atvieglo ogulāju kopšanu un ražas vākšanu. Ogas lielas, tumši sarkanas ar patīkami saldskābu garšu.
Ērkšķogu ražu saimniecībā vāc no jūlija vidus aptuveni līdz 10. augustam. Ja temperatūra ir mērena (+20…+25 °C), novākšanas periods ilgst apmēram mēnesi, lielākā karstumā ogas nogatavojas ātrāk.
Latvijā diemžēl nedz jāņogas, nedz ērkšķogas neuztver kā deserta ogas, tās vairāk pieprasītas pārstrādei. Svaigam patēriņam “Muceniekos” ogas vāc pilngatavībā, kad tām ir raksturīgā garša un krāsa. Tās gan ir mīkstas, tāpēc fasējamas mazākā tarā. Tirgū tādas var pārdot par 70 santīmiem kilogramā. Pārstrādei paredzētās novāc pusgatavas, kad sāk jau iekrāsoties, iegūst aromātu, bet sēkliņas vēl ir mazas. Šādā gatavībā tās ir vieglāk transportējamas, var pārvadāt 9 – 10 kg kastēs.
Audzējot ogulājus špalerā, iespējams samazināt slimību un uzbrucēju izplatību. Ērkšķogas visvairāk apdraud Amerikas ērkšķogu miltrasa un gaiškāju zāģlapsene. Miltrasa bojā jaunās lapas un dzinumus, veidojot uz tiem pelēcīgu apsarmi. Zāģlapseņu zaļie kāpuri, masveidā savairojoties, var ļoti strauji apēst visas lapas, iznīcinot ražu ne tikai šajā, bet arī turpmākajos gados.
– Jūlijā, ogu gatavošanās periodā, Vācijā parasti ir tveicīgs un pērkoņains laiks. Šādos apstākļos ļoti strauji attīstās miltrasa, tādēļ audzētāji ir spiesti reizi nedēļā augus miglot ar aizsardzības līdzekļiem. Pie mums, kamēr vēl klimats ir tāds, kāds ir, pagaidām tik intensīvi aizsardzības pasākumi nav nepieciešami, – priecājas audzētāja.
Ērkšķogām špalerā stādījuma izmantošanas ilgums ir apmēram 15 gadi. Krūmu atjaunošanu parasti sāk jau sestajā gadā, aizvietojot novecojušo pamatzaru ar augsnei iespējami tuvu augošu sānzaru. Ja šāda sānzara nav, var izmantot kakleņa dzinumus, ko laikus ataudzē.
